Neesmu šajā blogā neko rakstījusi tik sen, ka pat laikam mana mamma vairs ik dienas neienāk, lai pārbaudītu, vai nav kaut kas jauns. Šodien bija Latvijas Kultūras akadēmijas un Stradiņa universitātes organizētās kultūras žurnālistikas vasaras skolas atklāšana. Atcerējos, ka man patīk rakstīt. Ikdienā gan parasti pietrūkst tā klikšķa, kas man liktu tiešām piesēsties un sākt to darīt. Vislabāk tas notiek ne savā istabā un portatīvajā datorā. Tastatūra kaut kā nedaudz ērtāka. Un vides maiņa arī vienmēr ir iedvesmojoša.

Diena gan sākās ar to, ka sapratu, ka jau atkal ir karsts. Tas laikam nevienam nav nekāds jaunums, bet katru riezi karstums mani nedaudz pārsteidz. Labāk jūtos nedaudz vēsākā klimatā. Tiku pie Paldies vīna no cilvēka, kuram palīdzēju iesniegt dokumentus akadēmijā. Izrādās gan, ka tas nebija tik ļoti nepieciešams, jo iestāšanās tika pagarināta un viņa pati šodien varēja ierasties. Nedaudz kāda Ingress spēlētāja iespaidā, nedaudz vienkārši tāpat man arvien vairāk sāk iegaršoties Riesling šķirnes vīnogu vīni. Balti, svaigi, pus kaut kādi tā kā man patīk. No pasta arī jauks pārsteigums – pasta kastītē mani gaidīja gan paciņa, gan uzaicinājums pēc vēl vienas. Neliela vilšanās gan par to, ka tā, kas mani gaidīja pastā, bija tikpat liela kā tā, kas tika iemesta pasta kastītē. Neizprotu principus, pēc kuriem tiek izlemts, kuras likt kastītē un par kurām tikai atstāt ziņu. Varēšu atkal taisīt daudz piespraudītes. Ja vien kāds viņas atkal pasūtītu, būtu pavisam labi. Bija jūnijā pasūtījums no akadēmijas – 150 piespraudītes priekš absolventiem un citiem īpašiem cilvēkiem, kā arī iepriekš diezgan bieži pasūtīja ingress cilvēki uz dažādām pasaules valstīm.

Vakar bijām ar divām jaukām feju meitenēm uz Vecāķiem bildēt lietas un arī pašas sevi, lai būtu skaists un krāsains kopīgais Etsy veikaliņš . Nosaukums tam būs Fairy Hat jeb feju cepure. Skaists sapnis, dārzs, mežs, dabas maģija un daudz skaistuma. Man foto jomā vēl daudz jāmācās. Bilžu arī ļoti daudz  – nezinu, kad tikšu ar visu apstrādi galā. Manas preces šoreiz ir sapņu ķērāji – krāsas un spalvas. Spalvas arī iepinās pie matiem iespraužamās bizītēs.

Šodienas diskusija žurnālistikas vasaras skolā bija par to, kas tad vispār ir kultūra, kā arī, kas Latvijā ir kultūras dienas darba kārtībā. Skaidrs, ka uz kultūru var skatīties gan plašā, gan šaurā nozīmē. Man patīk plašais, antropoloģiskais skatījums, kurā kultūra ir kādas cilvēku grupas kopīgā orientieru sistēma, nevis tas „kas tiek darīts kultūras namā”.  Kultūra vieno. Nauda reizēm ir pārāk svarīga.  Cilvēki vēlas tikt vadīti. Tās tikai dažas no domām, kas vakara gaitā izskanēja.

Tālāk sēdos uz riteņa un braucu uz Ziedoņdārzu, kur notika Ingas Karpičas vadīta sadziedāšanās. Līdz šim esmu bijusi tikai uz tādām, ko vadījusi Vītolu ģimene, tāpēc bija interesanti piedalīties nedaudz citādākā. Es gan ierados, kad pasākums gāja uz izskaņu. Dziedāt man patīk ļoti. Bija nedaudz grūti salīmēties ar visiem kopā, jo bija daudz iepriekš nekad nesatiktu cilvēku un balsu. Ir arī savādi, kad dziedāšanu vada kāds cits, nevis es, kā tas pēdējā laikā biežāk norisinājies. Vajadzēja man iemācīties spēlēt to ģitāru. Varētu tad arī es šādi. Neesmu gan vēl īpaši veca un to var paspēt. Dziedāšana un fotografēšana ir divas lietas, kuras darot, laiks apstājas un vienkārši ir labi. Paliek vienalga kādi ir laika apstākļi un kā es jutos pirms dažām sekundēm. Rakstīšana arī palīdz nedaudz pazust no visa pārējā un izbaudīt procesu.


Šodien jūtos nedaudz sirreāli. Dienas lielākais sasniegums – nodevu kursa darbu. Jocīgi, ka tas bubulis man līdzi vilkās apmēram gadu. Pietrūka man apņemšanās piesēsties un tiešām viņu uzrakstīt. Termiņš dega, līdz ar to nācās to vienkārši izdarīt. Darbs nebūt nav izcils, bet vismaz ir. 8. janvārī uzzināšu savu vērtējumu. Jāķeras laikam klāt nākamajam, kamēr vēl rakstīšanas dzinulis ir iekšā.

No rīta, kas šoreiz bija 10:00 izgāju no mājas, lai akadēmijā dabūtu ieskaites kursa biedriem spāņu un krievu valodā. Pirmā rīta vilšanās bija, ka pastkastītē nebija žurnāla Ir, kura abonementu man  Ziemassvētkos uzdāvināja mamma. Akadēmijā no katedras vispār nebija neviena cilvēka, tāpēc braucu uz centru izdrukāt un iesiet kursa darbu. Lai arī bijusī dzīvokļa biedrene Merķeļa drukā vairs nestrādā, tāpat sagribējās iet uz turieni. Izdrukāju, iesēju. Izdrukātā formātā izskatījās, ka tas tiešām varētu būt puslīdz zinātnisks darbs. Pa ceļam nedaudz padarbojos portālu sišanu (Ingress), bet noturējos pretī kārdinājumam doties spēlēt pa Vecrīgu.

Akadēmijā noķēru krievu valodas pasniedzēju, dabūju ieskaites. Nodevu kursa darbu. Novācu Ziemassvētku dekorācijas. Akadēmija tik ļoti neierasti tukša bija.

Sevi šodien arī nedaudz atalgoju ar dāvaniņu – aizgāju līdz kancelejas preču bāzei un iegādājos plānotāju. Izvēle bija tiešām grūta. Izrādās tas, kurš man visvairāk iepatikās, patiesībā bija mācību plānotājs un sākās jau no septembra. Beigās iegādājos vienu lielāku. Man ārkārtīgi patīk plānotāji, bet vienmēr ir sanācis tā, ka viņi pēc mēneša paliek novārtā. Galvenokārt tādēļ, ka lekcijas, pasākumus, tikšanās vienmēr pierakstu googles kalendārā, kas nozīmē, ka vienmēr ērti var paskatīties no datora vai telefona. Dublēt visu sanāk nedaudz muļķīgi. Šogad plānotāju mēģināšu vairāk izmantot kā To do listi, kurā katrā dienā ir izdarāmās lietas, kuras var jauki pēc izdarīšanas izsvītrot. Man ļoti patīk arī veidot dažādus sarakstu, piemēram, attiecīgajā gadā izlasītu grāmatu vai noskatīto filmu sarakstu. Plānoju šogad arī izmantot sistēmu, ko izmantoja viena mana draudzene – sarakstīt rindā visus tuvos un interesantos cilvēkus, ar kuriem ikdienā īsti nesanāk satikties un rindas kārtībā ar katru satikties uz kādu tēju, filmu vai kādu cita veida pasākumu. Pēc tikšanās cilvēks tiek atkal ierakstīts saraksta beigās. Izklausās nedaudz jocīgi, bet tomēr ir  veids, kā nepazaudēt jaukus kontaktus. Kancelejas preču bāzes kasē strādā burvīgs tantuks, ar kuru parunājām par naudiņām. Pajautāju, vai nav kādu smukie latiņi. Bija. Teica, ka pēc pāris stundām visa nauda jānodod tālāk. Pretī dodot eiro naudiņas, tiku pie latiņa ar zvaniņiem. Tagad man trūkst tik sēnes, bet, šķiet, ka mammas kolekcijā bija vairākas. Uz stārķi un skudru es pat neceru. Nekad gan tā speciāli neesmu šīs naudiņas krājusi. Kaut kā vienkārši uzradās.

Molā iepirku ņammas un uzēdu salātiņus. Maksāt ar Eiro ir jocīgi, jo paiet pārāk ilgs laiks, līdz atpazīstu, kura monēta ir kura. Drīz jau pieradīšu. Turcijā pie lirām ātri pieradu. Pārnākot mājās jauks pārsteigums – mūsu pastkastītē aiz vienas malas kaut kā turējās man paciņa no ebay. Telefona maciņš, kuru pasūtīju jau vairāk kā pirms mēneša. Ilgā nākšana gan nebija nekāds pārsteigums, jo tā parasti notiek ap šiem svētkiem. Kaut kur ceļā ir vēl divas paciņas. Pastkastītē bija arī tik gaidītais žurnāls Ir.

Pagulēju diendusu, iegāju jaukā karstā vannā, uztaisīju vakariņas un te nu es esmu. G atnesis Martini Asti un brie. Būs jauks vakars visdrīzāk skatoties jaunāko Sherlock sēriju.

Es varētu mēģināt apņemties biežāk rakstīt blogu, bet tomēr to nedarīšu. Kā būs, tā būs.

 

Written on January 2nd, 2014 , Education, Life Tags: , , , , , ,

Katru ceturtdienu manu ir semināri. Nepāra nedēļās literatūras vēsturē, pāra teātra vēsturē un baltu mitoloģijā. Vai arī otrādi. Jebkurā gadījumā uz šo ceturtdienas rītu būtu jāizlasa Džoisa Uliss. Viena no tām daudzajām grāmatām, kas katram inteliģentam cilvēkam būtu jāizlasa, bet maz kas ir tiešām izlasījuši. Mans brālis esot. Tas man neliek justies labāk. Pagaidām mani visvairāk kaitina milzīgais komentāru daudzums – gribētos būt tik zinošai, lai lielāko daļu no tā visa zinātu. Vispār jau es pat daudz ko zinu. Negribas arī palaist ko īpaši svarīgu šajos komentāros, kas būtu kā maza zelta atslēdziņa, kas palīdzētu izprast šo 20.gs. literatūras šedevru. Laikam, lai nonāktu līdz šādai atziņai, grāmata ir arī jāizlasa un visdrīzāk ne vienu reizi vien. Pie viena arī Odiseju.

Šodien vispār jūtos nedaudz kašķīga. Svētdienās man vajag sauli, lai es varētu justies labi. Ja ļoti saņemtos, tad varētu justies labi arī tāpat, bet saule… Laiska, skaista svētdiena… SunDay! Man ne īpaši patīk, ka latviešu valodā svētdiena tiek saukta par svētdienu. Kādēļ lai viena diena būtu svētāka par pārējām.

Nākamnedēļ akadēmijā būs studentu pašpārvaldes vēlēšanas. Pieteicos. Ir nedaudz savādi, ka pēc nolikuma ir tā, ka tikai es un Agnese vispār oficiāli varam kļūt par pašpārvaldes vadītājām. Agnese to dara šobrīd un ne īpaši grib palikt šajā postenī. Ir grūti to darīt ilgāk par gadu, jo neglābjami cieš mācības. Darbs, kur arī maksā kādas naudiņas, arī nenāk par ļaunu. Labprāt turpinātu būt tāds kā pašpārvaldes it cilvēks, kurš arī darbojas dažādās padomēs, tajā skaitā akadēmijas Senātā. Pavisam iet prom no visām šīm aktivitātēm negribas, jo man ļoti patīk, ka esmu tik ļoti iekšā un zinu, kas notiek. Pazīstu jau lielu daļu no svarīgākajiem un interesantākajiem pasniedzējiem.

Man ir visjaukākais kaķītis pasaulē. Vismaz vispatīkamākais pieskārienam noteikti. Tagad guļ melnais spalvu kamolītis man pie kājām.

Vakar uzvārīju laša zupu. Es zupas kaut kā vāru ārkārtīgi reti. Šī man garšo jo īpaši labi. Buljons no neliela laša gabaliņa sanāk tik gards, ka ēdot no laimes nezinu kur likties. G arī garšoja. Laikam vajadzētu kādu zupu uzvārīt biežāk. Skatās jau labs ēdiens. Nezinu gan pēc kādiem kritērijiem, bet latvieša apziņā kaut kāda tāda doma ir.

Šajā semestrī ir divi burvīgi priekšmeti pie fantastiskas pasniedzējas. Tie ir Starpkultūru komunikācijas stratēģijas un Interkulturālās komunikācijas teorijas un pētniecības metodes. Uzzinu daudz par to, kāds ir dažādu tautu software. Pie viena kāds tas ir tipiskam latvietim un kā labāk saprasties ar citiem – gan savējiem, gan svešiem un kas tas tāds Svešums vispār ir.

Šodien rakstās par visu un neko. Galvenais, ka vēl joprojām man patīk rakstīt. Sajūta ir tik laba, ka pat aizmirstas, ka zem datora ir lielais Uliss, ko man vajadzēja šajās minūtēs turpināt lasīt. Varbūt sevi nemocīšu. Jāuztaisa kas garšīgs un varbūt jānoskatās ar G kāda filma.

 

 

Written on October 6th, 2013 , Education, Life Tags: , , ,

Man pietrūkst rakstīšanas. Domu un dzīves kārtošana. Nav gan sajūtas, ka būtu kāda kārtība. Ir atsākušās lekcijas. Bija doma pamatīgi mainīt to, ko es mācos, bet tomēr nevaru atļauties šādas pārmaiņās blakus efektu – izkrišanu no budžeta grupas. Līdz ar to man ir tikai nedaudz samazināts turku priekšmetu daudzums un palielināts citu programmu kursu īpatsvars. Vakar bija jauka pirmā lekcija ievadā žurnālistikā. Ankarā man iepatikās šī lieta un domāju, ja vajag iegūt nedaudz vairāk iemaņu un zināšanu. Pasniedzējs izrādās ir delfi.lv galvenais redaktors. Vēl gan neesmu izlēmusi vai piektdienu rītos kopā ar pirmā kursa dramaturgiem kopā mācīties valodas kultūru. Tā vispār jutos jau nedaudz nogurusi no akadēmijas vēl pirms lekcijas sākās. Palīdzu organizēt pirmajiem kursiem Leģendu nakts pagarināto versiju – Leģendāro nedēļu. Mani baida tas, ko sev esmu ieplānojusi piektdienai – iesvētību rituāla vadīšanu. Teorētiski varu uzrakstīt tikai scenāriju un ļaut vadīt kādam citam. Pašai bail, bet laikam tomēr jāpārkāpj sev pāri un tas jāizdara. Pirmdienas pasākums izdevās pa 65%. Veiksmes procentus atņēma lietus, kas neļāva omulīgi sēdēt akadēmijas dārzā pie ugunskura, mūziķe, kura neieradās un tas, ka plānošanas darbi norisinājās nedaudz par vēlu. Idejas un sākums jau bija laicīgi, bet tā visa īstenošana ķeras. Reizēm gribas par sevi domāt kā par labu ideju ģeneratoru, bet tādi jau ir daudzi. Cilvēki ik dienas izdomā ļoti daudz skaistu un lielisku lietu, bet pietrūkst kaut kā, lai to visu īstenotu. Ir vismaz jāpieraksta, lai šīs jaukās idejas neaiziet uzreiz nebūtībā.

Datoratkarības… man bija ļoti nejauka 9gag.com, kur ikdienas parādās ļoti daudz interesantu un potenciāli smieklīgu bildīšu. Palūdzu G, lai to man nobloķē, jo tā laiks pārāk ātri tika noārdīts. Tagad man ir nedaudz produktīvāka līdzīga tipa atkarība – pinterest.com. Daudz skaistu un iedvesmojošu attēlu. Tā kā man patīk radīt kaut ko no sirds un ar savām rokām, tad ir labi, jā.

Nu jau pirms divām nedēļām nogriezu matus. Tagad ir tādi līdz plecam. Vēl joprojām vēlos būt ar rudiem matiem. Lai to panāktu ir jātiek vaļā no tiem matiem, kas ir krāsoti melni. Balināt negribas, tāpēc pamazām griežu nost. Domāju, ka tagad vajadzētu tiem daudz ātrāk izžūt, bet nekā. Lai arī garums ir samazinājies, biezums ir palicis savā iepriekšējā stāvoklī.

Man patīkami uzbrūk visādas idejas, ko dāvināt sev mīļajiem uz dažādiem svētkiem. Vēl tik laiku un materiālus, lai to visu izdotos radīt, kā arī normāli pavadīt savu laiku mācoties. Šāda apņemšanās parasti ir katra semestra sākuma – mācīties daudz cītīgāk un dabūt labas atzīmes. Grūti gan ir dabūt tika labas, lai varētu pretendēt uz ikmēneša stipendiju, kas ir taustāmākais labums no šī visa. Vēl jau arī zināšanas, bet mācīšanās priekš atzīmēm un mācīšanās priekš reālām zināšanām mēdz nebūt vienāda.

Zinu, ka mans ieraksts ir pilns haosa, bet tas tapa tādēļ, lai iekustinātu pirkstus un atminētos, kā vispār šādas lietas top. Turpmāk solu biežākus un kārtīgākus rakstus.

Un jā, man patīk šī dzīve.

 

 

Written on September 4th, 2013 , Life Tags: , , , , , , ,

Šodien uzrakstīju šīs sesija pirmo eksāmenu, kas gan nebija pilnvērtīgs. Jautājumi bija pārāk viegli un vērtēšana arī tikai ar ieskaitīts/neieskaitīts. Jautājumu grūtība laikam nozīmē to, ka pasniedzējai vienkārši negribas ar mums daudz ķēpāties. Ankarā manas iespējas iemācīties turku valodu izskatās daudz cerīgākas, jo tur TÖMER centā vienu līmeni varēsim ieziet bez maksas, kā arī par to dabūt 4 kredītpunktus. Trešdien eksāmens turku literatūrā. Būs savādi. Piektdien pasaules literatūrā – tur vismaz ir zināms ko lasīt un ko mācīties.

Jauki, ka saistībā ar dzīvi Ankarā viss arvien vairāk noskaidrojas. Izskatās, ka man pat ir sarunāta dzīvesvieta vienā ERASMUS studentu dzīvoklī, kas atrodoties netālu no manas fakultātes. No Stambulas uz Ankaru autobusa biļetes gan man, gan Annai, kas arī mācās LKA, Artis teicās rezervēt. Tajā galā autoostā būs kāds turku students, kas mūs sagaidīs un pavadīs līdz mājām.

Gan oma, gan mamma izteicās, ka ļoti uztrauksies par to kā man Turcijā ies ar sadzīviskajām lietiņām. Lai šo uztraukumu  mazinātu, kā arī atvieglotu manu kravāšanās plānošanu, uzdevu mammai sastādīt sarakstu ar lietām, kas man būtu jāpaņem līdzi.

Sestdien izbaudīju to, ka esmu mūsdienu sieviete pilsētā – visu dienu pavadīju veikalā Alfa. Otrajā dienas pusē man pievienojās Asnate. Beidzot man ir izdevies iegādāties zābakus. Esmu pavadījusi divus vai trīs gadus meklējot tādus, kas man tiešām patiks un kuram cena nav rakstāma ar trīs ciparu skaitli.

Būs laikam jāpabeidz G iesāktā dzīvokļa kārtošana un tad jāsāk lasīt Gētes ” Fausts”, jo par to visiem noteikti būs viens jautājums literatūras vēstures eksāmena. Jālasa, protams, Raiņa tulkojumā, jo pasniedzēja ir to tām, kas par šo latviešu rakstnieku un tulkotāju ģībst aiz labpatikas :)

 

Written on January 7th, 2013 , Education, Life Tags: , , , , , ,

Šorīt izdevās veiksmīgi pamosties un aiziet uz pirmo lekciju. No maniem kursa biedriem vel tikai vienam tas izdevās, kam par iemeslu bija derības. Rīt jāsaņemas atkal. Savāds motivātors, kas man darbojas ir jaunas drēbes – gribas taču parādīties, cik es skaista un interesanta.

Šodien akadēmijā ar vieslekciju viesojās tulkotāja Silvija Brice. Nevarēju gan palikt līdz lekcijas beigām, jo tālāk mani gaidīja seminārs Saules akmenī. Ir jauki, ka ir saprātīgi cilvēki, kas dara to, ko vēlas, kā arī neiespringst par valodas pūrismu.

Swedbank galvenajā ēkā bija seminārs par komandas vadīšanu un motivāciju. Bija jauki satikt pazīstamas sejas no šīs vasaras foruma Kubs, kā arī iepazīties ar jauniem cilvēkiem, bet diemžēl pats seminārs nebija tik lielisks, kā es gaidīju. Labā ziņa bija tā, ka mēs varējām uzbraukt 25. stāvā un izbaudīt skatu uz Rīgu. Tur ir tiešām jauka atmosfēras, kur var padzert kafiju un palasīt kādu grāmatu.

Šodien centos sakārtot e-pastus. Procesa laikā, gan sanāca vienam cilvēkam netīšām pārpildīt pastkastīti ar vecu informāciju. Visus citu klientu e-pastus pievienoju gmail, lai viss būtu vienuviet. Galvenais šajā gadījumā ir uzticība googlei. Tā vispār nav pārāk jauka sajūta, ka tik daudz informācijas ir iespējams zaudēt, ja nojūk viens serviss.

Šodien saņēmu jauku pateicību par darbu, kas man jādara rītvakara – fotografēšu vienu akadēmijas pasākumu. Pateicība bija liela Laimas šokolāde ar riekstiem un 70% kakao, kas manā pasaulē ir ideālais variants. Neciešu šokolādes, kurās šokolādes ir daudz mazāk kā pārējās sastāvdaļas.

Written on November 8th, 2012 , Life Tags: , , , , ,

Šodien pēc angļu valodas midterm testa uzrakstīšanas bija jauki pasēdēt akadēmijas kafejnīcā, dzerot gardu kafiju. Pārliecinājos, ka ir jauki cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt, kad ir tād vajadzība.

Tad noskaidrojās laiks un viss bija tik skaists, ka es vienkārši nevarēju vienkārši doties mājās. Tādēļ sēdos tramvajā un braucu uz centru. Plāns bija iegādāties vienu grāmatu filozofijai/kursa darbam/komunikācijas teorijas kursam. Biju trīs grāmatnīcās, lai arī grāmatu iegādājos jau otrajā. Patīk man tik ļoti dzīvoties šajās iestādēs. Interesanti, ja es tādā kādu laiku strādātu, mana attieksme mainītos uz pozitīvo vai negatīvo pusi?

Gadījās arī ieiet vienā apģērbu veikalā, bet tas šoreiz nav svarīgi. Svarīga šodien bija gaisma – visa Rīga tajā šķita tik ļoti skaista. Bija žēl, ka man nebija līdzi fotoaparāta. Iespējams, ja es vispār nefotografētu, tad es šādu gaismu nemaz nepamanītu. Jebkurā gadījumā – skaisti, skaisti, skaisti!

Pārnākot mājās karsta vanna un tikko iekūru krāsni. Nedaudz mulsinoši, cik ilgi ir iespējams vērties liesmā. Laiks sadeg. Domas līdz ar to.

Written on November 7th, 2012 , Life Tags: , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē