Šorīt nekur nesteidzāmies un mierīgi izgulējāmies līdz desmitiem no rīta. Brokastīs pārslas (ļoti garšīgas) ar pienu, kā arī no Latvijas atvests biezpieniņš ar kefīru un sāli. Ar kefīru, jo tas ir tuvākais nopērkamais produkts Turcijā, kas spēj dot krējuma garšu. Šis gan bija tāds pārāk šķidrs.

Galvenais apskates objekts šīs dienas plānā – Sofijas katedrāle. Jau atkal. Pirms tam gan jāizmanto Līgas iegādātā Stambulas muzeju karte un jāapskata vēl kāds muzejs, kas atrodas tepat netālu, Istiklal ielas galā – Mevlanas jeb sūfiju muzejs. Ja par to es būtu maksājusi papildus naudu, būtu jutusies visnotaļ vīlusies. Visvairāk gan mani fascinēja izstādītie mūzikas instrumenti. Labprāt redzētu, kā to izmanto dzīvē un varbūt kādu, kas iepatiktos, iegādātos.

Pie mūsu mīļās katedrāles gara, gara rinda ar tūristiem… lai iegādātos biļetes. Bet mums muzeju kartes kabatā, kas nozīmē, ka varam vienkārši doties iekšā bez jebkādām liekām rindām. Būt studentam kādā Turcijas augstskolā šādos brīžos ir visnotaļ patīkami. Pati katedrāle daudz nav mainījusies. Es gan esmu – šajā pasaulē paliek arvien mazāk lietu par ko brīnīties un par ko jūsmot. Reiz šī ēka manī radīja sajūsmu. Tagad esmu pārāk daudz par to mācījusies, kā arī vairs nav pirmā iespaida efekta. Iekštelpās bija pārāk daudz stalažu, darbojās tikai viena lielā lustra un nebija jauka kaķa, kas mazgātos prožektora gaismā.

Vēl viens muzejs, ko devāmies apskatīt bija mozaīku muzejs. Šis arī bija Stambulas muzeju kartes sarakstā. Norādes ir jocīgas un mums sanāca pamaldīties, līdz to beidzot atradām. Tas ir sasniedzams no tā tirgus, kas atrodas pie Zilās mošejas. Pašas mozaīkas bija dažādas – dažas patīkami dzīvelīgas, citas uz mani neatstāja nekādu iespaidu.

Tālāk pusdienas. Nolēmām doties uz to pašu vietu, kur pirmajā dienā, jo bija lēti un garšīgi. No sākuma kaut kā aizgājām nepareizajā virzienā, bet drīz kļūdu labojām un jauko ēstuvi atradām. Šodiena gan bija tāda jocīga, jo visiem piemetās dažādas sāpītes – deg pēdiņas no lielās staigāšanas, sāp galva no rīta kafijas neiedzeršanas, sāp spranda no smagu fotoaparātu nēsāšanas. Kafija, pusdienas ar pasakaini gardu svaigi spiestu apelsīnu sulu un ibumetīna tabletīte.

Nākamais objekts, ko izlemjam apskatīt – akvedukts. Pa ceļam paklīstam pa random ieliņām, kur tirgo visu un neko. Neko arī nenopirkām. Pats akvedukts diezgan iespaidīga paskata. Nedaudz mulsinoši gan izskatās tik dzīvā satiksmes plūsma, kas tam ik dienas plūst cauri. Gribējās pa to pastaigāt, bet tas legāli nav iespējams. Neriskējām. Pasēdējām uz soliņa parkā un devāmies mājās. Neatceros, kad man pēdējo reizi būtu tik ļoti sāpējušas kājas. Ne pārāk tālu bija tramvajs, bet kaut kāpēc uz to nedevāmies. Pa ceļam iepirkām dārzeņus vakara salātiem un zemenītes. Šīs gan bija tādas dārgas 4,5TL/kg, toties bija mīkstas un smaržoja pēc īstām zemenēm. Dažas arī garšoja.

Mājās bijām pārāk agri, bet nogurums dara savu. Vakariņas, alus, filma. Tagad jāiet čučēt, lai rīt spēks rītdienai. Brauksim ar kuģīti uz Āzijas pusi.

 

Written on April 2nd, 2013 , Ankara Tags: , , , ,

Astoņos no rīta skan mūsu modinātāji. Auksta duša. Brokastīs pārslas ar pienu un viena jauka speķmaizīte, kas iezīmēja mūsu rupjmaizes krājumu beigas. Izejam. Ielas relatīvi ir tik ļoti tukšas. Lielākā daļa veikalu vēl ciet. Neliela nomaldīšanās pazemes tuneļos. Pastaiga. Aizejam līdz Sofijas katedrālei, kas ir mūsu apskatāmo objektu augšgalā un… tā ir ciet. Izrādās tā ir normāla pirmdienu parādība, ka šī brīnišķā celtne nav pieejama apmeklētājiem. Tūrisma sistēma šeit neliekas gluži loģiska. Nāksies doties rīt.

Nākamais objekts – pazemes ūdens cisterna, kas šeit atrodas jau no romiešu laikiem. Ir tik ļoti patīkami saprast turku valodu – pie kases bija uzraksts, ka studentiem un citiem zvēriem biļete maksā 5 liras, kas ir uz pusi lētāk kā tūristam vulgaris. Piecinieks gan bija rakstīts vārdiem, lai nepiesaistītu pārāk daudz ārzemju cilvēku, kas ietilpst kategorijā, kas var saņemt atlaides, uzmanību. Pazeme  vēl joprojām skaista un patīkami vēsa. Foto tehnika arī līdzi nedaudz labāka kā iepriekšējā reizē, kad šeit ciemojos. Nekādas foto izstādes gan vairs nebija. Līdz medūzas galvām neaizgāju, jo bija pagara rinda, kā arī atminos, ka tā manī nekādu sajūsmu neizraisīja.

Neliela kafijas pauze. Labas kafijas atrašana Turcijā nav vienkāršs jautājums. Ir Starbuks, bet tā ir tāda diezgan sālīta  vietiņa. Wei Čana (taivānieša) ideja doties uz Mc Donalds, kur ir Mc Cafe. Pieņemama cena, normāls tilpums, jauks pagalms, kur mierīgi izdzert mūsu kofeīna vai šokolādes pilnās dziras. Tur kaķīši un interesanta dāma, kas pēc maltītes skaitīja lūgšanu. Pēc skata kristiešu.

Nākamais obligāti apskatāmais objekts – Grand Bazar tirgus. Pirmo reizi tajā ieejot, jutos daudz vairāk iespaidota. Kopumā lielas, smukas tūristu lamatiņas, kurās var nomedīt ko labu. Tas gan ir jāprot, kā arī noder kripatiņa veiksmes. Mūsu medījums bija ūdenspīpes tabaciņas. Bez nikotīna, ber ar dažādām burvīgām smaržām. Captain Black tabaciņu pīpēsim šovakar mūsu mītnes virtuvītē kopā ar pārējiem iedzīvotājiem. Tāda patīkami draudzīga studentiska sajūta šeit. Pati māja arī ir ļoti skaista, lai gan manāms, kā to grauzis laika zobs. Griesti ciku cakām izgreznoti, centrā koka kāpnes. Durvju portāls arī acīm tīkams. Jebkurā gadījumā, tirgū pārāk daudz laika nepavadījām, bet pietiekami.

Tālāk pusdienas. Visām smukajām tūristu lamatiņām ejam garām un brienam iekšā parastos pilsētas kvartālos. Atradām vietu, kur cenas zemākas kā Ankarā un ēdiens ļoti gards. Galvenais parametrs ēstuves meklējumos bija lahmadžuna esamība un  nedārdzība. Līgai šis ēdiens bija jāpagaršo un viņa to arī izdarīja. Rīgā to arī var iegādāties, bet tas maksā pārāk daudz un ir diezgan neēdams. Es pasūtīju tavuk şiş jeb vistas šašlikam līdzīgu ēdienu, kam klāt visādi salātiņi, rīsi un frī kartupelīši. Es gan laikam esmu vienīgais cilvēks, kuram kartupeļu un rīsu ēšana vienā ēdienreizē liekas nepareiza. Klāt visam piedzēru airanu. Domāju, ka Latvijā tagad jau daudzi ir pazīstami ar šo jogurta dzērienu.

Jāaiziet vēl uz Zilo mošeju. Pa ceļam sanāca neliels bradājums. Atradām nedaudz sadrupušu ēku, kas skaisti noaugusi ar efejām un citiem augiem. No sākuma izskatījās pēc vecas mošejas. Tad sapratām, ka tā ir pirts. Iekšā ietikt bez bīstamas rāpšanās pa mūriem īsti nevarēja. Pajautājām vietējiem un uzzinājām, ka tā  tiešām ir veca pirts pie tam vecāka, kā varētu pirmajā brīdī domāt – tā ir Sofijas katedrāles vienaudze. Skumīgi, ka tāds skaists brīnumiņš ir tik ļoti nolaists un tiek izmantots vairāk kā izgāztuve. Varēja redzēt arī to, kā audzis pilsētas kultūras slānis.

Ieraudzījām ūdeni – gājām skatīties. Iznācām pie Marmora jūras. Viss skaisti zils, ūdens mierīgs. Sajutos kā  tādā sapnī vai vīzijā. Kuģi pa ūdens virsmu lidoja. Miers.

Redzējām arī vecos ārējos mūrus, gar kuriem reiz skalojās ūdeņi. Tagad priekšā ir iela, dzelzceļš un citas mūsdienu civilizācijas atrakcijas. Dažviet ar mūriem saplūdušas ēkas. Neviena tūrista. Vispār ir tik daudz paslēptas Stambulas, kur tūristu nav. Viņu nav pat pārsimts metrus no galvenajām artērijām.

Zilā mošeja. Galīgi vairs nerada iespaidu. Sanāca gan iekšā jauka meditācija. Izejam hipodromā. Nekā īpaši vairāk par diviem obeliskiem tur nav. Neliela foto skola biedriem par to, kā fotografēt tekošu ūdeni. Sāk līt. Kāpjam tramvajā un braucam mājās.

Jaunā Game of Thrones sērija. Vakariņas, kurās bija garšīga paciņu zupa, kofte, baltmaizīte. Un tagad es sēžu un piebeidzu šo rakstu. Blakus man cilvēciņš no Beļģijas taisa salātus sev un dēlam. Soli tālāk Artis ar šīs iestādes uzraugu spēlē tavlu un smēķē ūdenspīpi, kurā ievietota jau iepriekš minētā tabaciņa.

Ar labu nakti!

 

 

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē