Vakardiena tika jauki pavadīta tā, kā to parasti dara vienkārši vasaras atpūtnieki vasarā. Izklaides pludmalē un braukāšanās ar divriteņiem.

No rīta ar divām labām draudzenēm īstenojām jau sen lolotu plānu doties uz Vecāķu nūdistu pludmali. Viņas brauca no Rīgas, es Ziemeļblāzmas stacijā pievienojos, lai Vecāķos visas satiktos. Tā kā bija lasīti pietiekami daudz apraksti, atrast pludmali nebija nekādu problēmu. Vietu, kur nomesties arī ātri vien atradām. Dažai labai no mums nācās sev pārkāp pāri, lai būtu tādā pašā apģērbā kā pārējie šīs pludmales iemītnieki, bet viss kārtībā  – esam skaistas un drosmīgas. No sākuma gulējām un runājāmies neviena netraucētas, bet tad pie mums atnāca parunāties Agris Sirga, kas pazīstams arī kā šīs pludmales dieviņš. Pastāstīja mums par noteikumiem un teritoriālo iedalīju, dažādus interesantus stāstus un kopumā, šķiet, ka radās man ar viņu tīri labs kontakts. Manas draudzenes gan bija nedaudz kautrīgākas, bet arī parunājās. Divas reizes arī jauki nopeldējos jūrā. Ūdens pie grunts gan bija diezgan auksts, tāpēc nesanāca pārāk patīkama niršana gar to. Šodien var redzēt, cik smuki brūna esmu.

Vakarā ar G braucām ar riteņiem. Man bija divi mērķi – atrast dažus geokešus kā arī pafotografēt saulrietu no kādas smukas vietas. No sākuma aizbraucām līdz Vecmīlgrāvja vecajam ūdenstornim, kura augšā vajadzētu būt vienai kastītei. Bailes par saviem riteņiem un tas, kas īsti nesapratu, kā es varētu pārvarēt pirmo posmu, lika man šo vietu atlikt uz kādu citu reizi. Tālāk braucām uz vietu pie Vecdaugavas. Jau sen biju lasījusi, ka Vecmīlgrāvieši daudzi dodas vasarā peldēt uz Vecdaugavas peldvietu, bet nevarēju tās konkrēto atrašanās vietu atrast. Keša meklēšana palīdzēja man tās lokāciju atrast. Kā peldvietu gan to laikam neizmantošu, jo tur bija pārāk daudz cilvēku priekš manas gaumes. Labāk tad vai nu naktī Ķīšezerā vai pa dienu aizmīties līdz Vecāķiem. Lai tiktu pie keša, bija jākāpj kokā. Tā vietā, lai to liktu darīt G, kāpu pati. Kurpes nedaudz slīdēja, bet tas pārāk netraucēja. Zaru bija daudz un tie bija samērā ērti. Pēc tam braucām uz Vecāķiem meklēt Vilkaču priedi, par ko no rīta Agris bija stāstījis. Tā bija vieta, kuras tuvumā ir paslēpta vēl viena kastīte. Tik interesanti, ka kaut kas tāds var dabā izvaidoties. Skaisti.

Turpat pa celiņu devāmies līdz pludmalei. Pie keša apraksta biju lasījusi, ka cilvēki tiek brīdināti par to, ka objekts atrodas gandrīz nūdistu pludmalē, bet patiesībā tas ir nedaudz pirms oficiālās Vecāķu pludmales beigām, tāpēc nav nekādu problēmu. Pabraucām nedaudz uz Mangaļu salas pusi, kur nometāmies smiltīs. Jauki parunājāmies par dažādām lietām, es pabildēju savu saulrietu, kas bija pietiekami skaists, jo bija mākoņi. Jautri mācīties par to, kā darbojas fotoaparāts un ko no viņa var dabūt ārā. Iepriekš kaut kā biju palaidusi garām iespēju spēlēties ar ISO parametru.

08.07.201108.07.20011

 

Written on July 9th, 2011 , Events, Foto, geocach, People Tags: , , , , , , ,

Tik jauki šodien bija, atnākot mājās no darba, sajust vīgriežu smaržu. Pēdējās dienās diezgan daudz notikumu un maz laika par tiem uzrakstītu.

Sestdienas galvenais notikums bija brauciens pie G vecvecākiem uz Rēzekni, lai piedalītos kapu svētkos. Tālu. Braucām kopā ar G māsu un viņas draugu. Laiciņš nedaudz spiedīgs, bet kopumā nebija nekādas vainas. Kavējām braukšanas grafiku, bet tas bija diezgan pašsaprotami, jo citādāk būtu jābrauc krietni pāri atļautajam braukšanas ātrumam vai arī jāiemācās lidot. Pirmā nopietnā pietura bija pie Rēzeknē, kur mūs sagaidīja ar gardu auksto zupu un citām ņammām, kas pēc garā ceļa visiem ļoti labi gāja iekšā. Sadalījāmies visi pa mašīnām un startējām uz svētku norises vietu. Pa ceļam ar šoferi izdomājām, ka jāpaņem viena kastīte, kas sanāktu tikai maziņš līkumiņš. Līkumiņš tiešām bija maziņš, bet galā mūs sagaidīja kaut kas Šausmīgi Burvīgs – meža zemenīšu plantācija. Pieēdāmies paši un salasījām priekš mašīnas sargātājiem. Zemenītes kaut kā mums sajauca laika sajūtu, tāpēc pārējie bija nedaudz dusmīgi. Vismaz pirms un pēc odziņu ēšanas. Galā bijām gandrīz laikā. Kapu svētki vispār man šķiet tāda savāda padarīšana, jo kapi vienmēr ir asociējušies ar mieru un klusumu, nevis dziesmu pilniem svētkiem. Neskatoties uz to, bija interesanti pavērot priekš sevis svešādas tradīcijas. Pēc svētkiem aizbraucām līdz vecvecāku dārzam, kur tika ieēstas vēl dažādas ogas un iedzerta tēja. Nebiju nekad iepriekš ēdusi dzeltenās zemenes. Kamēr pārējie saprata, ka tās ir ēdamas visas jau bijām noēduši. Uzdāvinājām vectēvam vārda dienā vieglu un ļoti kvalitatīvu lāpstu, lai dārza darbi sagādātu mazāk pūļu. Tiku arī pie maurlokiem. Man jau no mazotnes tie ir patikuši daudz vairāk par sīpollokiem, tikai nezināju, ka tiem ir kāds īpašs nosaukums.

Pavadīt nakti bija paredzēts pie G māsas drauga (turpmāk K, lai nav tik gari jāraksta) lauku mājās, kas atrodas Madonas rajonā. Pirms tam gan tika nolemts, ka jāiebrauc apskatīt Atašieni, kas G un viņa māsai ir dzimtais ciems, kur pavadīta liela daļa bērnības. Bija interesanti vērot viņu sajūsmu par savām atmiņu vietām, kuras visas nez kāpēc ir palikušas daudz mazākas. Attālumi starp objektiem arī krietni vien sarukuši. Man vislabāk patika skola, kas laikam pat ir bijusi pils. Pa ceļam uz Madonas pusi tika atrastas vēl dažas kastītes

Mājās, kuru nosaukums ir Dzirnavas, mūs sagaidīja ļoti draudzīgs, bet nedaudz kodīgs suņuks Juris. K mamma jau cepa gardum gardas biezpiena rabarbermaizītes. Pie tējas kopā ar no Rēzeknes līdzi paņemtajiem pīrādziņiem jauki pasēdējām pie galda un nedaudz patērzējām. Pēc tam notikums, uz ko mēs visu dienu savā ziņā bijām gatavojušies – nakts peldēšana. Gaiss nebija pārāk silts, bet nebija arī gluži auksts. Ūdens bija siltāks. Man ļoti patīk šādas nakts peldes. Kārtīgākai izbaudīšanai nedaudz traucēja pie ezera esoši sestdienas tusētāji, bet tas tik tā nedaudz emocionāli. Fiziski jau viņi tur neko traucējošu nedarīja. Dzirnavu mājā izgulējos ļoti labi. No rīta tiku pie dienišķās kafijas un garda lauku biezpieniņa ar tādas pašas kvalitātes kategorijas krējumiņu. Lai bilde būtu vēl skaistāka, kā garšvielas tika izmantotas tikko saplūktas dilles. Murr. Tiku pie divām gardām tējiņām, kuras tieši šogad gribējās ievākt – vīgriežu un liepziedu. Abas gardas un smaržīgas. Tiku arī pie pamatīga diļļu pušķa, no kura lielākā daļa jāpārstrādā saldēšanai, salātiņiem un dažām svaigām bietītēm. Pāris lapas rukovas ar paņēmu priekš kulinārajiem eksperimentiem, bet tā īsti pie sirds man tā garša neiet. Aizbraucām līdz Nesa mājvietai Ineša ezeram, kur vēlreiz nopeldējāmies. Savācu vēl nedaudz birztalu nārbuļa priekš tējiņas. Gardi paēdām Vecpiebalgā pusdienas, apbrīnojām turienes ūdensrozes, kas bija pilnā plaukumā un līdz ar to krāšņum krāšņas. Tad jau arī dažām mazām pieturām kastīšu vietās, benzīna tankā, Alfā un ciemos, devāmies mājās. Jutos vakarā patīkami sagurusi, tāpēc īsti nebija spēka visu uzrakstīt.

Piektdiena vispār arī priekš manis bija interesanta diena. Pie manis uz jauno dzīvokli beidzot atbrauca ciemos tētis. Atveda dažas mantas no Jūrmalas mājas. Tā kā to starpā nebija manas sporta kurpes, tika nolemts braukt uz Jūrmalu meklēt. Aizbraucām. Kurpes neatradu.  Bija interesanti apskatīt, cik ļoti viss pēc remonta, kas vēl nav pabeigts, viss ir izmainījies. Staigājot pa dārzu, pat uznāca neliela skumja. Jebkurā gadījumā mājai šāds remonts bija ļoti nepieciešams, citādāk ziemā tur bija iespējams normāli dzīvot tikai dažās telpās.

Šodien bija darba diena. Īpaša ar to, ka bija zagļu diena, bet šis aspekts beidzās labi, jo zagļu pārītis tika noķerts. Uzzināju, ka patiesībā darba laiks esot nevis no 9-20, bet gan no 9-22. Līdz 21 it kā noteikti. Priekšniece gan man par to neko nav teikusi, un, cik saprotu, pati bieži vien vāc preci nost vēl agrāk. Rīt būs jāparunājas. Lai gan vispār, pie 13h darba laika es laikam nemaz negribu strādāt, jo pāri paliek laiks labi ja nedaudz pagulēt, jo ceļš no mājām līdz darbam ar nav nemaz tik īss. Jāapēd vēl kāda siera šķēle ar medu un jādodas gulēt, lai rīt nebūtu pārāk saguris cilvēciņš, kas aizbaida pircējus ar savu sagurušo seju. Smaidīt!

Putekļi noslaucīti, riepas piepumpētas, laiciņš ārā labs. Varētu atklāt beidzot velosezonu, citādāk jūtos kā nedaudz aizsēdējusies sēne. Ritenis gan nav tik labi aprīkots, kā reiz bija, jo stāvēšanas laikā tas ir palicis gan bez dubļusargiem, gan bez velodatoriņa, bet gan jau ka šīs lietas drīzumā tiks sagādātas. Vecmīlgrāvī vēl diezgan daudz ko pētīt, apskatīt, aptaustīt, sasmaržot, lai rastos sajūta, ka šis patiešām ir mans rajons. Varētu arī sākt beidzot geocashot. Visa nepieciešamā programmatūra telefonā ir.

Svētdien lidošu uz Turciju. Nav vairs tāda satraukuma kā pirms došanās uz Īriju, jo tagad vismaz zinu, ka lidot man patīk. Pašā Turcijā būs interesantāk tādā ziņā, ka tur ar jebkuru cilvēku nav iespējams uzsākt sarunu angliski. Mamma gan teica, ka turku angļu valodaesot diezgan saprotama un pietiekami daudz cilvēku to ir mācījušies. Nu vismaz Stambulā, uz kuru mēs dosimies.

Written on April 28th, 2011 , Life Tags: , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē