Neesmu šajā blogā neko rakstījusi tik sen, ka pat laikam mana mamma vairs ik dienas neienāk, lai pārbaudītu, vai nav kaut kas jauns. Šodien bija Latvijas Kultūras akadēmijas un Stradiņa universitātes organizētās kultūras žurnālistikas vasaras skolas atklāšana. Atcerējos, ka man patīk rakstīt. Ikdienā gan parasti pietrūkst tā klikšķa, kas man liktu tiešām piesēsties un sākt to darīt. Vislabāk tas notiek ne savā istabā un portatīvajā datorā. Tastatūra kaut kā nedaudz ērtāka. Un vides maiņa arī vienmēr ir iedvesmojoša.

Diena gan sākās ar to, ka sapratu, ka jau atkal ir karsts. Tas laikam nevienam nav nekāds jaunums, bet katru riezi karstums mani nedaudz pārsteidz. Labāk jūtos nedaudz vēsākā klimatā. Tiku pie Paldies vīna no cilvēka, kuram palīdzēju iesniegt dokumentus akadēmijā. Izrādās gan, ka tas nebija tik ļoti nepieciešams, jo iestāšanās tika pagarināta un viņa pati šodien varēja ierasties. Nedaudz kāda Ingress spēlētāja iespaidā, nedaudz vienkārši tāpat man arvien vairāk sāk iegaršoties Riesling šķirnes vīnogu vīni. Balti, svaigi, pus kaut kādi tā kā man patīk. No pasta arī jauks pārsteigums – pasta kastītē mani gaidīja gan paciņa, gan uzaicinājums pēc vēl vienas. Neliela vilšanās gan par to, ka tā, kas mani gaidīja pastā, bija tikpat liela kā tā, kas tika iemesta pasta kastītē. Neizprotu principus, pēc kuriem tiek izlemts, kuras likt kastītē un par kurām tikai atstāt ziņu. Varēšu atkal taisīt daudz piespraudītes. Ja vien kāds viņas atkal pasūtītu, būtu pavisam labi. Bija jūnijā pasūtījums no akadēmijas – 150 piespraudītes priekš absolventiem un citiem īpašiem cilvēkiem, kā arī iepriekš diezgan bieži pasūtīja ingress cilvēki uz dažādām pasaules valstīm.

Vakar bijām ar divām jaukām feju meitenēm uz Vecāķiem bildēt lietas un arī pašas sevi, lai būtu skaists un krāsains kopīgais Etsy veikaliņš . Nosaukums tam būs Fairy Hat jeb feju cepure. Skaists sapnis, dārzs, mežs, dabas maģija un daudz skaistuma. Man foto jomā vēl daudz jāmācās. Bilžu arī ļoti daudz  – nezinu, kad tikšu ar visu apstrādi galā. Manas preces šoreiz ir sapņu ķērāji – krāsas un spalvas. Spalvas arī iepinās pie matiem iespraužamās bizītēs.

Šodienas diskusija žurnālistikas vasaras skolā bija par to, kas tad vispār ir kultūra, kā arī, kas Latvijā ir kultūras dienas darba kārtībā. Skaidrs, ka uz kultūru var skatīties gan plašā, gan šaurā nozīmē. Man patīk plašais, antropoloģiskais skatījums, kurā kultūra ir kādas cilvēku grupas kopīgā orientieru sistēma, nevis tas „kas tiek darīts kultūras namā”.  Kultūra vieno. Nauda reizēm ir pārāk svarīga.  Cilvēki vēlas tikt vadīti. Tās tikai dažas no domām, kas vakara gaitā izskanēja.

Tālāk sēdos uz riteņa un braucu uz Ziedoņdārzu, kur notika Ingas Karpičas vadīta sadziedāšanās. Līdz šim esmu bijusi tikai uz tādām, ko vadījusi Vītolu ģimene, tāpēc bija interesanti piedalīties nedaudz citādākā. Es gan ierados, kad pasākums gāja uz izskaņu. Dziedāt man patīk ļoti. Bija nedaudz grūti salīmēties ar visiem kopā, jo bija daudz iepriekš nekad nesatiktu cilvēku un balsu. Ir arī savādi, kad dziedāšanu vada kāds cits, nevis es, kā tas pēdējā laikā biežāk norisinājies. Vajadzēja man iemācīties spēlēt to ģitāru. Varētu tad arī es šādi. Neesmu gan vēl īpaši veca un to var paspēt. Dziedāšana un fotografēšana ir divas lietas, kuras darot, laiks apstājas un vienkārši ir labi. Paliek vienalga kādi ir laika apstākļi un kā es jutos pirms dažām sekundēm. Rakstīšana arī palīdz nedaudz pazust no visa pārējā un izbaudīt procesu.


Rīt jādodas uz šo ^^

Written on May 24th, 2011 , Events, Life, People Tags: , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē