Atvadīties ir tik grūti un skaisti, ka es izlēmu izmantot iespēju, ka viņš vairākas dienas ir Varšavā, bet man ir trīs brīvdienas pēc kārtas, un satikties vēlreiz, lai pēc tam atvadītos uz ilgāku laiku. Viņš ar draugiem ir devušies aptuveni gadu garā ceļojumā pa pasauli (vismaz sākumā Eiropu un pēc tam varbūt arī tālāk).

Lidmašīna pārāk dārgi, stopi pārāk lēni, pērku nost autobusa biļeti. 11h autobusā turp, kādas 13h atpakaļ. Labi, ka ir jau pieredze ar gariem pārbraucieniem pa Turciju. Ja es vēl spētu aizmigt braucošā transporta līdzeklī, tad būtu pa visam labi. Parasti Rīgas autoostā parādos apmēram reizi gadā. Tagad sanāca jau otro reizi nedēļas laikā, jo tikko biju arī uz Imantdienām Cēsīs.

Pēc nakts maiņas mājās, sakrāmējos, paguļu vienu stundiņu un tad jau uz autobusu. Nokavēju plānoto tramvaju, kurš ieradās kādas 3 min par agru, bet šo biju ierēķinājusi savos plānos un ar nākamo tāpat paspēju laikā.

Eurolines autobuss. Patīkami, ka bija rozete. Ne pārāk patīkami, ka piesolītais wi-fi darbojās tikai līdz mēs pārbraucām Latvijas robežu. Atpakaļceļā gan darbojās visu laiku. Redzēju pa logu savu nākamā gada pavasara semestra pilsētiņu Kauņu. Neizskatījās īpaši atšķirīga no Rīgas, bet tas jau bija gaidāms. Kopumā izskatījās pēc jaukas pilsētas. Galvenā nodarbe autobusā man bija Līgas grāmatas lasīšana, kuru es pabeidzu. Šobrīd ir sajūta, ka varbūt nevajadzēja sasteigt, jo tagad ir žēl, ka beidzās. Gribas vēl tās dzīves garšas. Labi vismaz, ka man ir iespēja ik pa laikam satikt Līgu, kas dzīvo tepat Jēkabpilī, nevis kaut kur nezin kur, un pie tam vēl pārvietojas no valsts uz valsti, no pilsētas uz pilsētu.

Galā autobuss pienāca pat pusstundu agrāk kā plānots, līdz ar to man nācās pagaidīt puišus ar mašīnu, kas tālāk mūs aizveda uz viesnīciņu vecpilsētā. Nedaudz lētāk, protams, var dabūt nakts mītnes ārpus centra, bet starpība bija pietiekami maza, lai tomēr būtu visa centrā. Viesnīca nedaudz savāda, jo tajā vispār nav recepcijas  vai vispār kāda cilvēka uz vietas. Ir kods durvīm un ir kods katrai istabiņai. Priekšapmaksa ar karti. Istaba maza, pagrabā, varēja dzirdēt, kā tiek dauzītas ārdurvis, kuras citādāk nebija iespējams aizvērt, varēja dzirdēt, ko kaimiņi dzied, bet viss bija stilīgi iekārtos ar mazu virtuvīti un ērtu dušu. Iedzeram latviešu aliņus un vispār ļoti izbaudām atkaltikšanos.

Istabiņā bija pieejama gan tēja, gan kafija. Pēdējo no rīta iedzērām un devāmies uz manis atrasto bezmaksas tūri pa pilsētu. Izvēlējos tādu, kas saucās Alternatīvā Varšava un noritēja pāri upei Prāgas pusē, kas vienlaicīgi gan vecāka, gan jaunāka par vecpilsētu, jo kara laikā netika sabombardēta. Gids bija ļoti atraktīvs. Rajons atgādina kaut ko starp Maskačku, Miera ielu, bet tālāk sākas pavisam normāla mūsdienu pilsēta ar daudz jaunām ēkām. Uzzinājām, ka vietējā hipsteru ieliņā nākamajā dienā paredzēti svētki un izdomājām, ka puišiem nākamajā dienā tur jāierodas izpausties savās mākslās.

Lielveikals nedaudz mulsinošs, jo pārtikas veikals ir augšējā, nevis pamata stāvā. Iepriecinoši tas, ka tajā ir nopērkamas diezgan daudz lietas, kas domātas vegāniem. Nākamajā dienā atgriezos, lai iepirktu ļoti gardās sojas desiņas un zirņu pastētes ar papriku, kas tagad mani gaida mājās Rīgas dzīvoklī. Pusdienas kā jau cilvēki ar ierobežotu budžetu ēdām viesnīcā. Svaigi cepta maize, iepriekš minētā pastēte un ļoti gatavs tomāts kopumā bija nosaucam nevis par tomātmaizīti, bet par tomātu kūku – gaisīga un ļoti, ļoti garda.

Nākamais uzdevums bija atrast grafiti lietu veikaliņu, jo puišiem daudzas krāsas iet uz beigām. Adrese mums no mājaslabas dabūta. Jābrauc trīs metro pieturas. Man metro kaut kā ļoti patīk, viņam gan tā bija pirmā reize. Ātri un vienkārši nonākam apmēram vietā, kur vajadzētu būt veikaliņam. Jautājam vietējiem un dabūjam norādes, sekojam norādēm, jautājam nākamajiem, atkal iegūstam norādes un tā vēl pāris reizes. Apgājām attiecīgajam krustojumam apkārt. Rezultātā izlobījām, ka esam pareizajā vietā, bet veikals atrodas pazemē, bet ieeja tajā aizmūrēta. To, ka veikala vairs nav, mājaslapas angļu valodas versijā neviens nebija uzrakstījis. Stāsts gan turpinās un tiek noķerts viens puisis, kas ģērbies drēbēs, kas liecina, ka viņš visdrīzāk pieder subkultūrai, kas ļoti aizraujas ar grafiti. Viņš piezvana savam draugam un mēs tiekam pie cita veikaliņa, kas atrodas apmēram 20 min gājiena attālumā no vietas, kur bijām. Darba laiks beidzas pēc minūtēm 30. Ātrā tempā devāmies norādītajā virzienā un veikaliņu atradām. Nevarēja sūdzēties ne par klientu daudzumu, ne krāsu izvēli (iecienītās firmas krāsu gan nebija).

Ar metro atpakaļ uz vecpilsētu, satiekam pārējos, pārģērbšanās zem tilta un kāds brīdis mākslas un darbu vecpilsētā. Kamēr vēl bija gaišs, kaut ko arī pirka, bet tas drīz beidzās. Vajadzēja sākt vismaz stundu agrāk, bet tā diemžēl nesanāca.

Es no lielās staigāšanas sagurusi, tāpēc devos uz viesnīcu nedaudz atpūsties līdz brīdim, kad viņi vāksies nost, lai sāktu taisīt vakariņas. Virtuvīte noderēja un visi  paēdām siltas un gardas vakariņas. Mēģināju radīt kraukšķīgus zaļi ceptus kartupelīšus, bet uz elektriskās plīts tas laikam vienkārši nav iespējams. Rezultātā tie bija eļļā vārīti kartupelīši. Abi pārējie puiši izmantoja viesnīcas dušu un tad devās prom gulēt zem tilta. Mašīnā gan.

Nakts laikā vēl izgājām nelielā pastaigā pa vecpilsētu smukas vietas meklējumos. Sēžot mūros uz soliņa laternas gaismā kopā ar Viņu, sajutos kā jaukā romantiskā filmā. Tiešām skaisti un Murr ^^

Nākamajā dienā izvācamies no viesnīcas, uzbrūkam lielveikalam, par kura bezmaksas stāvvietu bija prieks un dodamies uz mieraielīgo ielu. Mūs ne pārāk iepriecināja laika prognoze, kas solīja lietu, bet tas pienāca pienācīgi vēlu un mazos daudzumos. Ielas vidū skatuve, kurā skanēja džezs, visās malās dažādu krāmu un fifigņu tirgotāji, jogas meistarklase un daudz hipsterīgu ēstuvju. Es izmantoju iespēju, ka par to, ka uzrakstīju kāda ēdiena recepti, dabūju šķīvi ar bezmaksas ņammām. Turpat outlet/second had veikalā iegādājos arī fantastiski skaistus svārkus. Tā kā šajos svētkos bija vairāk poļu nekā tūristu, puišiem ne pārāk labi gāja, bet tomēr labāk nekā iepriekšējā dienā. Es daudz staigāju no viena gala uz otru, nodrošinot komunikāciju un dzērienus, un kopumā izbaudīju vietu un atmosfēru. Fotografēt gan kaut kā šoreiz negribējās.

Neliela pietura Statoil, kas ir uzņēmums, kuram puiši bieži uzbrūk kafijas, interneta, elektrības un uzkodu iegūšanai. Un tad jau aizved mani līdz lidostai, kur paredzēta iekāpšana atpakaļceļa autobusā. Atvadas. Šoreiz man bija daudz vieglāk un iztiku bez raudāšanas. Arī šodien vēl lomku nav, ir tikai ļoti patīkama pēcgarša. Ja zvaigznes sastāsies pareizajās vietās, tiksimies kādā siltākā zemē ap Ziemassvētkiem.

 

 

Written on July 18th, 2016 , travel Tags: , , , , , , ,

Laikam ejot atmiņas dziest. Ideālā gadījumā es būtu katras dienas beigās piesēdusies un uzrakstījusi par attiecīgās dienas notikumiem un iespaidiem. Tad daru to šodien, jo zinu, ka ar katru dienu tas paliktu arvien grūtāk un rezultātā nekas vispār netiktu pierakstīts.

Read the rest of this entry »

Written on March 13th, 2012 , Events, travel Tags: , , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē