Šodien uzvilku korseti, kurai ievilkta sarkanbaltsarkanā lentīte. Patīk gan man pašai, gan citiem. Sevi par sevišķi patriotisku neuzskatu, bet mūsu karoga krāsas man vienmēr patikušas. Vēl šodien man ir jauks kuloniņš, kas ir pulkstenis. Puksti ar tikšķiem satiekas man krūtīs…

Rīt ar tēvu un brālīšiem uz kapiem pie omas. Bija paredzēts uzstādīt pieminekli, bet tas diemžēl vēl nav Latvijā.

Šonedēļ sāka darboties akadēmijas garderobe. Šodien to pirmo reizi arī izmantoju. Cilvēki uz turieni doties naski nav, jo sanāk reizēm starpbrīžus pavadīt ārā. Lai nonāktu no auditorijas uz auditoriju, reizēm ir jāiziet cauri pagalmam. Patīkami, ka tagad tas vairs nav piesmēķēts. Visi šī dēmona varā esošie tagad pulcējas dziļāk akadēmijas ābeļdārzā.Uz garderobi doties jauks iemels ir tāds, ka garderobiste ir burvīga dāma. Atgādina NDĢ, kur bija apkopēja, kurai ienākot telpā, likās, ka paliek gaišāks. Abām dāmām pēc skata ir vismaz 70 gadu.

Jāiet laikam pagulēt diendusu un tad jāsakārto visas manas un G grāmatas, jo vakar beidzot tika salikts otrs grāmatu plaukts.

Nopirku šodien divas sarkanas un vienu baltu sveci. Pierasts, ka katru gadu tāda sveču kombinācija ir bijusi uz vecmammas dzimšanas dienas galda.

 

Written on November 17th, 2011 , Events, Life Tags: , , ,

Tik jauki šodien bija, atnākot mājās no darba, sajust vīgriežu smaržu. Pēdējās dienās diezgan daudz notikumu un maz laika par tiem uzrakstītu.

Sestdienas galvenais notikums bija brauciens pie G vecvecākiem uz Rēzekni, lai piedalītos kapu svētkos. Tālu. Braucām kopā ar G māsu un viņas draugu. Laiciņš nedaudz spiedīgs, bet kopumā nebija nekādas vainas. Kavējām braukšanas grafiku, bet tas bija diezgan pašsaprotami, jo citādāk būtu jābrauc krietni pāri atļautajam braukšanas ātrumam vai arī jāiemācās lidot. Pirmā nopietnā pietura bija pie Rēzeknē, kur mūs sagaidīja ar gardu auksto zupu un citām ņammām, kas pēc garā ceļa visiem ļoti labi gāja iekšā. Sadalījāmies visi pa mašīnām un startējām uz svētku norises vietu. Pa ceļam ar šoferi izdomājām, ka jāpaņem viena kastīte, kas sanāktu tikai maziņš līkumiņš. Līkumiņš tiešām bija maziņš, bet galā mūs sagaidīja kaut kas Šausmīgi Burvīgs – meža zemenīšu plantācija. Pieēdāmies paši un salasījām priekš mašīnas sargātājiem. Zemenītes kaut kā mums sajauca laika sajūtu, tāpēc pārējie bija nedaudz dusmīgi. Vismaz pirms un pēc odziņu ēšanas. Galā bijām gandrīz laikā. Kapu svētki vispār man šķiet tāda savāda padarīšana, jo kapi vienmēr ir asociējušies ar mieru un klusumu, nevis dziesmu pilniem svētkiem. Neskatoties uz to, bija interesanti pavērot priekš sevis svešādas tradīcijas. Pēc svētkiem aizbraucām līdz vecvecāku dārzam, kur tika ieēstas vēl dažādas ogas un iedzerta tēja. Nebiju nekad iepriekš ēdusi dzeltenās zemenes. Kamēr pārējie saprata, ka tās ir ēdamas visas jau bijām noēduši. Uzdāvinājām vectēvam vārda dienā vieglu un ļoti kvalitatīvu lāpstu, lai dārza darbi sagādātu mazāk pūļu. Tiku arī pie maurlokiem. Man jau no mazotnes tie ir patikuši daudz vairāk par sīpollokiem, tikai nezināju, ka tiem ir kāds īpašs nosaukums.

Pavadīt nakti bija paredzēts pie G māsas drauga (turpmāk K, lai nav tik gari jāraksta) lauku mājās, kas atrodas Madonas rajonā. Pirms tam gan tika nolemts, ka jāiebrauc apskatīt Atašieni, kas G un viņa māsai ir dzimtais ciems, kur pavadīta liela daļa bērnības. Bija interesanti vērot viņu sajūsmu par savām atmiņu vietām, kuras visas nez kāpēc ir palikušas daudz mazākas. Attālumi starp objektiem arī krietni vien sarukuši. Man vislabāk patika skola, kas laikam pat ir bijusi pils. Pa ceļam uz Madonas pusi tika atrastas vēl dažas kastītes

Mājās, kuru nosaukums ir Dzirnavas, mūs sagaidīja ļoti draudzīgs, bet nedaudz kodīgs suņuks Juris. K mamma jau cepa gardum gardas biezpiena rabarbermaizītes. Pie tējas kopā ar no Rēzeknes līdzi paņemtajiem pīrādziņiem jauki pasēdējām pie galda un nedaudz patērzējām. Pēc tam notikums, uz ko mēs visu dienu savā ziņā bijām gatavojušies – nakts peldēšana. Gaiss nebija pārāk silts, bet nebija arī gluži auksts. Ūdens bija siltāks. Man ļoti patīk šādas nakts peldes. Kārtīgākai izbaudīšanai nedaudz traucēja pie ezera esoši sestdienas tusētāji, bet tas tik tā nedaudz emocionāli. Fiziski jau viņi tur neko traucējošu nedarīja. Dzirnavu mājā izgulējos ļoti labi. No rīta tiku pie dienišķās kafijas un garda lauku biezpieniņa ar tādas pašas kvalitātes kategorijas krējumiņu. Lai bilde būtu vēl skaistāka, kā garšvielas tika izmantotas tikko saplūktas dilles. Murr. Tiku pie divām gardām tējiņām, kuras tieši šogad gribējās ievākt – vīgriežu un liepziedu. Abas gardas un smaržīgas. Tiku arī pie pamatīga diļļu pušķa, no kura lielākā daļa jāpārstrādā saldēšanai, salātiņiem un dažām svaigām bietītēm. Pāris lapas rukovas ar paņēmu priekš kulinārajiem eksperimentiem, bet tā īsti pie sirds man tā garša neiet. Aizbraucām līdz Nesa mājvietai Ineša ezeram, kur vēlreiz nopeldējāmies. Savācu vēl nedaudz birztalu nārbuļa priekš tējiņas. Gardi paēdām Vecpiebalgā pusdienas, apbrīnojām turienes ūdensrozes, kas bija pilnā plaukumā un līdz ar to krāšņum krāšņas. Tad jau arī dažām mazām pieturām kastīšu vietās, benzīna tankā, Alfā un ciemos, devāmies mājās. Jutos vakarā patīkami sagurusi, tāpēc īsti nebija spēka visu uzrakstīt.

Piektdiena vispār arī priekš manis bija interesanta diena. Pie manis uz jauno dzīvokli beidzot atbrauca ciemos tētis. Atveda dažas mantas no Jūrmalas mājas. Tā kā to starpā nebija manas sporta kurpes, tika nolemts braukt uz Jūrmalu meklēt. Aizbraucām. Kurpes neatradu.  Bija interesanti apskatīt, cik ļoti viss pēc remonta, kas vēl nav pabeigts, viss ir izmainījies. Staigājot pa dārzu, pat uznāca neliela skumja. Jebkurā gadījumā mājai šāds remonts bija ļoti nepieciešams, citādāk ziemā tur bija iespējams normāli dzīvot tikai dažās telpās.

Šodien bija darba diena. Īpaša ar to, ka bija zagļu diena, bet šis aspekts beidzās labi, jo zagļu pārītis tika noķerts. Uzzināju, ka patiesībā darba laiks esot nevis no 9-20, bet gan no 9-22. Līdz 21 it kā noteikti. Priekšniece gan man par to neko nav teikusi, un, cik saprotu, pati bieži vien vāc preci nost vēl agrāk. Rīt būs jāparunājas. Lai gan vispār, pie 13h darba laika es laikam nemaz negribu strādāt, jo pāri paliek laiks labi ja nedaudz pagulēt, jo ceļš no mājām līdz darbam ar nav nemaz tik īss. Jāapēd vēl kāda siera šķēle ar medu un jādodas gulēt, lai rīt nebūtu pārāk saguris cilvēciņš, kas aizbaida pircējus ar savu sagurušo seju. Smaidīt!

Patīkami, ka līdz ar manu atgriešanos pamazām atgriežas labi laika apstākļi. Rīt jau solās pavisam jauka diena. Māmiņdienas sakarā neko daudz nevarēšu padarīt, jo mamma jau atrodas Barselonā. Ciemos pieteicās brālītis. Aizbrauksim ar viņu ar riteņiem līdz kapiem, nolikt puķes omai, kurai pēc dažām dienām ir vārda diena. Šī būs pirmā reize kopš kādiem 14 gadiem, kad nedāvināšu omai rozi, ko iestādīt rožu dobē.

Lai vasara nebūtu vienkārši nobumbulēta, vajadzētu tā kā darbu. Šodien aizsūtīju savu CV uz vienu iestādi, kur iespējams pie tāda tikšu. Dzīvot bez pastāvīgiem ienākumiem kaut kā galīgi nav patīkami.

Piepildīju šodien vienu savu nelielu sapnīti – iegādājos savu Espresso aparātu. Varēšu no rītiem dzert tādu gardumiņu kā arī taisīt dažādus kafijas kokteiļus. Vismaz kaut kas nedaudz tuvāks turku kafijai. Neesmu vēl pietiekami stipra, lai atteiktos no savas dienišķās indes/baudas. Pēc dažiem pētījumiem izskatās, ka tā pat ir veselīga maniem neironiem.

 

Written on May 7th, 2011 , Life Tags: , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē