Jau gandrīz mēnesi strādāju foto drukas birojā erafoto.lv. Darbs liek aizdomāties par dažādiem ar fotografēšanu saistītiem jautājumiem. Viens no tiem ir, kādēļ vispār digitālo fotogrāfiju laikmetā tās būtu jādrukā uz papīra. Tā kā cilvēki to dara, acīmredzot, iemesli tam ir.

Kvalitāte

Pati arī esmu vairākas reizes drukājusi savas bildītes. Tās galvenokārt ir manas labākās, kā arī tās, kuras gribu pēc tam pārvērst par apsveikuma kartiņām vai citāda veida dāvanām. Izdrukātās izskatās daudz labāk nekā monitorā, lai arī manējais ir diezgan kvalitatīvs. Bieži vien gan ir tā, ka viena un tā pati fotogrāfija izskatās diezgan citādāk uz dažādiem monitoriem, jo tie netiek kalibrēti vai arī tas pat nav iespējams. Īstu melno krāsu kur ieraudzīt digitālā formātā arī bieži nesanāk.

Drošība un pieejamība

Digitālās tehnoloģijas ir attīstījušās strauji un turpina to darīt. It kā forši, bet līdz ar to rodas savienojamības problēmas. Piemēram, fotogrāfijas, kas ierakstītas disketē, tagad kur paskatīties ir diezgan problemātiski. Diski arī tiek izmantoti arvien retāk un daudziem datoriem vairs nav diskdziņa, kur tādus ielikt. Zibatmiņas ir daudz vairāk piemērotas datu pārvietošanai, nevis glabāšanai. Ārējie cietie diski mēdz nomirt vai būt grūti savienojami ar datoru. Paši datori arī tiek ik pa laikam mainīti vai kādu iemeslu dēļ nomirst. Vēl ir arī mākoņservisi, kas nav no sliktākajiem variantiem, bet es kaut kā nespēju pilnībā uzticēties datu glabāšanas struktūrām, kas atrodas kaut kur nezin kurā pasaules malā. Kāda dabas vai cilvēku radīta katastrofa un viss ir zudis. Pieņemu, ka par to firmas ir domājušas, un es vienkārši līdz galam neizprotu visas detaļas. Nelielai tehnoloģiju nedrošības paranojai gan tas nepalīdz

Ar labu tinti uz laba papīra izdrukātas fotogrāfijas, ja vien nesadegs, netiks izmestas vai galīgi neizmērcēsies, izdzīvos visa mūsu mūža garumā un visdrīzāk arī mūs veiksmīgi pārdzīvos.

Lielākā daļa fotogrāfiju tiek publicētas dažādos sociālajos vai speciālos fotogrāfu portālos. Jauks veids, kā ātri parādīt jaunākās fotogrāfijas  visiem, kam tas varētu vai nevarētu interesēt. Daudzi šādi portāli gan laika gaitā mēdz aiziet aizmirstībā. Pašas fotogrāfijas arī strauji zaudē savu aktualitāti un pazūd lielajā informācijas gūzmā. Manuprāt šādi var jauki ātri bez īpašām emocijām parādīt fotogrāfijas lielam cilvēku daudzumam, bet ar tuviem cilvēkiem tas īsti labi neiet cauri. Daudz patīkamāk ir, kad atnākuši ciemiņi, parādīt savas ceļojumu fotogrāfijas foto albumā, nevis uz datora vai TV ekrāna. Arī bērnu fotogrāfijas izskatās daudz iespaidīgāk sakārtotas vienā lielā foto albumā, kur var redzēt, kā cilvēciņš aug un mainās. Kad bērni izaug, viņiem pašiem interesanti paskatīties uz sevi pagātnē. Var no digitālajām foto sesijām atlasīt labākās un iespaidīgākās un izdrukāt šādam albumam. Ikdienā gan redzu, ka jaunie vecāki mēdz aizrauties un fotografēt pilnīgi visu, ko viņu atvases dara. Šāds pārspīlējums der digitālajam formātam, bet druka ir kas īpašs. Arī kāzu bildes izskatās daudz iespaidīgāk, ja ir sakārtotas albumā vai pat fotogrāmatā.

Prieks

Fotogrāfijas mēdz būt burvīgas dāvanas. Mīļotajam cilvēkam vai ģimenes locekļiem rāmītī, makā vai atveramā kulonā. Vai vienkārši kā mākslas darbs, ko pielikt pie sienas. Šāda dāvana noteikti sagādās daudz vairāk prieka kā e-pasta pielikumā pievienots fails. Vēl var drukāt uz krūzītēm, peles paliktņiem, kalendāriem, telefonu vāciņiem, foto tapetēm, un sazin uz kā vēl ne.

Iedvesma

Man pašai patīk izdrukāt bildes iedvesmai. Skaistas un motivējošas fotogrāfijas pie sienas un spoguļa. Pašas pagatavotu foršāko ēdienu bildes pie ledusskapja. Dažas reizēm izmatoju kā grāmatzīmītes.

 

Jebkurā gadījumā drukātas fotogrāfijas nav nedz labākas, nedz sliktākas par digitālajām, bet vienkārši citādākas. Tas ir tāpat kā ar grāmatām  – var ērti un ātri tādas lasīt digitālā formātā telefonā, e-grāmatu lasītājā, planšetē vai vienkārši datora ekrānā, bet īsta grāmata rada pavisam citu sajūtu. Tai ir sava smarža un tekstūra, sava aura.

 


 

Written on July 9th, 2013 , Foto, Work Tags: , , , ,

Sen nekas nav rakstīts, tāpēc laiks atsākt.

Ir ceturtdienas vakars. No rīta pamodos gluži kā gandrīz katru rītu īsu brīdi pirms sava modinātāja. Karstmaizītes un braucu pilnā 15.trolejbusā uz darbu. Laiciņš jauks. Šis bija pirmais rīts, kad darbā ierados pirmā. Ar signalizāciju tiku galā un kopumā viss kārtībā. Pasūtījumu maz. Jauks pārsteigums bija viena jauka pastāvīgā kliente, kura ražo pasakaini ērtus iekarināmos šūpuļkrēslus. Sataisījām viņai daudz, daudz vizītkaršu. Tad arī atnāca priekšniece. Šajā jautājumā man ļoti paveicies. Ne tikai priekšniece, bet visi cilvēki, ar kuriem darbiņā un blakus projektā esmu iepazinusies, ir burvīgi. Man gan vispār senā mizantropija ir pārvērtusies par to, ka man visi cilvēki patīk. Pusdieniņas ar mājās ceptiem kartupelīšiem un tomātiņiem. Sarunas. Vēl kāds pasūtījumiņš. Sarunas ar priekšnieci. Šobrīd man briest plāns mēģināt pāriet uz kādu citu kursu. Turku valodas pasniegšana akadēmijā šobrīd ir skumīgā līmenī, jo pilnīgi visus priekšmetus pasniedz viens un tas pats cilvēks, kas turklāt nav īsti šim darbam piemērots. Kultūras teorija un vadībzinības izklausās daudz sakarīgāk un noderīgāk.

No  darba mani palaida stundiņu ātrāk, lai es varētu paspēt uz pēdējo autobusu, ar kuru ir iespējams aizbraukt uz Valgalciemu, kur brīvdienu mājā jau no pirmdienas norisinās jau tik sen gaidītā nometne. Uz autobusu skrēju caur svelmaino Rīgu, bet paspēju. Apmēram divu stundu garais brauciens paskrēja nemanot. Salīdzinot ar Turcijas 10 un vairāk stundu braucieniem, Latvija ir apceļojama zibenīgos ātrumos. Pie tam pa logu visu laiku var vērot, cik viss ir skaists un zaļš. Latvija ir ļoti, ļoti, ļoti skaista! Blakus man sēdēja kāds jauks kungs gados, ar ko varēja parunāt par visu un neko. Nelielu posmu pievienojās arī kāds ne pārāk patīkama izskata cilvēks, kurš stāstīja savus piedzīvojumus dienvidu zemēs. Apelsīni, vīnogas, vīni un grūti izbraucami ceļi.

Atbraucu. Pēc brīža arī ieradās Aija un Līga mašīnā. Man tika paziņots, ka pēc dažām minūtēm man jau jābūt pirtī. Sākotnējais plāns gan bija, ka pirts būs piektdienas izklaide, bet plāni mēdz mainīties. Pirts bija jauka, bet mans ķermenis bija diezgan pamatīgā nesaprašanā par to, kas notiek. Man diezgan bieži pirtī bija sajūta, it kā man būtu auksti un caur ķermeni gāja drebulīši. Asinsspiediens arī tāds jocīgs, kamdēļ man bija jāielien dīķī normalizēties. Tiku arī pie nelielas anti-stresa masāžas. Tad jau arī pati pēršanās, lidināšana un atgulšanās ar helikopteriem visās manās šūnās. Pēc tam ķermenis atkal apmulsa un uznāca pamatīgi drebuļi. Zem divām segām un ar siltu tēju atguvu normālu ķermeņa temperatūru un sajūtu. Pēc tam sarunas, gurķis, tomātiņš un tūlīt jau jādodas gulēt. Rīt brokastis paredzētas jau astoņos no rīta.

 

Written on July 5th, 2013 , Life Tags: , , , , ,

Ir tik pat kā pagājusi mana pirmā nedēļa atpakaļ Mājās. Tā ir bijusi visnotaļ jauka nedēļa.

Otrdien biju uz darba interviju erafoto.lv. Gāja pietiekami labi un ceturtdien tur atgriezos uz izmēģinājuma dienu, piektdien arī. Pirmdien no rīta došos atkal un notiks pēdējās pārrunas un papīru parakstīšana. Alga nebūs izcili liela, bet vajadzētu vismaz pagaidām pietikt. Nākotnē man spīd/draud kļūšana par projekta vadītāju, jo mana priekšniece pamazām to pamet. Galvenie mani pienākumi ir apstrādāt un drukāt fotogrāfiju pasūtījumus un sagaidīt klientus, kuriem šie pasūtījumi jāizsniedz. Papildus vēl daudz dažādi sīkumi, lai viss ritētu pareizi un fotolaboratorija par kaut ko neapvainotos. Mans uzdevums arī būs atdzīvināt firmas dzīvi sociālajos portālos, jo pagaidām izskatās nedaudz bēdīgi.

Par otrdienu jau rakstīju iepriekš, tāpēc ejam tālāk. Trešdiena bija ļoti jauka un mierīga. Vakarā aizgāju uz Pļavniekiem pie mammas un pārējiem. Gāju pa ceļiem, kur vēl nekad iepriekš nebiju bijusi – gar Matīsa kapiem. Bija interesanti, bet kopumā man neradās sajūta, ka tas būtu droši. Skaisti gan. Austiņās klausījos podkastus par marketingu facebook un twitter. Dzīvoklī tiku labi paēdināta. Brālītis vēl joprojām prot gatavot garšīgas vistas filejas karbonādes. Man gan prasītos kopumā nedaudz lielākas variācijas viņa receptē, bet pēc vairāk kā četru mēnešu pārtraukuma bija burvīgi. Tiku arī pie bazilika un rabarberiem.

Ceturtdiena un piektdiena tātad bija darba dienas. Nedaudz kaitina tas, ka darbā jābūt vismaz dažas minūtes pirms deviņiem, bet 3. tramvajs mani tur pieved tikai 9:03. Kamēr gan esmu māceklis, man atļāva būt nedaudz vēlāk.

Sestdienas rītā braucu uz Juglu apskatīt draugu jauno dzīvoklīti un apspriest dažādus jautājumus saistībā ar gaidāmo Jāņu svinēšanu. Būs jauki un izskatās, ka varētu piedalīties vairāk cilvēku kā pērn. Es arī ļoti ceru, ka beidzot mūs varētu palutināt laika apstākļi. Iepriekš bija tā ar dievu uz pusēm.

Pēc tam jauka pietura centrāltirgū. Man tik ļoti patīk šī iestāde. Nopirku atkal brinzu un tomātiņus. Brinza ir tāds jauks sāļš, svaigs siers, kas ir ļoti līdzīgs fetas sieram un perfekti iederas manos salātos. Nopirku arī meža zemenītes jaukai paštaisītai dāvanai.

Tad braucām ar vilcienu uz Teteli, kas ir netālu no Jelgavas. Satiku daudzus burvīgus un sen neredzētus cilvēkus. Jauka atpūta pie dabas. Interesantā uzpariktē čuguna traukā tika pagatavots fantastisks plovs. Iekšā bija gan veseli ķiploki un āboli, kā arī plūmes un aprikozes. Garšīgi un sātīgi. Vakara gaitā tika izcepti šašliki, ko nebiju ēdusi veselu mūžību. Nezinu, vai gribēšu vēl, jo man gaļa kā tāda īpaši nekārojas, bet labi pagatavotas lietas spēju vienmēr novērtēt.

No rīta ar vilcienu mājās. Jauka, mierīga Svētdiena. Pilna māju sajūtas. Pirms kāda brīža G man uztaisīja kakao ^^

 

 

Written on June 16th, 2013 , Life, Work Tags: , , , , , , ,

Šī bija pirmā nakts manā dzīvoklī, ko pavadīju tikai divatā ar Freiju. G ciemojās pie sava brāļa ģimenes Ikšķilē. Satiksimies tikai šovakar.

Ēdu šobrīd nedaudz savādas, bet gardas brokastis – mājas sieru ar medu, brie sieru un tomātu odziņas. Klāt šokolādes kafija, kuru patērēšu arī šodien darbā. Kad līst lietus, tad gribas kaut ko siltu, un lietus ir tas, kas šobrīd pēc laika ziņām izskatās nenovēršams – kā pēcpusdienā sāksies, tā līdz vakaram. Jebkurā gadījumā Labrīt un labu apetīti visiem!

Written on July 5th, 2011 , Life Tags: , , , , ,

Tik jauki šodien bija, atnākot mājās no darba, sajust vīgriežu smaržu. Pēdējās dienās diezgan daudz notikumu un maz laika par tiem uzrakstītu.

Sestdienas galvenais notikums bija brauciens pie G vecvecākiem uz Rēzekni, lai piedalītos kapu svētkos. Tālu. Braucām kopā ar G māsu un viņas draugu. Laiciņš nedaudz spiedīgs, bet kopumā nebija nekādas vainas. Kavējām braukšanas grafiku, bet tas bija diezgan pašsaprotami, jo citādāk būtu jābrauc krietni pāri atļautajam braukšanas ātrumam vai arī jāiemācās lidot. Pirmā nopietnā pietura bija pie Rēzeknē, kur mūs sagaidīja ar gardu auksto zupu un citām ņammām, kas pēc garā ceļa visiem ļoti labi gāja iekšā. Sadalījāmies visi pa mašīnām un startējām uz svētku norises vietu. Pa ceļam ar šoferi izdomājām, ka jāpaņem viena kastīte, kas sanāktu tikai maziņš līkumiņš. Līkumiņš tiešām bija maziņš, bet galā mūs sagaidīja kaut kas Šausmīgi Burvīgs – meža zemenīšu plantācija. Pieēdāmies paši un salasījām priekš mašīnas sargātājiem. Zemenītes kaut kā mums sajauca laika sajūtu, tāpēc pārējie bija nedaudz dusmīgi. Vismaz pirms un pēc odziņu ēšanas. Galā bijām gandrīz laikā. Kapu svētki vispār man šķiet tāda savāda padarīšana, jo kapi vienmēr ir asociējušies ar mieru un klusumu, nevis dziesmu pilniem svētkiem. Neskatoties uz to, bija interesanti pavērot priekš sevis svešādas tradīcijas. Pēc svētkiem aizbraucām līdz vecvecāku dārzam, kur tika ieēstas vēl dažādas ogas un iedzerta tēja. Nebiju nekad iepriekš ēdusi dzeltenās zemenes. Kamēr pārējie saprata, ka tās ir ēdamas visas jau bijām noēduši. Uzdāvinājām vectēvam vārda dienā vieglu un ļoti kvalitatīvu lāpstu, lai dārza darbi sagādātu mazāk pūļu. Tiku arī pie maurlokiem. Man jau no mazotnes tie ir patikuši daudz vairāk par sīpollokiem, tikai nezināju, ka tiem ir kāds īpašs nosaukums.

Pavadīt nakti bija paredzēts pie G māsas drauga (turpmāk K, lai nav tik gari jāraksta) lauku mājās, kas atrodas Madonas rajonā. Pirms tam gan tika nolemts, ka jāiebrauc apskatīt Atašieni, kas G un viņa māsai ir dzimtais ciems, kur pavadīta liela daļa bērnības. Bija interesanti vērot viņu sajūsmu par savām atmiņu vietām, kuras visas nez kāpēc ir palikušas daudz mazākas. Attālumi starp objektiem arī krietni vien sarukuši. Man vislabāk patika skola, kas laikam pat ir bijusi pils. Pa ceļam uz Madonas pusi tika atrastas vēl dažas kastītes

Mājās, kuru nosaukums ir Dzirnavas, mūs sagaidīja ļoti draudzīgs, bet nedaudz kodīgs suņuks Juris. K mamma jau cepa gardum gardas biezpiena rabarbermaizītes. Pie tējas kopā ar no Rēzeknes līdzi paņemtajiem pīrādziņiem jauki pasēdējām pie galda un nedaudz patērzējām. Pēc tam notikums, uz ko mēs visu dienu savā ziņā bijām gatavojušies – nakts peldēšana. Gaiss nebija pārāk silts, bet nebija arī gluži auksts. Ūdens bija siltāks. Man ļoti patīk šādas nakts peldes. Kārtīgākai izbaudīšanai nedaudz traucēja pie ezera esoši sestdienas tusētāji, bet tas tik tā nedaudz emocionāli. Fiziski jau viņi tur neko traucējošu nedarīja. Dzirnavu mājā izgulējos ļoti labi. No rīta tiku pie dienišķās kafijas un garda lauku biezpieniņa ar tādas pašas kvalitātes kategorijas krējumiņu. Lai bilde būtu vēl skaistāka, kā garšvielas tika izmantotas tikko saplūktas dilles. Murr. Tiku pie divām gardām tējiņām, kuras tieši šogad gribējās ievākt – vīgriežu un liepziedu. Abas gardas un smaržīgas. Tiku arī pie pamatīga diļļu pušķa, no kura lielākā daļa jāpārstrādā saldēšanai, salātiņiem un dažām svaigām bietītēm. Pāris lapas rukovas ar paņēmu priekš kulinārajiem eksperimentiem, bet tā īsti pie sirds man tā garša neiet. Aizbraucām līdz Nesa mājvietai Ineša ezeram, kur vēlreiz nopeldējāmies. Savācu vēl nedaudz birztalu nārbuļa priekš tējiņas. Gardi paēdām Vecpiebalgā pusdienas, apbrīnojām turienes ūdensrozes, kas bija pilnā plaukumā un līdz ar to krāšņum krāšņas. Tad jau arī dažām mazām pieturām kastīšu vietās, benzīna tankā, Alfā un ciemos, devāmies mājās. Jutos vakarā patīkami sagurusi, tāpēc īsti nebija spēka visu uzrakstīt.

Piektdiena vispār arī priekš manis bija interesanta diena. Pie manis uz jauno dzīvokli beidzot atbrauca ciemos tētis. Atveda dažas mantas no Jūrmalas mājas. Tā kā to starpā nebija manas sporta kurpes, tika nolemts braukt uz Jūrmalu meklēt. Aizbraucām. Kurpes neatradu.  Bija interesanti apskatīt, cik ļoti viss pēc remonta, kas vēl nav pabeigts, viss ir izmainījies. Staigājot pa dārzu, pat uznāca neliela skumja. Jebkurā gadījumā mājai šāds remonts bija ļoti nepieciešams, citādāk ziemā tur bija iespējams normāli dzīvot tikai dažās telpās.

Šodien bija darba diena. Īpaša ar to, ka bija zagļu diena, bet šis aspekts beidzās labi, jo zagļu pārītis tika noķerts. Uzzināju, ka patiesībā darba laiks esot nevis no 9-20, bet gan no 9-22. Līdz 21 it kā noteikti. Priekšniece gan man par to neko nav teikusi, un, cik saprotu, pati bieži vien vāc preci nost vēl agrāk. Rīt būs jāparunājas. Lai gan vispār, pie 13h darba laika es laikam nemaz negribu strādāt, jo pāri paliek laiks labi ja nedaudz pagulēt, jo ceļš no mājām līdz darbam ar nav nemaz tik īss. Jāapēd vēl kāda siera šķēle ar medu un jādodas gulēt, lai rīt nebūtu pārāk saguris cilvēciņš, kas aizbaida pircējus ar savu sagurušo seju. Smaidīt!

Sagribējās izteikt savu sajūsmu par rītiem, kad dodos uz darbu. Patīk ierasties agrāk un nesteidzīgi pastaigāties pa Vecrīgas ielām. Tirgotāji nesteidzīgi izliek savu preci, sētnieki tīra ielas, veikalnieki spodrina skatlogus. Pilsēta mostas un gaida. Gaida tūristu naudas maku atvēršanos. Merkantīli, bet skaisti.

Šodien darbā negāja pārāk labi pārdošanas ziņā, bet toties satiku dažus sen neredzētus draugus un varēju parunāties nedaudz turciski. Jāmācās gan vēl ļoti daudz. Spāņu valodu kādu simts vārdu apmērā arī vajadzētu iemācīties, citādāk saruna ar divām spānietēm bija ļoti savāda. Labi vismaz, ka ir žesti, mīmika un papīra lapa, uz kuras kaut ko uzzīmēt vai uzrakstīt skaitļus. Nākamās darba dienas man būs 4. un 5. jūlijs. Jūlijs… Eu, kur palika Jūnijs? Un es jau atkal rakstu mēnešu nosaukumus ar lielajiem burtiem.

Rīt iespējams atbrauks ciemos tēvs. Nav vēl pie manis bijis. Atvedīs arī kaut kādas manas mantas no Jūrmalas mājas. Nav ne jausmas ko tieši. Būs man neliels pārsteigums. Vispār ir tāda kā neliela ziemassvētku sajūta.

Sestdien  gaidāms garš  brauciens uz Rēzekni, pie G vecvecākiem uz kapu svētkiem  Neesmu vēl nekad piedalījusies šādā pasākumā. Cerams, ka būs interesanti.

Written on June 30th, 2011 , Events, Life, People Tags: , , , , , ,

Mana darba vieta, kas pilnā nosaukumā ir “Brīvdabas atpūtas parks Egle” jau otro gadu atrodas gandrīz pašā Vecrīgas sirdī uz Kaļķa un Tirgoņu ielas stūra, blakus Rīgas domei. Kompleksā ietilpst milzīgs āra restorāns, skatuve, kur gandrīz katru dienu ir kāds koncerts, un amatnieku tirdziņš. Galvenokārt cilvēki, kas šeit ierodas ir tūristi no visām pasaules malām (vakar, piemēram, bija gan no Austrālijas, gan Kanādas, gan Japānas). Lieta, kas nedaudz izbrīna ir tā, ka liela daļa latviešu un it īpaši rīdzinieku par šo vietu nemaz nenojauš. Neesam kaut kāds maziņš gadatirdziņš, kas parādās mistiskā miestā reizi gadā, esam tur Katru Dienu. Iespējams pie vainas ir reklāmas trūkums vai arī tas, ka nākot no Brīvības pieminekļa puses, pirmā telts, kas tiek pamanīta, ir tā, kur dzīvo dažādi izlejamie ali un tamlīdzīgas padarīšanas. Paejot tai garām vai nākot no kādas citas puses, gan, man šķiet, ka nav iespējams nepamanīt.

Atrast info par šo internetā ar nav pārāk vienkārši (ja to varētu izdarīt piecās sekundēs, nevis minūtes laikā, tad būtu vienkārši). Šeit ir saite uz kompleksa mājaslapu, ja interesē kas konkrētāks. Šeit Egle dzīvo facebook pasaulē.

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē