Ir nedaudz uzkrājies nogurums. Muskuļi un saites visu laiku par sevi atgādina. Gribas mājās karstā vanna, bet līdz tam vēl mazdrusciņ jāpaciešas. Ap vieniem naktī vismaz pilsēta palika klusāka un varēju izgulēties.

Šodien ir svētdiena, kas Barselonā nozīmē divas lietas, pirmkārt, lielākā daļa veikalu ir ciet, otrkārt, liela daļa valsts muzeju pēc 15:00 ir bez maksas. Kad divi tūristi, kas sirdī ir biologi, domā, uz kādu muzeju būtu jauki aiziet, tad, protams, prātā nāk dabas muzejs, bet vispirms vēl pāris lietas. Rīta kafija. Uz brīdi iegājām citā McDonaldā, bet tur bija pārāk daudz tautas un vispār nebija laba sajūta, tāpēc devāmies uz jau ierasto. Kafija un mērcītes vakaram, kad taisīsim budžeta burgerīšus viesnīcā.

Netīšām izgājām pa ieliņām tā, ka tieši iegājām ciemos pie katedrāles zosīm, kuras vēl nebijām satikuši. Skaista un mierīga vieta. Ļoti priecājos, ka neesmu tur tūrisma sezonā. Daudz sakrālāka sajūta gan bija kalna takās, nevis katedrālē. Tālāk devāmies dabas muzeja virzienā, kuram vajadzētu būt netālu no triumfa arkas. Atradām, bet izrādās ciet uz rekonstrukciju. Pastaigājāmies vēlreiz pa parku, kurš šoreiz bija pilns ar atpūtniekiem un to izklaidētājiem. Pie kaskādes bija svinga deju pasākums, bet kaut kā sakautrējos pievienoties. Mums arī bija pārāk daudz mantu, kuras negribējās atstāt bez uzraudzības. Parkā vislielākais prieks bija par kādu mākslinieku, kurš gan nodarbojās ar stikla lodes kontaktžonglēšanu, gan staigāšanu pa slackline, to visu apvienojot kopā ar aktīvu bērnu izklaidēšanu un joku izspēlēšanu. Iedvesmojošs mākslinieks. Pie kaskādes arī papriecājāmies par varavīksnēm.

Kārtējā cepumu un sulas pauze, google maps un es atrodu, ka gar jūras malu var aiziet līdz vietai, kur ir vēl viena dabas muzeja ēka kā arī Primark veikals. Gribējās izmantot izpārdošanu priekus. Redzējām centrālo vilcienu staciju, kas ir patīkami iespaidīga. Tālāk uz pludmali. Netīšām iegājām vienā ragā un nogājām laikam kādus trīs liekus km, bet tas nekas. Pastaiga gar jūru vienmēr jauka. Man gan Vidussjūra pēc manas mīļās Baltijas jūras liekas kaut kādā ziņā nepareiza, bet viss jau atkarīgs no pieraduma. Prieks redzēt, ka daudzi cilvēki šeit nodarbojas ar aktīvo atpūtu. Bija arī vairākas jaukas smilšu skulptūras, kur katrai bija pievienots kāds degošs elements. Populārākais tēls bija pūķis. Diezgan daudz ielu tirgoņu, kas savu preci tirgo uz sedziņām, kuras pāris sekundēs var savākt un doties prom, lai policija neaiztur par nelegālu tirgošanos. Gājām ilgi, bet bija patīkami. Galīgi neticas, ka ir Janvāra vidus. Ziema.

Dabas muzeju atradām par to ļoti priecājāmies. Iešana pa tumsu ar izgaismotiem eksponātiem. Labi aprakstīta un parādīta zemes klimata un dzīvības veidošanās. Daudz fosīliju. Atsevišķa izstāde par dinozauriem. Burvīga fotoizstāde. Zvēri, augi, sēnes, mirkoorganismi, ieži un minerāli. Skaisti, bet nedaudz par daudz. Noguru no informācijas un apkārt skrienošiem bērniem.

Primarks kā jau liels veikals svētdienā bija ciet. Bet vismaz mēs to atradām.

Spēka atpakaļ iet ar kājām nebija, tāpēc meklējām transportu. Sapratām, ka pa ielu, kur atradāmies, iet tikai viena autobusu līnija – H16. Ar šo mēs jau esam braukuši daudz un dikti. Vēl patīkamāks pārsteigums, ka pie stūres mums jau pazīstams šoferītis, kas mūs atveda no otra Barselonas gala, kad atbraucām no kalna. Mans ceļa biedrs ar savu gandrīz 2m augumu, garo bārdu, cepuri un vispār neierasto tēlu ir grūti aizmirstams. Patīk man šādas mazas sagadīšanās. Vakar, kad vēlreiz iegājām paēst mums jau mīļajā vegānēstuvē, tur bija tikai viens brīvs galdiņš – tas, pie kura sēdējām pirmajā reizē, kad vieta bija gandrīz tukša.

Rītdien vēl iziesim bezmaksas Gaudi tūri, tad varbūt Sagrada Famila no iekšpuses un tad jau jāpošas mājup. Ceru, ka sniegs tur vēl ir, jo man ziņo, ka paliek relatīvi silts. Varbūt vēl jānopērk kāds suvenīrs, bet ar tādiem man neiet. Pirkt kaut kādus ķiņķēziņus galīgi negribas, atrast ko tiešām burvīgu nav viegli un nepieciešama veiksme. Patīk reizēm paņemt kādu ziedu vai čiekuru, bet šoreiz nebija nekā tāda, kas gribētu pie manis mājās.

Esmu jau trešajā viesnīcā šī ceļojuma laikā. Jau pēc atsauksmēm varēja gaidīt, ka būs slikti un tā arī ir. Vismaz priekš pēdējā brīža lēti. Aiz loga ir skaļa iela, ir pavēsi, tualete un duša gaitenī. Pēdējais gan šajā galā ir lielai daļai centra viesnīcu. Labi, ka ir pieejama mikroviļņu krāsniņa, kad gribas ko siltu.

Visās viesnīcās šeit recepcijā atšķirībā no Latvijas strādā samērā veci cilvēki. Visur arī jāaizpilda reģistrācijas anketas, atslēgas vienmēr jāatstāj recepcijā, kad dodamies prom. Vēl ir arī kaut kāds savāds nodoklis, kas jāmaksā papildus.

Pirmā viesnīca Hostal Radio bija tāda vidēja, bet vismaz savas labierīcības. Otrā Guesthouse Barcelona Gothic, kas gan bija tikai uz vienu nakti, bija burvīga, lai gan sienas plānas. Nācās no 6:00 – 7:30 klausīties itāļu ballīti aiz sienas. Sajūta tāda, it kā visi būtu vienā istabā.

Kad ir būts kalnā, tik grūti kaut ko rakstīt par pilsētu, jo tā vairs nešķiet ne tik skaista, ne svarīga. Bet tomēr nedaudz par to, kā gāja ceturtdien, 12.janvārī. Diena bija tikpat saulaina un silta (+14) kā iepriekšējās. Sākās kā ierasts mūsu McDonaldā ar kafiju. Tā kā jau bija daudz nostaigāts un nākamajā dienā plānojās kāpiens kalnā, izdomājām, ka būs mierīgā diena ar vakara pastaigu bez noteikta mērķa pa vecpilsētu. Kādā brīdī nonācām pie jūras, bet lielākoties baudījām burvīgos veikaliņus un vispār šaurās ielas. Ziepju burbuļi. Pa kluso uzņemtas bildes, pēc kurām nedaudz dzenas pakaļ un protestē. Simtiem mazu, smuku balkoniņu. Tūristi kā tūrisma objekti. Bezmaksas foto izstāde kādas valdības ēkas laikam trešajā stāvā. Triumfa arka, kas nepavisam nelikās kas īpašs.

Un tad Parc de la Ciutadella. Skaists parks, kurā sastopami ļooti daudz jaunieši un ielu mākslinieki. Liela daļa bez licenzēm, kas šajā pilsētā nepieciešamas. Cik zinu, puiši arī tur mēģināja uzstāties, bet kāds viņus nostučīja un policija palūdza aizvākties. Žēl, jo vispār pilsēta ir maksātspējīga un ielu mākslinieki šeit pelna labi. Parkā īpaši priecājos par strūklaku kaskādi ar zelta zirgiem. Cepumu pauze. Ceļš atpakaļ, neskatoties kartē, pieņemot, ka virziens ir pareizais. Apmēram bija arī. Iznācām uz galvenās ielas kārtējo reizi vienā konkrētā krustojumā. Parasti gan tas notika no otras puses. Patīkami, ka pie viesnīcas ir normāls mazais lielveikals. Tur pirms braukšanas mājup iepirkšu pāris paciņas ar dievīgi gardu humosu. Vakara sarunas un lēmums šo ceļojumu pa pāris dienām saīsināt. Labi, ka ir tūrisma nesezona un aviobiļetes patīkami lētas. Rīgā ielidošu naktī uz 17.janv.

Uz Montserrat kalnu bija plāns doties rīta pusē, bet visiem sanāca lēnais aizgulēšanās rīts, līdz ar to devāmies uz turieni pēcpusdienā. Ar autobusu uz pilsētas nomali ar visām savām mantām. Tur stāv mūsu trīs ceļotāju mašīna ar piekabi. Viens no ceļotājiem šobrīd ir Polijā, līdz ar to bija vieta man un manam koferim. Līdz kalnam ar klosteri tā augšā apmēram 40km, kas ar mašīnu ir gandrīz nekas. Tāda savāda sajūta braukt pa serpentīnaino ceļu, kas veda uz klosteri. Skaisti gan. Šajā ceļojumā un vispār dzīvē kopumā, manī daudz lielāku prieku un sajūsmu rada nevis cilvēku radītās vietas un priekšmeti, bet dabas. Varu sajūsmā kliegt, kad ieraugu kādu neierastu puķīti, ķērpīti vai smukus saules starus koku galotnēs. Tā kā laika nebija īpaši daudz un intereses maz, klosteri tik ātri apskatījām no ārpuses un devāmies augšup kalnā. Teorētiski tur ir funikulieris, kas var uzvest augšā, bet tas, pirmkārt, vairs negāja, otrkārt būtu tāda kā krāpšanās sajūta. Daudz lielāks gandarījums uzkāpt pašai. Kāpiens bija vidēji grūts. Ja ikdienā dzīvotu kādā kalnainākā pilsētā par Rīgu, jau būtu vieglāk. Taka bija patīkami dažāda – gan betona kāpnes, gan ielejas, gan pasakaini skati uz dažādām kalnu grēdām, gan posmi, kur varēju sajusties gandrīz kā džungļos. Mamma iepriekš stāstīja, ka pārsvarā visu laiku bijis karsti, bet zaļie posmi sniedza tik nepieciešamo veldzi. Mūsu gadījumā tie arī pasargāja – šoreiz gan ne no karstuma, bet aukstajiem kalnu vējiem. Tie gan beigās mani atturēja no uzkāpšanas pašā virsotnē. Lielāko ceļa laiku virsjaka bija somā, jo bija pietiekami silti. Skatu laukumiņā kādas desmit, piecpadsmit minūtes no virsotnes jaku nācās uzvilkt, jo brāzmas bija tādas, ka man nedaudz bija bail ka mani aizpūtīs. Laika līdz saulrietam arī nebija daudz, tāpēc izvēlējos doties atpakaļ. Puiši vēlāk mani panāca. Īsas kājas un maza kalnu pieredze man neļāva pārāk ātri pārvietoties. Pa ceļam vēl pāris pasakaini skati un lejā nonācām līdz ar tumsas iestāšanos.

Vakars pēc kalna bija paredzēts īpašs, jo gulēšana nevis viesnīcas nosacītajā komfortā, bet mašīnā tā kā to viņi dara ikdienā. Paveicās un atradām ļoti skaistu vietu kalna pakājē, kur iekurināt ugunskuru. Puiši strādāja kā labi ieeļļots mehānisms un īsā laikā gan iekūra nelielu, bet skaistu ugunskuriņu, gan uzcēla telti. Pie uguns gan pļāpājām, gan cepām folijā kartupelīšus, kas sanāca pasakaini gardi. Uz pannas tika cepti vegānisko burgeru “gaļa” Vīns. Dziesmas. Pilnmēness kā prožektors apgaismoja mūsu šamanisko vakaru. Pilnīgs klusums. Zvaigznes. Par mums izrādīja interesi kāda lapsiņa. Rēja uz mums no dažādām pusēm, līdz aizgāja prom. Puiši pēc pirmajām skaņām bija kaujas gatavībā, ja nu tas ir kas bīstams, bet lapsiņa laikam vienkārši bija ziņkārīga. No rīta apskatīju mūsu ugunskura vietu un priecājos par tās skaistumu – daudz kadiķveidīgu krūmu, citi ar dzelteniem ziediem, skats pār koku galotnēm.

Gulēšana mašīnā bija vidēji ērta. Par mani parūpējās un gan novietoja visērtākajā gulēšanas vietā, gan iedeva pietiekami daudz segu. Īpaši ērti jau nav, bet ir gulēts arī nepatīkamākos apstākļos. Nogulējām līdz pat 11:00. Pēc kāpiena bija sagurums un šoferītim arī vajadzēja izgulēties. Brokastīs šoreiz nevis McDonalda kafija, bet kāda random benzīntanka. Skaists ceļš atpakaļ uz pilsētu.

Atradām jauno viesnīcu, kurā šobrīd sēžu. Uzlādējām ierīces un devāmies atkal nelielā pilsētas apskatē. Nacionālais mākslas muzejs un olimpiskais centrs. Ziemā dienas īsas, tāpēc atkal pārsvarā visu vērojām saulrieta gaismās. Kaut kur tur vajadzēja būt kaktusu dārzam, bet neatradām. Atpakaļ pusi ceļa nogājām, vienkārši ejot aptuvenā virzienā pa parku. Pēc tam paskatījāmies norādes google maps. Izrādās viss ir daudz tuvāk kā brīžiem šķiet.

Tagad sāk arvien jūtamāk sāpēt kāju un dibena muskuļi pēc kalna. Interesanti, kā būs ar staigāšanu rītdien. Mierinu sevi ar mantru “man būs smuks dibens, man būs smuks dibens, man būs smuks dibens…” Kopumā gan sajūta ir ļoti laba. Jūtu kalna mieru sevī. Jāatceras tas turpmāk plānojot ceļojumus – vairāk kalnu un pastaigu taku, mazāk pilsētas kņadas.

 

Written on January 14th, 2017 , Foto, travel Tags: , , , , , , ,

Sākotnēji šodien bija paredzēta Gaudi diena, bet izskatās, ka būs kādu citu dienu. Vēl tādas šeit paredzētas pietiekami daudz. Pamodāmies vēlāk nekā būtu optimāli ceļošanai, bet varbūt arī labi, jo visos šodienas galvenajos objektos nokļuvām tieši brīdī, kad tur bija lielisks apgaismojums fotografēšanai.

Izskatās, ka kafija McDonaldā būs tradīcija. Diez vai par 1eur ko labāku var atrast. Šī pilsēta lēta nav. Vidēji pusdienu piedāvājums kafejnīcās maksā ap 10eur. Vietējais vīns, kas maksāja zem 2eur gan ir labs :D

Šodiena sanāca staigājamā diena. Nogājām ap 12km. Tagad vakarā ir patīkama noguruma sajūta gan kājās, gan dibena muskuļos. Paldies mammai, kura man aizdeva ļoti ērtus zābaciņus. Daudz kur var aizbraukt ar metro vai autobusu, bet kaut kā interesantāk ir iet ar kājām. Īpaši man patīk apskatīt tās pilsētas daļas, kas nav domātas tūristiem.

Visi zina, ka Sagrada Familia ir populārākais tūrisma objekts pilsētā, līdz ar to mums arī bija līdz turienei jāaiziet. Pirmajā brīdī, kad aiz ielas stūra parādās skats uz šo grandiozo celtni, ir sajūta kā sapnī. Neticas, ka kas tāds realitātē var eksistēt. Skaisti un viss vēl procesā. Iekšā bez online biļetēm nelaida. Izdomājām arī, ka īsti liekas naudiņas nav, tāpēc izlaidīsim skatu no iekšas. Internetos arī lasītas atsauksmes, ka labāk ieguldīt naudiņas netālu esošajā slimnīcā. Uz to arī devāmies un bija vērts. Hospital de Santa Creu i de Sant Pau celta pagājušā gadsimta sākumā un ir tiešām skaista. Bildes gan būs tik ceļojuma beigās. No sākuma mums mēģināja pārdot padārgu ieejas biļeti, bet saprata, ka mēs tādi nabaga stundentiņi un iedeva lētāko.

Pēc slimnīcas apskates devāmies kalnā augšup uz vietu, kas ieteikta kā labākā vieta panorāmas skatu uzņemšanai. Random cilvēkiem internetā bija taisnība un bunkura kalnā bija ļoti, ļoti skaisti. Gan burvīgu augu pilnas takas – gan priežu mežiņi, gan puķītes, kuru ziedi izskatījās pēc pūkainiem kāpuriņiem, gan tiešām burvīgi panorāmas skati. Augšā bija diezgan daudz jauniešu, kas ieradušies pārsvarā pa pārīšiem vērot saulrietu. Tāda jauka bohēmas sajūta.

Spēka atpakaļ iet ar kājām vairs nebija, tāpēc izbaudījām autobusa iespējas. Tad vēl nedaudz naksnīgas pastaigas, līdz atradām normālu veikalu, kur iepirkt pārtiku. Vakariņās pasakaini gardas maizītes.

Rītdien mierīgā diena un viesnīcu maiņa. Parīt brauksim uz Montserrat. Latviešiem doma par kalniem rada patīkamu alku sajūtu.

Written on January 12th, 2017 , travel Tags: , , , , ,

Merhaba!

Pilsēta uz pakalniem. Manas pēdiņas ar to nepavisam nav apmierinātas. Sen nebiju tikusi pie tādām sāpēm. Bet nu nekas, esmu stiprs cilvēks un rīt jau varēšu iet lielākus un kalnainākus gabalus.
Šorīt tiku pie sava mūža pirmajām viesnīcas brokastīm. Mazuma piegaršas nebija un tomātiņi ir gardumgardi.
Pirmais šodienas apskates objekts bija Topikapi jeb vecā sultāna pils. Apkārt tai ir skaists dārzs, bet pa to mēs pastaigāsimies tad, kad būs slinkums doties kur tālāk, jo tas atrodas gandrīz blakus viesnīcai. Pa vidu gan ir mūris, bet līdz ieejai nav tālu. Pils ir greznum grezna. Visas iekštelpas ir ar vitrāžām, mozaīkām, skaistiem dīvāniem, apgleznotām flīzītēm un citām greznumlietām. Par puķu trūkumu arī nevar sūdzēties. Bijām dārgumu glabātavā, kur bij gan zagti, gan dāvināti dārgumi no visas pasaules. Vēl arī kaut kādi reliģiski artefakti, bet tie man diez ko neinteresē. Pasēdējām terasītē, kur ar skatu uz Bosforu dzēru savu pirmo un noteikti ne pēdējo turku kafiju. Maza, maza krūzīte, bet pilnībā pietiek, jo ir stipra un salda. Mamma šķobījās pēc tās pagaršošanas, bet viņa jau arī ikdienā cukuru pie kafijas nelieto.
Pēc tam mēs devāmies uz pazemes cisternām. Tas vispār ir kaut kas neaprakstāms – milzīga pazemes sistēma, kur Romas laikā ir bijušas saldūdens rezerves. Turki par to eksistenci uzzinājuši relatīvi nesen. Tā kā es esmu pagrabu, nevis jumtu cilvēks, man tur ļoti patika. Sistēma balstīta ar neskaitāmi daudz kolonnām, kuras visas tagad ir viegli izgaismotas, radot jauku atmosfēru. Vieta ir izmantota arī foto izstādei. Ne sevišķi gribējās no turienes doties prom, bet palika vēsi un jādodas bij uz citiem objektiem.
Tālāk mēs devāmies uz Zilo mošeju. Visā visumā jau visas mošejas liekas gandrīz vienādas, bet dažās ir jāieiet, lai izbaudītu to greznību un pavērotu, kā tieši notiek musulmaņu lūgšanas. Tā ir patīkama vieta, kur vienkārši atpūsties vēsumā, ja gadās, ka ir ļoti karsta diena (kas vasarā ir katru dienu). Kāju, roku un sejas mazgāšana kā arī vispār atiešana no ikdienas problēmām musulmanīšiem noteikti palīdz turēties pie garīgās un fiziskās veselības. Nezinu, gan kā tieši ar to viņiem ir, jo nav vēl sanākusi neviena prātīga saruna ar kādu vietējo. Pārsvarā visi ir vai nu tūristi vai kāds, kas mēģina mums kaut ko pārdot.
Kaut kur pa vidam paēdām pusdienas vienā kebabēstuvē, kur tiku arī pie interneta. Varēju vismaz paskatīties, kas jauns pārējā pasaulē un caur skype piezvanīt uz mājām. Kebabs garšo kaut kā daudz citādāk kā Latvijā, bet ir garšīgs.
Tālāk plāns bija nonākt lielajā tirgū. Vēl viena grandioza vieta. Interesantākais, ka viss tirgus ir zem skaista, izrakstīta jumta. Neko gan tur nenopirkām, jo kaulēties negribējās un šķiet, ka citur daudzas lietas ir iespējams dabūt lētāk. Rīt vai parīt būs jāpaklejo pa vienu rajoniņu un jānopērk viena šalle, kas man iepatikās. Tās šeit ir visās krāsās, zīžainas un pieejamas visdažādākajās cenās, kad reizēm atšķiras reizes desmit par vienu un to pašu šalli. Tūristu lamatas ir bīstama padarīšana naudas maciņiem.
Pamazām ejot nonācām pie Stambulas universitātes.  Cerējām tikt iekšā, bet šī privilēģija šeit ir tikai ar universitāti saistītajiem cilvēkiem. Gājām teritorijai apkārt,  jo pēc kartes otrā pusē bija jābūt ļoti lielai mošejai. Un bija arī. Iegājām, atpūtāmies un devāmies tālāk. Nākamais mērķis bija garšvielu tirgus. Nedaudz pamaldījāmies pa ieliņām, kas bija labi, jo nonācu nelielā rokdarbnieku paradīzē. Es nemaz dažos veikaliņos negāju dziļāk iekšā, jo man bija bail krist kārdinājumā. Šo to jau nopirku, un jūtos labi tikusi tai ielai cauri. Tad mēs kaut kā mistiski nokļuvām tirgū, uz kuru arī bijām tēmējušas. Izskatās jau greznību visas tās krāsainās garšvielas un tējas, bet kaut kā bail, ka tās būs atšālējušās. Man iepatikās garšvielu komplektiņi, bet tos visdrīzāk lielveikalā varēs dabūt lētāk.
Izdomājām, ka vakariņas ēdīsim vienā bistro, kas ir netālu no Taksimas laukuma. Gājiens līdz turienei tāds normāls + vēl kāpiens kalnā, kuru mēs izlaidām, uzbraucot ar veco funikulieri. Ēstuve ir laba un lēta. Galvenais faktors, kas par to liecināja ir, nevis smuki reklāmas plakāti, bet gan tas, ka paši turki tur dodas ieturēt savu maltīti. Kārtīgi pierijāmies un skrējām pa visu ielu atpakaļ, lai paspētu uzbraukt Galatas tornī pirms tā slēgšanas. Nokļuvām tur apmēram 30min pirms šī liktenīgā mirkļa. Mirklis bija vēl jo skaistāks, jo sagaidījām tur saulrietu ar to pavadošajiem mullu saucieniem uz vakara lūgšanu kā arī pilsētas izgaismošanos ar mākslīgo apgaismojumu.
Pirms atgriešanās viesnīcā nopirkām zemenītes, ko pirms miega uzkost un baterijas, lai ir ko nomainīt, kad beigsies tās, kas jau ir fotoaparātā. Fotografēšana vispār ir patīkama padarīšana, jo kamēr es cīnos ar staīvu, ekspozīcijas ilgumu un citām figņām, lai iemūžinātu kādu skaisti izgaismotu mošeju, mans ķermenis uz brīdi aizmirst par sūrstošajām pēdiņām. Viesnīcā mēģināju ar administratotoru runāt turciki un šķiet, ka man puslīdz sanāca.

Written on May 3rd, 2011 , Life Tags: , , , , ,

Uzrakstīts vakar vakarā, bet viesnīcas internets negribēja draudzēties. Labi, ka kebabēstuves nets gan viesmīlīgāks.

Pirmā diena šajā divu kontinentu pilsētā aizvadīta. Pēdiņas sāp un ir mitras, jo, saulei rietot, nokrišņu daudzums palielinājās.
Lidosta šķiet normāla un sabiedriskais transports  ērts un pietiekami loģisks. Ir jāiegādājas žetons, lai tiktu zonā no kuras var iekāpt attiecīgajā transporta līdzeklī. Tas attiecas gan uz metro, gan tramvaju, gan laikam arī prāmi, ar kuru vēl neesmu braukusi. Tikšana līdz viesnīcai bija pietiekami vienkārša, lai arī ne pārāk patīkama, jo apkārtējām ieliņām tiek mainīts bruģis, līdz ar to viss ir putekļains un lietus laikā arī dubļains. Ja mēs šeit ierastos pēc pāris nedēļām, tad varētu priecāties par jaukajām ieliņām ar burvīgo bruģīti.  Esam viesnīcas piektajā jeb augstākajā stāvā, no kura teorētiski varot redzēt līci, bet ne no mūsu loga. Vienmēr jau Mērfijs parūpējas, lai mēs nenonāktu gluži tur, kur plānots. Mūsu istabiņā ir vēl viens pārsteigums – tā ir jādala ar mazām melnām radībiņām, kas laikam ir no skudru planētas. Būs rīt jāparunā ar kādu par šo jautājumu. Šajā ceļojuma mans līdzbraucējs ir mamma. Viņa uzstāja, ka vēlas dzīvot viesnīcā. Priekš manas pasaules tas galīgi neder, jo ir jāmaksā gandrīz tikpat daudz kā par lidmašīnas biļetēm un parunāties vari tik ar cilvēkiem, kas no tevis grib tik naudu.
Nu labi, ja esi smuka, jauna meitene, tad arī apprecēt. Vienā veikalā jau jautāja, vai esmu precēta, laikam uz šo jautājumu jāatbild pozitīvi, lai liekas mierā. Jebkurā gadījumā couchsearfings man noteikti daudz labāk ietu pie sirds. Ar mammu laikam vairs nekad neceļošu, jo viņa pārāk uztraucas par visādiem sīkumiem un vienkārši ir mamma. Vēl viņa ir ar blondiem matiem un vēl nezin ko, bet visi veikalnieki viņu uzreiz uzrunā krieviski. Mani gan laikam nevar saprast, kādā valodā uzrunāt – šķiet, ka visvairāk es izskatos pēc kaut kādas polietes.
Nolikām mantas viesnīcā un devāmies paēst, jo kopš brokastīm nekas nebija ēsts. Iegājām vienā bistro tipa ēstuvē, paņēmām rīsus ar kaut kādu ne pārāk šiku gaļiņu un vienu fantas bundžiņu uz abām un devāmies maksāt. Kaut kādā mistiskā veidā tas kopā sanāca 16Ls. Tā nu es tiku pie sava mūža dārgākajām pusdienām. Būsim tālāk gudrākas un iesim vietās, kur cenas ir smuki izliktas vai kādās burgerēstuvēs, kuru šeit nepavisam netrūkst. Patīkami, ka šeit par vienu liru(35 sant) var dabūt gardu, svaigi spiestu apelsīnu sulu. Nedaudz piemaksājot arī granātābolu vai ananāsu.
Pēc ēšanas devāmies uz Sofijas katedrāli, kas ir viens no mums tuvākajiem objektiem un ir obligāti apskatāmo sarakstā. No ārpuses nekas īpašs, bet iekšā grandiozi. Mīlīgi, ka tās, kas pa gabalu izskatījās pēc gleznām, patiesībā ir no bezgalīgi daudz gabaliņiem sastāvošas mozaīkas. Pēc tam devāmies pār Galatas tiltam pastaigā līdz Taksimas laukumam. Ja iet pa tilta apakšu, tad jāiet gar veikaliņiem un ēstuvēm. Ūdens pusē ir redzamas makšķerauklas un ik pa laikam paceļas kāda tikko nomakšķerēta zivs, bet otrā pusē pats vari par tādu kļūt, ja ielaidies sarunās ar kādu turku iekšārāvēju. Tilta augšpusē var tikt pie kādas no tikko nomakšķerātajām vai arī pie kāda tikko cepta kastaņa, vai kukurūzas vālītes. Saldējums un austeres arī ir viegli un samērā lēti iegūstamas ēdmaņas.
Man patīk, ka šeit atšķirībā no Īrijas, tikšana pie bezmaksas neta ir vienkārša. Vēl šeit visās malās ir kaķi. Un pārāk daudz tūristu. Mamma gan teic, ka Āzijas pusē to ir daudz mazāk. Par to tuvākajās dienās varēšu pārliecināties.
Bet tagad rlbnkt, mīļie :*

P.S. Tā kā rakstu ar telefonu,kuram ir skārienjūtīgais ekrāns un automātiskā vārdu izvēle un labošana, kļūdu šeit noteikti ir pietiekami daudz un man ir slinkums labot.

Written on May 2nd, 2011 , Life Tags: , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē