Esmu jau trešajā viesnīcā šī ceļojuma laikā. Jau pēc atsauksmēm varēja gaidīt, ka būs slikti un tā arī ir. Vismaz priekš pēdējā brīža lēti. Aiz loga ir skaļa iela, ir pavēsi, tualete un duša gaitenī. Pēdējais gan šajā galā ir lielai daļai centra viesnīcu. Labi, ka ir pieejama mikroviļņu krāsniņa, kad gribas ko siltu.

Visās viesnīcās šeit recepcijā atšķirībā no Latvijas strādā samērā veci cilvēki. Visur arī jāaizpilda reģistrācijas anketas, atslēgas vienmēr jāatstāj recepcijā, kad dodamies prom. Vēl ir arī kaut kāds savāds nodoklis, kas jāmaksā papildus.

Pirmā viesnīca Hostal Radio bija tāda vidēja, bet vismaz savas labierīcības. Otrā Guesthouse Barcelona Gothic, kas gan bija tikai uz vienu nakti, bija burvīga, lai gan sienas plānas. Nācās no 6:00 – 7:30 klausīties itāļu ballīti aiz sienas. Sajūta tāda, it kā visi būtu vienā istabā.

Kad ir būts kalnā, tik grūti kaut ko rakstīt par pilsētu, jo tā vairs nešķiet ne tik skaista, ne svarīga. Bet tomēr nedaudz par to, kā gāja ceturtdien, 12.janvārī. Diena bija tikpat saulaina un silta (+14) kā iepriekšējās. Sākās kā ierasts mūsu McDonaldā ar kafiju. Tā kā jau bija daudz nostaigāts un nākamajā dienā plānojās kāpiens kalnā, izdomājām, ka būs mierīgā diena ar vakara pastaigu bez noteikta mērķa pa vecpilsētu. Kādā brīdī nonācām pie jūras, bet lielākoties baudījām burvīgos veikaliņus un vispār šaurās ielas. Ziepju burbuļi. Pa kluso uzņemtas bildes, pēc kurām nedaudz dzenas pakaļ un protestē. Simtiem mazu, smuku balkoniņu. Tūristi kā tūrisma objekti. Bezmaksas foto izstāde kādas valdības ēkas laikam trešajā stāvā. Triumfa arka, kas nepavisam nelikās kas īpašs.

Un tad Parc de la Ciutadella. Skaists parks, kurā sastopami ļooti daudz jaunieši un ielu mākslinieki. Liela daļa bez licenzēm, kas šajā pilsētā nepieciešamas. Cik zinu, puiši arī tur mēģināja uzstāties, bet kāds viņus nostučīja un policija palūdza aizvākties. Žēl, jo vispār pilsēta ir maksātspējīga un ielu mākslinieki šeit pelna labi. Parkā īpaši priecājos par strūklaku kaskādi ar zelta zirgiem. Cepumu pauze. Ceļš atpakaļ, neskatoties kartē, pieņemot, ka virziens ir pareizais. Apmēram bija arī. Iznācām uz galvenās ielas kārtējo reizi vienā konkrētā krustojumā. Parasti gan tas notika no otras puses. Patīkami, ka pie viesnīcas ir normāls mazais lielveikals. Tur pirms braukšanas mājup iepirkšu pāris paciņas ar dievīgi gardu humosu. Vakara sarunas un lēmums šo ceļojumu pa pāris dienām saīsināt. Labi, ka ir tūrisma nesezona un aviobiļetes patīkami lētas. Rīgā ielidošu naktī uz 17.janv.

Uz Montserrat kalnu bija plāns doties rīta pusē, bet visiem sanāca lēnais aizgulēšanās rīts, līdz ar to devāmies uz turieni pēcpusdienā. Ar autobusu uz pilsētas nomali ar visām savām mantām. Tur stāv mūsu trīs ceļotāju mašīna ar piekabi. Viens no ceļotājiem šobrīd ir Polijā, līdz ar to bija vieta man un manam koferim. Līdz kalnam ar klosteri tā augšā apmēram 40km, kas ar mašīnu ir gandrīz nekas. Tāda savāda sajūta braukt pa serpentīnaino ceļu, kas veda uz klosteri. Skaisti gan. Šajā ceļojumā un vispār dzīvē kopumā, manī daudz lielāku prieku un sajūsmu rada nevis cilvēku radītās vietas un priekšmeti, bet dabas. Varu sajūsmā kliegt, kad ieraugu kādu neierastu puķīti, ķērpīti vai smukus saules starus koku galotnēs. Tā kā laika nebija īpaši daudz un intereses maz, klosteri tik ātri apskatījām no ārpuses un devāmies augšup kalnā. Teorētiski tur ir funikulieris, kas var uzvest augšā, bet tas, pirmkārt, vairs negāja, otrkārt būtu tāda kā krāpšanās sajūta. Daudz lielāks gandarījums uzkāpt pašai. Kāpiens bija vidēji grūts. Ja ikdienā dzīvotu kādā kalnainākā pilsētā par Rīgu, jau būtu vieglāk. Taka bija patīkami dažāda – gan betona kāpnes, gan ielejas, gan pasakaini skati uz dažādām kalnu grēdām, gan posmi, kur varēju sajusties gandrīz kā džungļos. Mamma iepriekš stāstīja, ka pārsvarā visu laiku bijis karsti, bet zaļie posmi sniedza tik nepieciešamo veldzi. Mūsu gadījumā tie arī pasargāja – šoreiz gan ne no karstuma, bet aukstajiem kalnu vējiem. Tie gan beigās mani atturēja no uzkāpšanas pašā virsotnē. Lielāko ceļa laiku virsjaka bija somā, jo bija pietiekami silti. Skatu laukumiņā kādas desmit, piecpadsmit minūtes no virsotnes jaku nācās uzvilkt, jo brāzmas bija tādas, ka man nedaudz bija bail ka mani aizpūtīs. Laika līdz saulrietam arī nebija daudz, tāpēc izvēlējos doties atpakaļ. Puiši vēlāk mani panāca. Īsas kājas un maza kalnu pieredze man neļāva pārāk ātri pārvietoties. Pa ceļam vēl pāris pasakaini skati un lejā nonācām līdz ar tumsas iestāšanos.

Vakars pēc kalna bija paredzēts īpašs, jo gulēšana nevis viesnīcas nosacītajā komfortā, bet mašīnā tā kā to viņi dara ikdienā. Paveicās un atradām ļoti skaistu vietu kalna pakājē, kur iekurināt ugunskuru. Puiši strādāja kā labi ieeļļots mehānisms un īsā laikā gan iekūra nelielu, bet skaistu ugunskuriņu, gan uzcēla telti. Pie uguns gan pļāpājām, gan cepām folijā kartupelīšus, kas sanāca pasakaini gardi. Uz pannas tika cepti vegānisko burgeru “gaļa” Vīns. Dziesmas. Pilnmēness kā prožektors apgaismoja mūsu šamanisko vakaru. Pilnīgs klusums. Zvaigznes. Par mums izrādīja interesi kāda lapsiņa. Rēja uz mums no dažādām pusēm, līdz aizgāja prom. Puiši pēc pirmajām skaņām bija kaujas gatavībā, ja nu tas ir kas bīstams, bet lapsiņa laikam vienkārši bija ziņkārīga. No rīta apskatīju mūsu ugunskura vietu un priecājos par tās skaistumu – daudz kadiķveidīgu krūmu, citi ar dzelteniem ziediem, skats pār koku galotnēm.

Gulēšana mašīnā bija vidēji ērta. Par mani parūpējās un gan novietoja visērtākajā gulēšanas vietā, gan iedeva pietiekami daudz segu. Īpaši ērti jau nav, bet ir gulēts arī nepatīkamākos apstākļos. Nogulējām līdz pat 11:00. Pēc kāpiena bija sagurums un šoferītim arī vajadzēja izgulēties. Brokastīs šoreiz nevis McDonalda kafija, bet kāda random benzīntanka. Skaists ceļš atpakaļ uz pilsētu.

Atradām jauno viesnīcu, kurā šobrīd sēžu. Uzlādējām ierīces un devāmies atkal nelielā pilsētas apskatē. Nacionālais mākslas muzejs un olimpiskais centrs. Ziemā dienas īsas, tāpēc atkal pārsvarā visu vērojām saulrieta gaismās. Kaut kur tur vajadzēja būt kaktusu dārzam, bet neatradām. Atpakaļ pusi ceļa nogājām, vienkārši ejot aptuvenā virzienā pa parku. Pēc tam paskatījāmies norādes google maps. Izrādās viss ir daudz tuvāk kā brīžiem šķiet.

Tagad sāk arvien jūtamāk sāpēt kāju un dibena muskuļi pēc kalna. Interesanti, kā būs ar staigāšanu rītdien. Mierinu sevi ar mantru “man būs smuks dibens, man būs smuks dibens, man būs smuks dibens…” Kopumā gan sajūta ir ļoti laba. Jūtu kalna mieru sevī. Jāatceras tas turpmāk plānojot ceļojumus – vairāk kalnu un pastaigu taku, mazāk pilsētas kņadas.

 

Written on January 14th, 2017 , Foto, travel Tags: , , , , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē