Ir 9. Jūnija 16:00. Čemodāns jau ir sakrāmēts. Lai to varētu aizvērt, nācās pāris drēbes izmest. Atbraucu es ar laikam trīs kleitām, mājās braukšu ar astoņām. Man tik ļoti patīk kleitas un svārki, gari svārki. Pa dienu ar Arti izmetām vēl vienu līkumu cauri pilsētai suvenīru medībās. Diemžēl nesanāca iegādāties visu un visiem, kam vēlējos ko atvest. Problēma ir tajā, ka Ankara nav tūristu pilsēta, tāpēc ir grūti atrast tūristiem domātas lietas. Gribējās atvest pāris apgleznotās bļodiņas, bet tas nav kaut kas tāds, ko īsti turki pirktu un ikdienā lietotu. Īsts turks ģērbjas tāpat kā parasts eiropietis.

Vakar mums bija jauks atvadu pasākums ar tiramisu, saldējuma torti un picām. Visi mūsu bāra foršākie cilvēki arī atnāca ciemā, lai arī tas ir atsācis darbību. Šodien septiņos mūs gaida tur. Man vēl ir palikušas vairākas latviskas lentītes, ar kurām plānoju izdekorēt šo jauko iestādi.

Kaut kad nakts vidū viens mūsu turks palīdzēs ar koferu nonešanu un nonākšanu Ankaras lidostā. Lidmašīna 6:00. Pēc stundas Stambulā. Cerams, ka varēs visu nokārtot tā, ka mūsu nododamā bagāža tiks līdz Rīgai bez vajadzības to Stambulā savākt un pašiem vēlreiz iečekot. No Stambulas izlidosim 11:45. Ja viss ies kā plānots, tad Rīgā būsim 14:40. Drīz.

 

Written on June 9th, 2013 , Ankara Tags: , , , , , , , ,

Brokastīs piebeidzām tik gardo speķīti. Šodien uz nekādiem tūrisma objektiem doties neplānojām  – šopinga diena.  Ar prāmīti aizbraucām uz Āzijas pusi, uz Kadikoy. Man galvenais uzdevums bija nomedīt suvenīru mammai. Bija jāatrod konkrēts veikaliņš, kur viņa jau iepirkusies divas reizes. Pa ceļam padzīvojāmies pa melno cilvēciņu veikalu, kā arī hipiju drēbīšu veikalu. Pēdējā iegādājos interesantus svārkus un bikses. Gribējās vēl daudz ko, bet noturējos. Cenas sākumā likās ļoti augstas, bet tad prātā pārrēķināju uz latiem un sapratu, ka relatīvi pat diezgan lēti. Iepirku arī zeķu bikšu krājumus. Pusdienas Burger King. Tur vienkārši tādēļ, ka Latvijā tāda nav. Un nevajag arī. Atradām arī jauku alkohola veikalu, kur bija dažādi ārzemju aliņi. Nopirku angļu porteri. Meklēto veikaliņu arī veiksmīgi atradām un suvenīrs iegādāts.

Man patīk braukāties ar prāmīti – varētu to darīt visu dienu un vienkārši lasīt grāmatiņu. Ankarā man pietrūkst ūdeņu.

Nākamais iepirkšanās rajons bija ieliņas starp tirgiem. Tur var nopirkt vairāk vai mazāk jebko. Es nopirku šalli un auskaru čūskiņas formātā, kas diemžēl neizskatās tik labi, kā cerēju. Uzskrējām arī interesantam stūrītim, kur varēja iegādāt floru un faunu. Jocīgākais, ko redzējām bija dēles. Iepirkām arī skaistus krekliņus ar Stambulīgām apdrukām.

Vakarā alus degustācija. Bauskas tumšais absolūts līderis. Gribētos uz kādu vakaru teleportēties uz Vecrīgu un pasēdēt Alā. Šovakar jādodas laicīgi  čučēt, lai varam laicīgi tikt uz Lidostu, lai pavadītu Līgu atceļā uz Latviju. Pēc tam paši dodamies uz autoostu un braucam uz mūsu mīļajām pagaidu mājām Ankarā.

 

Written on April 3rd, 2013 , Ankara Tags: , ,

Astoņos no rīta skan mūsu modinātāji. Auksta duša. Brokastīs pārslas ar pienu un viena jauka speķmaizīte, kas iezīmēja mūsu rupjmaizes krājumu beigas. Izejam. Ielas relatīvi ir tik ļoti tukšas. Lielākā daļa veikalu vēl ciet. Neliela nomaldīšanās pazemes tuneļos. Pastaiga. Aizejam līdz Sofijas katedrālei, kas ir mūsu apskatāmo objektu augšgalā un… tā ir ciet. Izrādās tā ir normāla pirmdienu parādība, ka šī brīnišķā celtne nav pieejama apmeklētājiem. Tūrisma sistēma šeit neliekas gluži loģiska. Nāksies doties rīt.

Nākamais objekts – pazemes ūdens cisterna, kas šeit atrodas jau no romiešu laikiem. Ir tik ļoti patīkami saprast turku valodu – pie kases bija uzraksts, ka studentiem un citiem zvēriem biļete maksā 5 liras, kas ir uz pusi lētāk kā tūristam vulgaris. Piecinieks gan bija rakstīts vārdiem, lai nepiesaistītu pārāk daudz ārzemju cilvēku, kas ietilpst kategorijā, kas var saņemt atlaides, uzmanību. Pazeme  vēl joprojām skaista un patīkami vēsa. Foto tehnika arī līdzi nedaudz labāka kā iepriekšējā reizē, kad šeit ciemojos. Nekādas foto izstādes gan vairs nebija. Līdz medūzas galvām neaizgāju, jo bija pagara rinda, kā arī atminos, ka tā manī nekādu sajūsmu neizraisīja.

Neliela kafijas pauze. Labas kafijas atrašana Turcijā nav vienkāršs jautājums. Ir Starbuks, bet tā ir tāda diezgan sālīta  vietiņa. Wei Čana (taivānieša) ideja doties uz Mc Donalds, kur ir Mc Cafe. Pieņemama cena, normāls tilpums, jauks pagalms, kur mierīgi izdzert mūsu kofeīna vai šokolādes pilnās dziras. Tur kaķīši un interesanta dāma, kas pēc maltītes skaitīja lūgšanu. Pēc skata kristiešu.

Nākamais obligāti apskatāmais objekts – Grand Bazar tirgus. Pirmo reizi tajā ieejot, jutos daudz vairāk iespaidota. Kopumā lielas, smukas tūristu lamatiņas, kurās var nomedīt ko labu. Tas gan ir jāprot, kā arī noder kripatiņa veiksmes. Mūsu medījums bija ūdenspīpes tabaciņas. Bez nikotīna, ber ar dažādām burvīgām smaržām. Captain Black tabaciņu pīpēsim šovakar mūsu mītnes virtuvītē kopā ar pārējiem iedzīvotājiem. Tāda patīkami draudzīga studentiska sajūta šeit. Pati māja arī ir ļoti skaista, lai gan manāms, kā to grauzis laika zobs. Griesti ciku cakām izgreznoti, centrā koka kāpnes. Durvju portāls arī acīm tīkams. Jebkurā gadījumā, tirgū pārāk daudz laika nepavadījām, bet pietiekami.

Tālāk pusdienas. Visām smukajām tūristu lamatiņām ejam garām un brienam iekšā parastos pilsētas kvartālos. Atradām vietu, kur cenas zemākas kā Ankarā un ēdiens ļoti gards. Galvenais parametrs ēstuves meklējumos bija lahmadžuna esamība un  nedārdzība. Līgai šis ēdiens bija jāpagaršo un viņa to arī izdarīja. Rīgā to arī var iegādāties, bet tas maksā pārāk daudz un ir diezgan neēdams. Es pasūtīju tavuk şiş jeb vistas šašlikam līdzīgu ēdienu, kam klāt visādi salātiņi, rīsi un frī kartupelīši. Es gan laikam esmu vienīgais cilvēks, kuram kartupeļu un rīsu ēšana vienā ēdienreizē liekas nepareiza. Klāt visam piedzēru airanu. Domāju, ka Latvijā tagad jau daudzi ir pazīstami ar šo jogurta dzērienu.

Jāaiziet vēl uz Zilo mošeju. Pa ceļam sanāca neliels bradājums. Atradām nedaudz sadrupušu ēku, kas skaisti noaugusi ar efejām un citiem augiem. No sākuma izskatījās pēc vecas mošejas. Tad sapratām, ka tā ir pirts. Iekšā ietikt bez bīstamas rāpšanās pa mūriem īsti nevarēja. Pajautājām vietējiem un uzzinājām, ka tā  tiešām ir veca pirts pie tam vecāka, kā varētu pirmajā brīdī domāt – tā ir Sofijas katedrāles vienaudze. Skumīgi, ka tāds skaists brīnumiņš ir tik ļoti nolaists un tiek izmantots vairāk kā izgāztuve. Varēja redzēt arī to, kā audzis pilsētas kultūras slānis.

Ieraudzījām ūdeni – gājām skatīties. Iznācām pie Marmora jūras. Viss skaisti zils, ūdens mierīgs. Sajutos kā  tādā sapnī vai vīzijā. Kuģi pa ūdens virsmu lidoja. Miers.

Redzējām arī vecos ārējos mūrus, gar kuriem reiz skalojās ūdeņi. Tagad priekšā ir iela, dzelzceļš un citas mūsdienu civilizācijas atrakcijas. Dažviet ar mūriem saplūdušas ēkas. Neviena tūrista. Vispār ir tik daudz paslēptas Stambulas, kur tūristu nav. Viņu nav pat pārsimts metrus no galvenajām artērijām.

Zilā mošeja. Galīgi vairs nerada iespaidu. Sanāca gan iekšā jauka meditācija. Izejam hipodromā. Nekā īpaši vairāk par diviem obeliskiem tur nav. Neliela foto skola biedriem par to, kā fotografēt tekošu ūdeni. Sāk līt. Kāpjam tramvajā un braucam mājās.

Jaunā Game of Thrones sērija. Vakariņas, kurās bija garšīga paciņu zupa, kofte, baltmaizīte. Un tagad es sēžu un piebeidzu šo rakstu. Blakus man cilvēciņš no Beļģijas taisa salātus sev un dēlam. Soli tālāk Artis ar šīs iestādes uzraugu spēlē tavlu un smēķē ūdenspīpi, kurā ievietota jau iepriekš minētā tabaciņa.

Ar labu nakti!

 

 

Plāns bija celties 8. Pamodāmies kādas divas, trīs stundas vēlāk (atkarībā no tā, kā skaita). Pamodāmies virtuves dīvāniņos, kas bija pietiekami ērti. Brokastīs rupjmaize ar speķi. Ar tiešām ļoti, ļoti garšīgu speķīti , kas audzis Arta mājās. Klāt dzeršanai tika nomedīta kaut kāda 3in1 kafija.

Devāmies ielās. Man patīk, ka mūsu mītne ir tik labā lokācijas vietā – apmēram Istiklal ielas vidū, mazāk kā piecu minūšu gājienā virzienā prom no Bosfora. Čāpojām  uz vecpilsētas daļu ar domu apskatīt veco sultāna pili, Sofijas katedrāli un  tādas lietas. Vispirms iegājām garšvielu tirgū. Pirms gadiem tas likās grezns un interesants. Tagad vienkārši parasta nedaudz lielāka tirgus bode, kur var iegādāties visu to pašu ko citur Turcijā, tikai dārgāk. Smukas tūristu lamatiņas. Tālāk devāmies uz pili. Pašā pilī iegājām vēlāk. Vispirms arheoloģijas muzejs, kurā iepriekš neiegāju. Man, Artim un biedram no Taivānas ir muzeju kartes, ko var dabūt Turcijā studējošie un kas nozīmē bez maksas ieeju visos valsts muzejos. Arta māsai Līgai gan tādas nav. Tika iegādāta 72h Stambulas muzeju karte. Ja aiziet uz visiem sarakstā minētajiem muzejiem, tad tas atmaksājas. Skumjā ziņa gan ir tā, ka Dolmabahçes pilī nedz ar mūsu muzeju kartēm, nedz jauniegüto netiksim.  Arheoloģijas muzejs ir milzīgs un tajā varētu pavadīt veselu dienu, ja iet audio tūrē un/vai cītīgi lasa visus materiālus.  Mūmijas, sarkofāgi, romiešu dārgumi, izstāde par Troju, par Stambulu un vēl visādām interesantām tautām un vietām. Mēs gan visu neapskatījām, jo sāka rūkt vēderi un bija doma, ka jāpaspēj apskatīt vēl pāris objektus.

Meklējām kur paēst. Visapkārt daudz skaistu tūristu lamatiņu, bet mēs zinām, ka parastam kebabam ir jāmaksā trīs liras, nevis desmit. Aizgājām pārsimts metrus nostāk no galvenās tūristu plūsmas un atradām lielisku ēstuvi, kur cenas ir pat labākas kā Ankarā. Man bija pilns šķīvis ar ņammām un klāt normāla glāze ar svaigi spiestu apelsīnu sulu. Samaksāju 8TL. Varēju paēst arī lētāk, bet ēdienkartē izvēlējos ko tādu, par ko īsti nezināju, kas tas būs. Šis bija veiksmīgs pārsteigums. Pēc tam vēl izdzēru glāzi svaigi spiestas granātābolu sulas. Man ļoti, ļoti garšo tā. Maksā nepilnu latu.

Tālāk Topkapi pils. Tiekam visi veiksmīgi iekšā. Cilvēku bari čum un mudž. Gaisā ļoti spēcīga hiacinšu smarža, kas šeit zied lielā daudzumā. Izstaigājāmies. Sataisījām smieklīgas bildītes. Apskatījām dārgumus. Tā kā mūsu kartēs tas ir iekļauts, mēģinājām doties uz harēma telpām, kur neesmu bijusi. Neizskatās arī ka tik drīz tur tikšu, jo atrakcija bija jau ciet. 16:00. Turki ir nedaudz jocīgi tūrisma jomā. Manuprāt, ja naudiņa no tūristiem ripo tādos daudzumos, tad kādēļ gan to nesavākt. Laikam jau viņiem pietiek.

Tālāk tēmējām uz netālo Sofijas katedrāli. Būs gan jātēmē rīt, jo tā arī jau bija ciet. Rīt celsimies agri. Vismaz mēģināsim. Šeit gan diemžēl nav viesnīcu ekstra – brokastis, uz kurām ir laicīgi jāpieceļas. Pastaigājāmies gar Zilo mošeju, kuru ir nenormāli grūti nofotografēt. Izdomājām, ka saulriets jāsagaida uz kuģīša braukājoties par Bosforu. Devāmies kuģīšu virzienā. Pa ceļam katram pa ceptam kastanim, kā arī iegājām vilciena stacijā. Izbraucienu piedāvātāju ir ļoti daudz, bet cenas ļoti atšķiras. Par vienu un to pašu braucienu var samaksāt 3 – 30Ls. Mēs pietiekami labi runājam turciski, lai tiktu cauri ar lētāko variantu. Iekāmējamies busiņā, kas mūs aizved līdz kuģītim. Iekāpjam, sagaidām cilvēkus no vēl pāris busiņiem un braucam. Apmēram 1,5h. Skaisti. Būs daudz, daudz bildīšu, kurmām man ir bail ķerties klāt. Apstrādei noderētu kāds lielāks dators, bet līdzi ir paņemts tikai manējais.

Pēc kuģīša visiem sagurums, tāpēc čāpojam uz māju pusi. Jauna problēma – jāatrod kāds normāls pārtikas veikals. Tuvējais jau bija ciet. Mums norādīja, kur meklēt vietējo iknedēļas tirgu, kas diemžēl jau vācās nost. Gribējām nopirkt banānus.  Neatradām. Zemenes apmēram 1Ls/kg, bet nebija garšīgas. Atradām nelielu veikaliņu, kur nopirkām baltmaizi, dzeramos, brokastu pārslas un pienu.

Jauki pasēdējām virtuvītē, kur sapazināmies ar japānieti un krievieti no Maskavas. Abas jaukas meitenes. Nedaudz melnā balzama, šprotes, speķmaizītes. Duša un tagad sēžu un rakstu šo. Laikam jau esmu pabeigusi, tāpēc jāiet gulēt.

Plāns bija celties 8. Pamodāmies kādas divas, trīs stundas vēlāk (atkarībā no tā, kā skaita). Pamodāmies virtuves dīvāniņos, kas bija pietiekami ērti. Brokastīs rupjmaize ar speķi. Ar tiešām ļoti, ļoti garšīgu speķīti , kas audzis Arta mājās. Klāt dzeršanai tika nomedīta kaut kāda 3in1 kafija.

Devāmies ielās. Man patīk, ka mūsu mītne ir tik labā lokācijas vietā – apmēram Istiklal ielas vidū, mazāk kā piecu minūšu gājienā virzienā prom no Bosfora. Čāpojām  uz vecpilsētas daļu ar domu apskatīt veco sultāna pili, Sofijas katedrāli un  tādas lietas. Vispirms iegājām garšvielu tirgū. Pirms gadiem tas likās grezns un interesants. Tagad vienkārši parasta nedaudz lielāka tirgus bode, kur var iegādāties visu to pašu ko citur Turcijā, tikai dārgāk. Smukas tūristu lamatiņas. Tālāk devāmies uz pili. Pašā pilī iegājām vēlāk. Vispirms arheoloģijas muzejs, kurā iepriekš neiegāju. Man, Artim un biedram no Taivānas ir muzeju kartes, ko var dabūt Turcijā studējošie un kas nozīmē bez maksas ieeju visos valsts muzejos. Arta māsai Līgai gan tādas nav. Tika iegādāta 72h Stambulas muzeju karte. Ja aiziet uz visiem sarakstā minētajiem muzejiem, tad tas atmaksājas. Skumjā ziņa gan ir tā, ka Dolmabahçes pilī nedz ar mūsu muzeju kartēm, nedz jauniegüto netiksim.  Arheoloģijas muzejs ir milzīgs un tajā varētu pavadīt veselu dienu, ja iet audio tūrē un/vai cītīgi lasa visus materiālus.  Mūmijas, sarkofāgi, romiešu dārgumi, izstāde par Troju, par Stambulu un vēl visādām interesantām tautām un vietām. Mēs gan visu neapskatījām, jo sāka rūkt vēderi un bija doma, ka jāpaspēj apskatīt vēl pāris objektus.

Meklējām kur paēst. Visapkārt daudz skaistu tūristu lamatiņu, bet mēs zinām, ka parastam kebabam ir jāmaksā trīs liras, nevis desmit. Aizgājām pārsimts metrus nostāk no galvenās tūristu plūsmas un atradām lielisku ēstuvi, kur cenas ir pat labākas kā Ankarā. Man bija pilns šķīvis ar ņammām un klāt normāla glāze ar svaigi spiestu apelsīnu sulu. Samaksāju 8TL. Varēju paēst arī lētāk, bet ēdienkartē izvēlējos ko tādu, par ko īsti nezināju, kas tas būs. Šis bija veiksmīgs pārsteigums. Pēc tam vēl izdzēru glāzi svaigi spiestas granātābolu sulas. Man ļoti, ļoti garšo tā. Maksā nepilnu latu.

Tālāk Topkapi pils. Tiekam visi veiksmīgi iekšā. Cilvēku bari čum un mudž. Gaisā ļoti spēcīga hiacinšu smarža, kas šeit zied lielā daudzumā. Izstaigājāmies. Sataisījām smieklīgas bildītes. Apskatījām dārgumus. Tā kā mūsu kartēs tas ir iekļauts, mēģinājām doties uz harēma telpām, kur neesmu bijusi. Neizskatās arī ka tik drīz tur tikšu, jo atrakcija bija jau ciet. 16:00. Turki ir nedaudz jocīgi tūrisma jomā. Manuprāt, ja naudiņa no tūristiem ripo tādos daudzumos, tad kādēļ gan to nesavākt. Laikam jau viņiem pietiek.

Tālāk tēmējām uz netālo Sofijas katedrāli. Būs gan jātēmē rīt, jo tā arī jau bija ciet. Rīt celsimies agri. Vismaz mēģināsim. Šeit gan diemžēl nav viesnīcu ekstra – brokastis, uz kurām ir laicīgi jāpieceļas. Pastaigājāmies gar Zilo mošeju, kuru ir nenormāli grūti nofotografēt. Izdomājām, ka saulriets jāsagaida uz kuģīša braukājoties par Bosforu. Devāmies kuģīšu virzienā. Pa ceļam katram pa ceptam kastanim, kā arī iegājām vilciena stacijā. Izbraucienu piedāvātāju ir ļoti daudz, bet cenas ļoti atšķiras. Par vienu un to pašu braucienu var samaksāt 3 – 30Ls. Mēs pietiekami labi runājam turciski, lai tiktu cauri ar lētāko variantu. Iekāmējamies busiņā, kas mūs aizved līdz kuģītim. Iekāpjam, sagaidām cilvēkus no vēl pāris busiņiem un braucam. Apmēram 1,5h. Skaisti. Būs daudz, daudz bildīšu, kurmām man ir bail ķerties klāt. Apstrādei noderētu kāds lielāks dators, bet līdzi ir paņemts tikai manējais.

Pēc kuģīša visiem sagurums, tāpēc čāpojam uz māju pusi. Jauna problēma – jāatrod kāds normāls pārtikas veikals. Tuvējais jau bija ciet. Mums norādīja, kur meklēt vietējo iknedēļas tirgu, kas diemžēl jau vācās nost. Gribējām nopirkt banānus.  Neatradām. Zemenes apmēram 1Ls/kg, bet nebija garšīgas. Atradām nelielu veikaliņu, kur nopirkām baltmaizi, dzeramos, brokastu pārslas un pienu.

Jauki pasēdējām virtuvītē, kur sapazināmies ar japānieti un krievieti no Maskavas. Abas jaukas meitenes. Nedaudz melnā balzama, šprotes, speķmaizītes. Duša un tagad sēžu un rakstu šo. Laikam jau esmu pabeigusi, tāpēc jāiet gulēt.

 

Ceļš uz turieni. No rīta piecēlāmies nedaudz par vēlu. Sataisījām labi daudz maizītes, ko paņemt līdzi veļam un pirmajām pusdienām. Piebeidzu krāmēšanos. Izgājām ārā. Kavējām tikšanos. Aizgājām mājās, jo aizmirsām maizītes. Novācām pie viena virtuvi. Metro. Satiekam mūsu biedru no Taivānas. Nomedījam biļeti (10Ls). Izbraukšanas laiks 9:15. Biļetes iegādes laiks 9:14. Autobuss kavējās, tāpēc viss kārtībā. Pēc kādas stundas apstājamies nekurienes vidū. Autobusam problēmas ar eļļu. Visi uzpīpē, salabo autobusu un braucam tālāk. Busā var skatīties TV un dabūt dažādus dzērienu bez papildus maksas.

Šobrīd ir 10:50. Apkārt kalni. Viss jauki. Nevaru sagaidīt, kad būsim tur. No autoostas brauksim sagaidīt Arta māsu uz lidostu. Tad brauciens uz mūsu pagaidu mājām dzīvoklītī Taksimā. Par piecām naktīm katram sanāk samaksāt 135TL (bik vairāk par 40Ls). Spriežot pēc bildītēm un atsauksmēm, vajadzētu būt jauki un bez īpašām problēmām.

18:27 Pēc apmēram trīs minūtēm ielido Arta māsa. Mēs gan vēl joprojām esam autobusā, kurš pa ceļam apstājās vēlreiz atgūt elpu. Vairākus ceļa posmus vidējais braukšanas ātrums bija 30km/h. Ne tas patīkamākais ceļojuma iesākums. Pašā Stambulā tehniski jau esam kādu stundu. Cilvēku izlaišana citā autoostā un lielpilsētai tik piederīgo sastrēgumu dēļ braukājamies vēl pa Āzijas pusi. Nākamreiz jābrauc pa nakti – tad arī nav tāda karstuma. Vietām ārā bija +25 grādi, kas nozīmē vairāk iekšā.

21:39 Beidzot esam mūsu palikšanas vietā. Nebija viegli. Lidmašīna no Latvijas par stundiņu aizkavējās. Taivānas draugs aizmirsa grāmatu autobusā. Mūsu naktsmājas šonakt ir jocīgā formātā – cilvēks, kuram vajadzēja izvākties no mūsu istabas, ir nokavējis lidmašīnu, tāpēc paliek vēl vienu dienu. Mēs paliekam virtuvē. Divi izvelkami dīvāni, tā ka tā nav īsti problēma, kā arī mums naudiņas par šo nakti atdos atpakaļ. Tagad atvelkam elpu, pārģērbsimies un dosimies kur paēst un nosvinēt mūsu atbraukšanu. Stambula pilna ar tūristiem. Esmu redzējusi šodien vairāk ārzemnieku kā turku. Pēc Ankaras tā ir ļoti savāda sajūta.

Uz galda ir speķis, Bauskas alus, biezpiens, šprotes, rupjmaize ^^

21:45 teksts ir uzrakstīts, bet nezinu vēl interneta paroli, tādēļ būs jāpagaida arī šī visa publicēšanu.

Written on March 30th, 2013 , Ankara Tags: , ,

Jau no vairākiem cilvēkiem esmu saņēmusi bakstījienus, ka virtuālajā pasaulē esmu nozudusi. Ikdienā sanāk dzīvoties galvenokārt pa facebook, jo tur parādās visas man ar Erasmus saistītās aktualitātes. Tur arī fotogrāfijas no mūsu pirmā lielā ceļojuma uz Cappadocia.

Mans šodien lielākais prieks bija vizināšanās ar Ankaras metro. Darīju to jau vakar, bet tad es vēl īsti nezināju, kā notiek pārsēšanās starp abām līnijām. Tā kā vakarā nekas nebija ieplānots, devos ekspedīcijā uz pilsētas lielāko lielveikalu Ankamall. Izmēri mani nepievīla, bet piedāvājums gan. Vienam stāvam man spēka nepietika, bet rokdarbu materiālu veikalu tā arī neatradu. Hipermārketā arī neko tādu neatradu, lai arī vismaz kādai diegu spolītei vajadzētu būt tur paslēptai. Neatradu arī laimu. Gribējās uztaisīt kādu garšīgu kokteili, bet šo augli nevaram atrast nedz tirgū, nedz nevienā no veikaliem. Toties izdevās atrast bekona šķēlītes. Cena gan tām ir apmēram 35Ls/kg, bet būs mums kādu vakaru īpaši gardie zaļi ceptie kartupelīši.

Ankamallā paēdu pusdienas ļoti neinteresantā iestādē – Mc’Donaldā. Lai arī nav nemaz tik neinteresanti  – visi burgerīši ir lielāki, lētāki un garšīgāki kā Latvijā! Kādēļ ir šāda starpība?

Jūtos vīlusies apģērbu piedāvājumā. Nopērkams ir vairāk vai mazāk viss tas pats, kas Latvijas lielveikalos, bet nedaudz lētāk. Man vienkārši tās drēbes nepatīk. Ceru, ka paliks siltāks un vietējos mazveikalos palielināsies svārku īpatsvars. Ļoti gribu sulīgi zaļus, garus svārkus. Un tādu pašu apakšveļu.. un zeķes.. un varbūt mēteli un hūti. Laikam manī vienkārši plaukst pavasaris un prasās to izrādīt krāsās. Apavu piedāvājums gan ir patīkams. Bet vēl īsti nav sezonas tādām kurpēm, kādas vēlos.

Rīt būs pirmā diena, kad man mācības sāksies jau 10:00. Parasti nav jābūt fakultātē agrāk par vieniem. Pusdienas laikā mums ir jāsatiek trīs pasniedzēji. Nu labi, trīs būtu jāsatiek man, bet Artim un Annai tikai divi, līdz ar to es iešu uz savu individuālo tikšanos ar fotožurnālisma pasniedzēju.

Es jau teicu, ka man ļoti patīk vizināties ar metro? Būs kādu dienu jāaizbrauc līdz līnijas galam un jāpaskatās, kas tur labs dzīvo.

Vakar mēģinājām aizbraukt uz vietējo Luna/atrakciju parku. Sestdienas vakarā tur vajadzētu būt varenai jautrībai, ne? Izrādās tas bija ciet. Darba dienas vidū pirms pāris nedēļām gan tas smuki darbojās. Aizgājām bariņš uz netālu no mājas esošo biljarda klubu, kur arī bija tikai daži cilvēki. Izgāzos šajā spēlē un pēc tam varēju nedaudz  paspēlēt galda tenisu. Patīk man ļoti šī spēle. Gribu vēl! Pēc tam aizgājām uz saldumu kafejnīcu. It kā viss smuki un jauki, bet tomēr dārgi un īsti nav vērts.

No 22. – 24.martam kopā ar Ankaras universitātes studentiem būs brauciens uz Čanakali (vēsturisko Trojas vietu). Ceļš un dzīvošana apmēram 20Ls

27.-28.martu varēšu pavadīt sūfiju pilsētā Konjā, kur norisināsies konference par integrāciju Eiropas savienībā. Viss pilnībā apmaksāts.

30.03 – 4.04 Stambula kopā ar Arti, viņa māsu un iespējams ar vēl kādiem Erasmus biedriem. Ceļš un dzīvošana būs jāizplāno un jāapmaksā pašiem, bet ar kādu hosteli un/vai dīvānsērfingu nevajadzētu būt dārgi.

20.-23.aprīlis Antālija, kur norisināsies semestra lielākais Erasmus pasākums, kur satiksim arī mūsu kursa biedrenes, kas mācās citā pilsētā. Apmēram 50Ls – dzīvošana piecu zvaigžņu viesnīcā, barošana, ekskursijas, krekliņš.

Pa vidam tam visam jāmācās. Pārsvarā mums nav jāiet uz lekcijām, bet ir individuālas nodarbības ar diskusijām par dažādiem tematiem. Es un Artis gan cenšamies iet uz lekcijām, jo tas ir labs valodas treniņš. Īpašs prieks ir par mūsdienu kino lekciju pasniedzēju, no kura staro inteliģence, kā arī viņa turku valodas izruna ir tāda, ka liekas, ka es jau šo valodu saprotu. Ik pa laiciņam viņš arī iestarpina kādu teikumu angliski, lai izskaidrotu galveno domu.

Un ceturtdien došos uz kaut kādu klasiskās mūzikas koncertu.

Ir apmēram seši no rīta. Gan šeit, Ankarā, gan pie jums, mīļie, Rīgā. Esam beidzot nokļuvuši šajā lielajā un cerams, ka lieliskajā pilsētā. Sēžam kafejnīcā, kur apēdām gardas maizītes ar sieru un izdzērām turku tēju. Maza, bet makten jaudīga.

Read the rest of this entry »

Written on February 5th, 2013 , Ankara Tags: , , , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē