Kārtējās viesnīcas brokastis, kas katru dienu ir absolūti identiskas. Ja mēs šeit  dzīvotu vēl ilgāk, tad laikam būtu jāsāk ēst olīvas, lai būtu kādas pārmaiņas. Sakrāmējām koferus un mamma izdomāja, ka ļoti vēlas tādu lakatiņu, kādu es vakar iegādājos. Tam mums bija apmēram stunda laika, tāpēc devāmies uz tuvāko tirgum līdzīgo iestādi, ko zinājām. Līdz vakardienas veikaliņam dodies nebija iespējams, jo mūsu stunda tiktu iztērēta tikai ceļā uz turieni.  Tā kā mamma tik ļoti gribēja tādu lakatiņu, mūsu mistiskais vadātājs, kas liek mūsu kājām nonākt tur, kur ir nepieciešams, mūs aizveda līdz dažām mazām ieliņām, kur abās pusēs bija tikai lakatu veikali. Tāda veida šalli (kaut kas mežņīņveidīgs ar smukām skariņām) mums neizdevās atrast. Toties pa ceļam es tiku pie bieza ziemas lakata/apmetņa un vienkāršu ikdienas lakatiņu. Visi trīs mani lakati ir zilzaļā krāsā, no kuras es nevaru un nevaru tikt vaļā. Tā man liekas visskaistākā no visām. Gan jau ar laiku tas mainīsies.

Pēc lakatiņiem iegājām mūsu noskatītajā ēstuvē, kur gardi un lēti paēdām. Tiku arī pie savas pēdējās turku kafijas, kura tika pasniegta īpaši smalkā sudraba krūzītes turētājā ar vāciņu. Man ir doma, ka Latvijā vairs kafiju īpaši nedzeršu, jo tā tagad tāds šķiet vien tāds viegls padzēriens.

Savācām viesnīcā savus koferus un devāmies izmainīt naudu atpakaļ un tad uz tramvaju. Līdz izlidošanai 2,5h. Iekāpjam tramvajā un pēc pāris pieturām saprotam, ka šis nav īstais. Labi, ka atšķirība no īstā ir nevis, ka tas brauc kur citur, bet vienkārši ne līdz mums vajadzīgajai pieturai. Vienu pieturu pirms šī tramvaja galapunkta kāpām ārā un gaidījām nākamo. Sagaidījām. aizbraucām līdz īstajai pārsēšanās pieturai un kāpām metro. Nepilnas divas stundas līdz izlidošanai. Mammai iestājas neliela panika, jo pierasts lidostā vienmēr būt divas stundas pirms izlidošanas, bet mēs vēl tikko iekāpušas metro. Labi vismaz, ka metro stacija ir zem lidostas. pietiekami veikli tikām līdz iečekošanai. Izstāvējām rindu. Kādas 45min līdz izlidošanai, 15 līdz iekāpšanai. Mamma grib pastaigāt pa suvenīru veikaliem, bet man jau veikali ir apnikuši. Labi, ka uzreiz gājām uz vārtiem, jo pirms tiem bija vēl viena drošības pārbaude, uz kuru bija rinda. Pēc tās dabūjām pasēdēt labi ja kādas piecas minūtes un jau varējām kāpt lidmašīnā. Iespējams citiem šādi lidošana stāstiņi neliekas nekas interesants, bet man šis bija tikai otrais ceļojums, kad kaut kur lidoju. Vairs jau arī neliekas pašai tik īpaši. Nesēdēju pat pie loga atpakaļceļā.

Rīgā mūs aizveda mājās. Pabaroja ar siltu zupu un tad atveda mani  līdz manām mājām, kur mani gaidīja jauks pārsteigums – vāzītē ieliktas frēzijas ^^ Iegāju vannā un tagad sāku justies kā mājās.

Palasīju,ko es esmu sarakstījusi iepriekš, un man palika kauns, kā es varēju kaut ko šādā stāvoklī publicēt. Tik daudz visādu kļūdu un nepareizu teikumu konstrukciju, ka mati ceļas stāvus. Tā ir, ka raksta no telefona un nepārlasa uzrakstīto. Centīšos gan visu salabot un iespējams arī vēlāk papildināt ar kādām bildēm.

 

 

Written on May 5th, 2011 , Life Tags: , , , , , ,

Rīts sākās ar diezgan pamatīgu lietusgāzi un prognoze bija, ka uz vakaru būšot vēl trakāk. Nezin kāpēc vēl nebijām devušās uz Dolmabahče jeb jauno sultāna pili. Jau vecā pils bija grezna un viņu cakām izrakstīta, bet šī bija vienkārši neaprakstāma. Ar bilžu palīdzību man tas arī neizdosies, jo iekštelpās fotografēt ir aizliegts. Ir tikai pāris miglas bildes ar dārzu un putniem. Pilī atrodas ceremoniju telpa, kas skaitās greznākā telpa Eiropā. Neesmu vēl bijusi pietiekami daudz pilīs, lai varētu pati salīdzināt. 4.5t smaga kristāla lustra telpas vidū liekas relatīvi mazs dekoriņš. Harēma daļa bija daudz greznākā, kā mēs bijām cerējušas. Pasēdējām kafejnīcā, kas ierīkota teritorijā. Tur tiku pie savas kārtējās turku kafijas (pagaidām lētākās), kurai klāt pielika mazu gabaliņu turku salduma. Reiz mamma bija atvedusi dažus saldumus no šīs puses, bet tie garšoja pēc nekā ar riekstiem. Nokodu mazu gabaliņu un priekā iespiedzos. Paradīzes mākonītī ietītas pistācijas. Konsistence tam ir nedaudz savāda, bet piedzerot vēl klāt turku kafiju vienkārši kaifā murrāju. Pēc tam, protams, tirgū medīju šo gardumu, jo gribējās vēl. Medīju un nomedīju.
Ar laika apstākļiem beigās nebija tik traki kā bija solīts – pēc pils apmeklējuma reizēm tikai smidzināja. Uzbraucām ar funikulieri līdz Taksimas laukumam un devāmies uz mūsu ēstuvi pēc pusdienām. Manam kuņģim turku virtuve kopumā patīk. Nelielas domstarpības ir ar kaut kādu garšvielu, ko mēdz likt klāt sarkanajām mērcēm, bet citādāk viss bumbās.
Atradu sev interesantu zilzaļu šalli. Izskatās grezni un piestāv gan man, gan mammai. Viņa tamdēļ vidu atlikušo vakaru mēģināja atrast tādu sev, bet nevienā citā veikaliņā nebija. Man bija neliela aizķeršanās ar suvenīru iegādi draudzenēm, jo noskatītās rokassprādzes lietus dēļ netika pārdotas. Situācija gan pietiekami ātri tika atrisināta un kādu gaida smukas dāvaniņas.
Katru dienu bijām gājušas garām vilcienu stacijai, kur pietur Austrumu Ekspresis. Šodien beidzot iegājām iekšā un kārtējo reizi tikām pie patīkama pārsteiguma. Skaista vieta. Vispār skaista pilsēta un cilvēki arī ir skaistāki, kā es biju domājusi. Stacijā bija arī jauki pasēdēt un noēst ceptos kastaņus, kas netālu tika iegādāti. Garšo man tie brīnumiņi. Vēl ir iespēja uz ielas iegādāties kādu austeri, bet man bail, ka paliks slikti no tādas ēšanas.
Iegājām viesnīcā atpūtināt kājas un devāmies uz objektu, kas patiesībā ir vistuvākais mūsu viesnīcai – parks. Liels, ziedošs, ar skulptūrām, slepeniem pārīšiem uz soliņiem tālākajos stūros. Tiku arī pie vienas no retajām tūristbildēm ar sevi – pasēdēju Ataturka klēpī.

Written on May 4th, 2011 , Life Tags: , , ,

Ū, ir noticis neliels brīnumiņš – man izdevās pieslēgties viesnīcas internetam un tas pat darbojas, nevis tikai tēlo, ka to dara. Nemaz nevajadzēja doties un kebabēstuvi ar netu un dzert tēju.
Šodien bijām Stambulas Āzijas pusē. Uz turieni braucām ar prāmīti pāri Bosforam. Tajā pusē ir daudz mazāk tūristu un mierīgāka gaisotne. Preces liekas, ka arī ir lētākas. Mammas galvenais mērķis bija atrast naktskreklu un pidžammu veikaliņu, kur viņa pirms diviem gadiem iegādājusies savu lielisko naktskreklu. Sevišķi ātri tas netika atrasts, bet klejojot pa ieliņām uzskrējām viņam virsū. Vienā smukā terasītē tiku arī pie savas otrās turku kafijas. Tas ir tāds pamatīgs dopings. Latvijā kafijas dzeršana man ir vienkārši rīta rituāls, kura laikā pārdomāt, ko pa dienu darīšu. Turku kafija savukārt dod enerģijas šāviņu, kas palīdz to visu arī izdarīt. Tēju turki arī dzer čefīra stiprumā. Āzijas tirdziņā nopirku burvīgu dāvaniņu vienam radījumam, ko vēl neesmu apsveikusi dzimšanas dienā. Man arī patīk tas, ka tur ieliņas, kur ir tikai viena veida preces.  Viena no burvīgākajām ir antikvariātu ieliņa. Lustru ielai arī nebija ne vainas. Rīt laikam būs jāpastaigājas pa mūzikas instrumentu ieliņu, jo neesmu vēl ne pie viena tikusi. Plānoju iegādāties pāna flautu, bet varbūt kaut kas cits iekritīs sirdī.
Aizbraucām ar tramvaju un tad ar metro līdz vienam milzīgam universālveikalam. Mērķis bija iegādāties ābolu tējas, bet diemžēl pārtikas nodaļā tās neatradām. Būs jānopērk tepat veikaliņā pārvadāšanai ne tik draudzīgs iepakojums. Iekārtots veikals ir burvīgi, bet nebija īsti spēka par to priecāties, jo staigāšana pa veikalu super gludo grīdu manas pēdiņas nomoca pēc pilnas programmas. Es labprātāk kāpju pa labi garām kāpnēm, ko mēs šodien arī darījām.
Tā kā līdz šim viesnīcas nets nebija pielaužams uz draudzību, nolēmām braukt uz kebabēstuvi ar netu. Braukšana bija jautra, jo mēs ar tramvaju braucām trīs reizes, lai topogrāfiskais blondīnisms izvēdinātos un mēs tur nokļūtu. Labi vismaz, ka jāmaksā bija tikai par vienu braucienu, jo, kamēr nav nokāpts no platformas, var braukāties pa maršrutu abos virzienos kaut vai visu dienu.
Patīkami, ka šeit brokastīs ir saldi tomātiņi un vakariņās saldas, dikti gatavas zemenītes. Tagad es jūtos patīkami nogurusi. Jāieiet karstā, karstā dušā un tad jau uz miega valstību.

Written on May 3rd, 2011 , Life Tags: , , ,

Merhaba!

Pilsēta uz pakalniem. Manas pēdiņas ar to nepavisam nav apmierinātas. Sen nebiju tikusi pie tādām sāpēm. Bet nu nekas, esmu stiprs cilvēks un rīt jau varēšu iet lielākus un kalnainākus gabalus.
Šorīt tiku pie sava mūža pirmajām viesnīcas brokastīm. Mazuma piegaršas nebija un tomātiņi ir gardumgardi.
Pirmais šodienas apskates objekts bija Topikapi jeb vecā sultāna pils. Apkārt tai ir skaists dārzs, bet pa to mēs pastaigāsimies tad, kad būs slinkums doties kur tālāk, jo tas atrodas gandrīz blakus viesnīcai. Pa vidu gan ir mūris, bet līdz ieejai nav tālu. Pils ir greznum grezna. Visas iekštelpas ir ar vitrāžām, mozaīkām, skaistiem dīvāniem, apgleznotām flīzītēm un citām greznumlietām. Par puķu trūkumu arī nevar sūdzēties. Bijām dārgumu glabātavā, kur bij gan zagti, gan dāvināti dārgumi no visas pasaules. Vēl arī kaut kādi reliģiski artefakti, bet tie man diez ko neinteresē. Pasēdējām terasītē, kur ar skatu uz Bosforu dzēru savu pirmo un noteikti ne pēdējo turku kafiju. Maza, maza krūzīte, bet pilnībā pietiek, jo ir stipra un salda. Mamma šķobījās pēc tās pagaršošanas, bet viņa jau arī ikdienā cukuru pie kafijas nelieto.
Pēc tam mēs devāmies uz pazemes cisternām. Tas vispār ir kaut kas neaprakstāms – milzīga pazemes sistēma, kur Romas laikā ir bijušas saldūdens rezerves. Turki par to eksistenci uzzinājuši relatīvi nesen. Tā kā es esmu pagrabu, nevis jumtu cilvēks, man tur ļoti patika. Sistēma balstīta ar neskaitāmi daudz kolonnām, kuras visas tagad ir viegli izgaismotas, radot jauku atmosfēru. Vieta ir izmantota arī foto izstādei. Ne sevišķi gribējās no turienes doties prom, bet palika vēsi un jādodas bij uz citiem objektiem.
Tālāk mēs devāmies uz Zilo mošeju. Visā visumā jau visas mošejas liekas gandrīz vienādas, bet dažās ir jāieiet, lai izbaudītu to greznību un pavērotu, kā tieši notiek musulmaņu lūgšanas. Tā ir patīkama vieta, kur vienkārši atpūsties vēsumā, ja gadās, ka ir ļoti karsta diena (kas vasarā ir katru dienu). Kāju, roku un sejas mazgāšana kā arī vispār atiešana no ikdienas problēmām musulmanīšiem noteikti palīdz turēties pie garīgās un fiziskās veselības. Nezinu, gan kā tieši ar to viņiem ir, jo nav vēl sanākusi neviena prātīga saruna ar kādu vietējo. Pārsvarā visi ir vai nu tūristi vai kāds, kas mēģina mums kaut ko pārdot.
Kaut kur pa vidam paēdām pusdienas vienā kebabēstuvē, kur tiku arī pie interneta. Varēju vismaz paskatīties, kas jauns pārējā pasaulē un caur skype piezvanīt uz mājām. Kebabs garšo kaut kā daudz citādāk kā Latvijā, bet ir garšīgs.
Tālāk plāns bija nonākt lielajā tirgū. Vēl viena grandioza vieta. Interesantākais, ka viss tirgus ir zem skaista, izrakstīta jumta. Neko gan tur nenopirkām, jo kaulēties negribējās un šķiet, ka citur daudzas lietas ir iespējams dabūt lētāk. Rīt vai parīt būs jāpaklejo pa vienu rajoniņu un jānopērk viena šalle, kas man iepatikās. Tās šeit ir visās krāsās, zīžainas un pieejamas visdažādākajās cenās, kad reizēm atšķiras reizes desmit par vienu un to pašu šalli. Tūristu lamatas ir bīstama padarīšana naudas maciņiem.
Pamazām ejot nonācām pie Stambulas universitātes.  Cerējām tikt iekšā, bet šī privilēģija šeit ir tikai ar universitāti saistītajiem cilvēkiem. Gājām teritorijai apkārt,  jo pēc kartes otrā pusē bija jābūt ļoti lielai mošejai. Un bija arī. Iegājām, atpūtāmies un devāmies tālāk. Nākamais mērķis bija garšvielu tirgus. Nedaudz pamaldījāmies pa ieliņām, kas bija labi, jo nonācu nelielā rokdarbnieku paradīzē. Es nemaz dažos veikaliņos negāju dziļāk iekšā, jo man bija bail krist kārdinājumā. Šo to jau nopirku, un jūtos labi tikusi tai ielai cauri. Tad mēs kaut kā mistiski nokļuvām tirgū, uz kuru arī bijām tēmējušas. Izskatās jau greznību visas tās krāsainās garšvielas un tējas, bet kaut kā bail, ka tās būs atšālējušās. Man iepatikās garšvielu komplektiņi, bet tos visdrīzāk lielveikalā varēs dabūt lētāk.
Izdomājām, ka vakariņas ēdīsim vienā bistro, kas ir netālu no Taksimas laukuma. Gājiens līdz turienei tāds normāls + vēl kāpiens kalnā, kuru mēs izlaidām, uzbraucot ar veco funikulieri. Ēstuve ir laba un lēta. Galvenais faktors, kas par to liecināja ir, nevis smuki reklāmas plakāti, bet gan tas, ka paši turki tur dodas ieturēt savu maltīti. Kārtīgi pierijāmies un skrējām pa visu ielu atpakaļ, lai paspētu uzbraukt Galatas tornī pirms tā slēgšanas. Nokļuvām tur apmēram 30min pirms šī liktenīgā mirkļa. Mirklis bija vēl jo skaistāks, jo sagaidījām tur saulrietu ar to pavadošajiem mullu saucieniem uz vakara lūgšanu kā arī pilsētas izgaismošanos ar mākslīgo apgaismojumu.
Pirms atgriešanās viesnīcā nopirkām zemenītes, ko pirms miega uzkost un baterijas, lai ir ko nomainīt, kad beigsies tās, kas jau ir fotoaparātā. Fotografēšana vispār ir patīkama padarīšana, jo kamēr es cīnos ar staīvu, ekspozīcijas ilgumu un citām figņām, lai iemūžinātu kādu skaisti izgaismotu mošeju, mans ķermenis uz brīdi aizmirst par sūrstošajām pēdiņām. Viesnīcā mēģināju ar administratotoru runāt turciki un šķiet, ka man puslīdz sanāca.

Written on May 3rd, 2011 , Life Tags: , , , , ,

Uzrakstīts vakar vakarā, bet viesnīcas internets negribēja draudzēties. Labi, ka kebabēstuves nets gan viesmīlīgāks.

Pirmā diena šajā divu kontinentu pilsētā aizvadīta. Pēdiņas sāp un ir mitras, jo, saulei rietot, nokrišņu daudzums palielinājās.
Lidosta šķiet normāla un sabiedriskais transports  ērts un pietiekami loģisks. Ir jāiegādājas žetons, lai tiktu zonā no kuras var iekāpt attiecīgajā transporta līdzeklī. Tas attiecas gan uz metro, gan tramvaju, gan laikam arī prāmi, ar kuru vēl neesmu braukusi. Tikšana līdz viesnīcai bija pietiekami vienkārša, lai arī ne pārāk patīkama, jo apkārtējām ieliņām tiek mainīts bruģis, līdz ar to viss ir putekļains un lietus laikā arī dubļains. Ja mēs šeit ierastos pēc pāris nedēļām, tad varētu priecāties par jaukajām ieliņām ar burvīgo bruģīti.  Esam viesnīcas piektajā jeb augstākajā stāvā, no kura teorētiski varot redzēt līci, bet ne no mūsu loga. Vienmēr jau Mērfijs parūpējas, lai mēs nenonāktu gluži tur, kur plānots. Mūsu istabiņā ir vēl viens pārsteigums – tā ir jādala ar mazām melnām radībiņām, kas laikam ir no skudru planētas. Būs rīt jāparunā ar kādu par šo jautājumu. Šajā ceļojuma mans līdzbraucējs ir mamma. Viņa uzstāja, ka vēlas dzīvot viesnīcā. Priekš manas pasaules tas galīgi neder, jo ir jāmaksā gandrīz tikpat daudz kā par lidmašīnas biļetēm un parunāties vari tik ar cilvēkiem, kas no tevis grib tik naudu.
Nu labi, ja esi smuka, jauna meitene, tad arī apprecēt. Vienā veikalā jau jautāja, vai esmu precēta, laikam uz šo jautājumu jāatbild pozitīvi, lai liekas mierā. Jebkurā gadījumā couchsearfings man noteikti daudz labāk ietu pie sirds. Ar mammu laikam vairs nekad neceļošu, jo viņa pārāk uztraucas par visādiem sīkumiem un vienkārši ir mamma. Vēl viņa ir ar blondiem matiem un vēl nezin ko, bet visi veikalnieki viņu uzreiz uzrunā krieviski. Mani gan laikam nevar saprast, kādā valodā uzrunāt – šķiet, ka visvairāk es izskatos pēc kaut kādas polietes.
Nolikām mantas viesnīcā un devāmies paēst, jo kopš brokastīm nekas nebija ēsts. Iegājām vienā bistro tipa ēstuvē, paņēmām rīsus ar kaut kādu ne pārāk šiku gaļiņu un vienu fantas bundžiņu uz abām un devāmies maksāt. Kaut kādā mistiskā veidā tas kopā sanāca 16Ls. Tā nu es tiku pie sava mūža dārgākajām pusdienām. Būsim tālāk gudrākas un iesim vietās, kur cenas ir smuki izliktas vai kādās burgerēstuvēs, kuru šeit nepavisam netrūkst. Patīkami, ka šeit par vienu liru(35 sant) var dabūt gardu, svaigi spiestu apelsīnu sulu. Nedaudz piemaksājot arī granātābolu vai ananāsu.
Pēc ēšanas devāmies uz Sofijas katedrāli, kas ir viens no mums tuvākajiem objektiem un ir obligāti apskatāmo sarakstā. No ārpuses nekas īpašs, bet iekšā grandiozi. Mīlīgi, ka tās, kas pa gabalu izskatījās pēc gleznām, patiesībā ir no bezgalīgi daudz gabaliņiem sastāvošas mozaīkas. Pēc tam devāmies pār Galatas tiltam pastaigā līdz Taksimas laukumam. Ja iet pa tilta apakšu, tad jāiet gar veikaliņiem un ēstuvēm. Ūdens pusē ir redzamas makšķerauklas un ik pa laikam paceļas kāda tikko nomakšķerēta zivs, bet otrā pusē pats vari par tādu kļūt, ja ielaidies sarunās ar kādu turku iekšārāvēju. Tilta augšpusē var tikt pie kādas no tikko nomakšķerātajām vai arī pie kāda tikko cepta kastaņa, vai kukurūzas vālītes. Saldējums un austeres arī ir viegli un samērā lēti iegūstamas ēdmaņas.
Man patīk, ka šeit atšķirībā no Īrijas, tikšana pie bezmaksas neta ir vienkārša. Vēl šeit visās malās ir kaķi. Un pārāk daudz tūristu. Mamma gan teic, ka Āzijas pusē to ir daudz mazāk. Par to tuvākajās dienās varēšu pārliecināties.
Bet tagad rlbnkt, mīļie :*

P.S. Tā kā rakstu ar telefonu,kuram ir skārienjūtīgais ekrāns un automātiskā vārdu izvēle un labošana, kļūdu šeit noteikti ir pietiekami daudz un man ir slinkums labot.

Written on May 2nd, 2011 , Life Tags: , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē