Jau kādu pusgadu bija skaidrs, ka došos uz Barselonu satikt kādu sev mīļu cilvēku, kurš devies apmēram gadu ilgā ceļojumā pa pasauli (galvenokārt gan Eiropu) kā ielu mākslinieks. Sākotnēji bija paredzēts doties kaut kad pirms Ziemassvētkiem, bet tajā laikā gan biļetes dārgas, gan ļoti daudz darāmā gan darbā, gan studijās. Tā nu lidmašīnas biļetes tika nopirktas uz Janvāra vidu.

Rīga mani negribēja laist prom – sarīkoja pasakaini skaistu ziemas pasaku ar sniegpārsliņām, kas krīt sapņaini lēni un visos virzienos. Mīļus cilvēkus un kaķīšus arī grūti pamest kaut vai tikai uz 10 dienām.

No Rīgas izlidoju 9. janvārī. Lētākā versija bija ar Wizz air turp ar Norwegian air caur Kompenhāgenu atpakaļ. Izlidot paredzēts bija 16:00. Sanāca pastāvēt neierasti garā rindā uz drošības pārbaudi, bet tas kopumā bija jauki, jo nejutos viena. Tā kā man bija svārki ar neizņemamu jostu, nedaudz arī papīkstēju, bet tas arī piedzīvojums. Laikam iepriekš mani neviens vēl tik cītīgi nebija izmeklējis. Nedaudz satraucos, jo bija jau pāri laikam, kad bija rakstīts, ka vārti veras ciet, bet šoreiz uztraukumam nebija nekāda pamata. Arī pēc izlidošanas laika visi vēl gaidīja. Rezultātā no Rīgas izlidojām 1.5h vēlāk kā paredzēts. Pēc 11h brauciena autobusā uz Varšavu, lidojums likās patīkami īss. Pašā Barselonā sagaidītāji bija man nedaudz jāpagaida, bet drīz jau bija klāt. Ar mašīnu mūs aizveda līdz sakarīgai autobusa pieturai un tad braucām uz viesnīcu.

Hostal Radio ir tāda jocīga viesnīciņa, kur viss ir ļoti maziņš. Esam centrā, bet rajonā, kur ēkas cēla strādniekiem, līdz ar to viss ir ļoti, ļoti kompakti. Lifts ir tāds, kurā man vienai varbūt vieta pietiek, bet diviem cilvēkiem ar mantām ir ļoti, ļoti šauri. Bet istabiņa kopumā normāla – ar savu dušu un labierīcībām, kas Barselonas centra lētā gala viesnīcās nav nemaz tik bieži sastopama ekstra. Patīkams pārsteigums ir tas, ka naktī šeit ir kluss.

Tā kā viņš atbraucis no Spānijas dienvidiem, es no ziemīgās Rīgas, klimata sajūta šeit ir visnotaļ dažāda. Man, protams, šī pārmaiņa ir patīkamāka.

Ēdam brokastīs un vakariņās to, ko var vegānisku sapirkt veikalos, pusdienas kādās ēstuvēs. Pirmās vakariņas sanāca diezgan liela improvizācija, jo viņam bija licies, ka viesnīcā būs viesiem pieejama virtuvīte, bet šeit tādas nav. Bet salātus var sataisīt arī maisiņā un vegānburgerīšu “gaļu” var uzsildīt mikroviļņu krāsniņā. Šampis, lai nosvinētu atklaredzēšanos. Jaukas un ne tik jaukas sarunas.

Naktī priecājos, ka neesmu šeit tūrisma sezonā, jo man bija karsti.

Brokastīs augļi un pēcāk McDonalds kafija. Laba cenas un kvalitātes attiecība un nekādu pārsteigumu. Pie viena arī frī kartupelīši, jo sagribējās ko sāļu.

Galvenais dienas uzdevums bija iegūt sajūtu, kur es esmu un saprast vēsturisko un kultūras kontekstu. Vispirms mierīga pastaiga pa galveno ielu līdz jūrai. Amerikāņu palmas, Ēģiptes smiltis. Kristofors Kolumbs. Daudz visādu jahtu, kuteru un tamlīdzīgu zvēru. Aizliegums barot kaijas un kaiju barotāji.

Jau reiz Varšavā sapratām, ka lielisks veids, kā iepazīt pilsētu ir bezmaksas tūres, kuras parasti vada jaunieši. Šoreiz bija jauka un zinoša meitene. Izvadāja pa visiem svarīgākajiem laukumiem un katedrālēm, bieži vien ielienot ieliņās, kuras no malas nemaz nav pamanāmas. Bija arī lieliska vēstures stunda.

Pusdienas ēdām skaistā un samērā lētā vegānēstuvē. Noteikti tur vēl atgriezīsimies. Ēdu kaut ko, kas saucās thali. Trīs dažādi kariji, basmati rīsi un vēl kaut kādas maizītes, uzkodiņas. Pusdienu piedāvājums tur arī lētāks kā daudzās vietējās ēstuvēs. Atradām arī vegānu veikalu, kas kā izrādās ir tikai dažas mājas tālāk no viesnīcas. Tagad glāze vīna un šis ieraksts. Pēc tam jāsaplāno viss precīzāk pārējām ceļojuma dienām.

Nedaudz gan esmu pārrēķinājusies ar tehniku un neesmu paņēmusi vadu fotoaparātam, jo man likās, ka šeit tāds jau būs. Bildes līdz ar to būs visdrīzāk tikai pēc atgriešanās. Vai arī vairāk jāfotografē ar telefonu.

 

Written on January 10th, 2017 , travel Tags: , , , , ,

Neesmu šajā blogā neko rakstījusi tik sen, ka pat laikam mana mamma vairs ik dienas neienāk, lai pārbaudītu, vai nav kaut kas jauns. Šodien bija Latvijas Kultūras akadēmijas un Stradiņa universitātes organizētās kultūras žurnālistikas vasaras skolas atklāšana. Atcerējos, ka man patīk rakstīt. Ikdienā gan parasti pietrūkst tā klikšķa, kas man liktu tiešām piesēsties un sākt to darīt. Vislabāk tas notiek ne savā istabā un portatīvajā datorā. Tastatūra kaut kā nedaudz ērtāka. Un vides maiņa arī vienmēr ir iedvesmojoša.

Diena gan sākās ar to, ka sapratu, ka jau atkal ir karsts. Tas laikam nevienam nav nekāds jaunums, bet katru riezi karstums mani nedaudz pārsteidz. Labāk jūtos nedaudz vēsākā klimatā. Tiku pie Paldies vīna no cilvēka, kuram palīdzēju iesniegt dokumentus akadēmijā. Izrādās gan, ka tas nebija tik ļoti nepieciešams, jo iestāšanās tika pagarināta un viņa pati šodien varēja ierasties. Nedaudz kāda Ingress spēlētāja iespaidā, nedaudz vienkārši tāpat man arvien vairāk sāk iegaršoties Riesling šķirnes vīnogu vīni. Balti, svaigi, pus kaut kādi tā kā man patīk. No pasta arī jauks pārsteigums – pasta kastītē mani gaidīja gan paciņa, gan uzaicinājums pēc vēl vienas. Neliela vilšanās gan par to, ka tā, kas mani gaidīja pastā, bija tikpat liela kā tā, kas tika iemesta pasta kastītē. Neizprotu principus, pēc kuriem tiek izlemts, kuras likt kastītē un par kurām tikai atstāt ziņu. Varēšu atkal taisīt daudz piespraudītes. Ja vien kāds viņas atkal pasūtītu, būtu pavisam labi. Bija jūnijā pasūtījums no akadēmijas – 150 piespraudītes priekš absolventiem un citiem īpašiem cilvēkiem, kā arī iepriekš diezgan bieži pasūtīja ingress cilvēki uz dažādām pasaules valstīm.

Vakar bijām ar divām jaukām feju meitenēm uz Vecāķiem bildēt lietas un arī pašas sevi, lai būtu skaists un krāsains kopīgais Etsy veikaliņš . Nosaukums tam būs Fairy Hat jeb feju cepure. Skaists sapnis, dārzs, mežs, dabas maģija un daudz skaistuma. Man foto jomā vēl daudz jāmācās. Bilžu arī ļoti daudz  – nezinu, kad tikšu ar visu apstrādi galā. Manas preces šoreiz ir sapņu ķērāji – krāsas un spalvas. Spalvas arī iepinās pie matiem iespraužamās bizītēs.

Šodienas diskusija žurnālistikas vasaras skolā bija par to, kas tad vispār ir kultūra, kā arī, kas Latvijā ir kultūras dienas darba kārtībā. Skaidrs, ka uz kultūru var skatīties gan plašā, gan šaurā nozīmē. Man patīk plašais, antropoloģiskais skatījums, kurā kultūra ir kādas cilvēku grupas kopīgā orientieru sistēma, nevis tas „kas tiek darīts kultūras namā”.  Kultūra vieno. Nauda reizēm ir pārāk svarīga.  Cilvēki vēlas tikt vadīti. Tās tikai dažas no domām, kas vakara gaitā izskanēja.

Tālāk sēdos uz riteņa un braucu uz Ziedoņdārzu, kur notika Ingas Karpičas vadīta sadziedāšanās. Līdz šim esmu bijusi tikai uz tādām, ko vadījusi Vītolu ģimene, tāpēc bija interesanti piedalīties nedaudz citādākā. Es gan ierados, kad pasākums gāja uz izskaņu. Dziedāt man patīk ļoti. Bija nedaudz grūti salīmēties ar visiem kopā, jo bija daudz iepriekš nekad nesatiktu cilvēku un balsu. Ir arī savādi, kad dziedāšanu vada kāds cits, nevis es, kā tas pēdējā laikā biežāk norisinājies. Vajadzēja man iemācīties spēlēt to ģitāru. Varētu tad arī es šādi. Neesmu gan vēl īpaši veca un to var paspēt. Dziedāšana un fotografēšana ir divas lietas, kuras darot, laiks apstājas un vienkārši ir labi. Paliek vienalga kādi ir laika apstākļi un kā es jutos pirms dažām sekundēm. Rakstīšana arī palīdz nedaudz pazust no visa pārējā un izbaudīt procesu.


Samērā nesen viena cītīga blogu rakstītāja man jautāja, kāpēc es pēdējā laikā neko nerakstu. Laikam tā paša iemesla pēc, kāpēc tik grūti rakstīt arī lielākus darbus – par tiem ir, pirmkārt, jāatceras un, otrkārt, jāiesāk. It kā nav tik grūti, bet tomēr sajūta ir tāda, ka ir.

Šodiena ir interesanta diena. G vārda diena. Bija plāns viņu apsveikt ar G burta formātā izceptu (pirmā stāva konditorejā) kliņģeri. Kliņģeris gan bija izcepts, bet cepēja bija pārklausījusies un izcepusi D formātā, kas īpaši neatšķiras no pavisam vienkārša, apaļa kliņģera. Īpašs ir jebkurā gadījumā, jo ir sāļais. Kliņģeris arī bija par pus kilogramu smagāks, kā biju pasūtījusi. Mierinājums vismaz tāds, ka tiku pie 10% atlaides par visu šo. Un ir garšīgs.

Vēl viena atrakcija bija tāda, ka mamma mani nolaupīja un aizvedas uz t/c Spice. Tur ir Veselības centra 4 vakcinācijas filiāle. Man teorētiski vajadzēja revakcinēties jau pirms kādiem trim gadiem, bet pērnā gada vasarā man antivielas vēl bija. Tad pavadīju mammu pa kurpju veikaliem. Tiku arī pie skaistas zaļi pavasarīgas jaciņas. Es pati gan drēbes par tādu naudu nepērku (ja vien tas nav mētelis vai žakete). Tad kūka un kapučīno un jau esmu atvesta atpakaļ mājās. Beidzot arī apskatīju īpašo Jāņa Rozes grāmatnīcu. Ir tiešām jauka vieta. Grāmatas angliski pat par patīkamām cenām.

Šonedēļ arī atklāju velo sezonu. Pirmdien nobraucu laikam 23km. Pamatā tas bija līdz Pļavniekiem un atpakaļ pa vidam vairākas reizes apbraukājot rajonu, spēlējot spēli Ingress. Par to es plānoju uzcept kādu atsevišķu bloga ierakstu. Ir tik jauki spēlēt spēli, kas liek iet ārā un satikties ar īstiem cilvēkiem. Otrs brauciens bija uz centru un atpakaļ. Beidzot sapratu, kā darbojas Salu tilta tuneļi. Biju tik reiz pirms pāris gadiem braukusi un toreiz tiku pie vadātāja pilnas sajūtas. Izbraucu arī pa Daugavas promenādi pie Spīķeriem. Rīga ir ļoti, ļoti skaista.

Mājās ir ļoti gards alkohols, bet šovakar man to nav lemts garšot. Pareizā diena lai potētos :D

Aktuālā šī brīža krāsa ir zaļa. Jau atkal un laikam arī vēl joprojām. Pavasaris sirdī. Baltums aiz loga rada nelielu mulsuma sajūtu, bet drīz jau būs. Būs zaļas lapiņas un ziedi. Būs viss zaļš, skaists un modies. Jāmazgā logi un jāsvin dzīve. Drīz (20.03) jāsvin jaunais gads. Tam par godu esmu izgatavojusi skaistu, personalizētu plānotāju. Cerēju, ka varēšu to iesiet sietajos vākos un ar spirāli, kā to jau reiz darīju, taisot dāvanu kladīti. Diemžēl tas nav tik vienkārši un neietilpst standarta pakalpojumos. Toreiz taisīja bijusī dzīvokļa biedrene, bet tagad viņa strādā kur citur.

Šī arī bija jauka nedēļa, jo tikpat kā nebija jāiet uz darbu (nedēļu iepriekš gan bija jāiet gandrīz katru dienu). Nav tā, ka man tur nepatiktu, bet ir beigusies sajūsmas stadija. Vēl tik nedaudz vairāk par mēnesi un tas beigsies. Būs noteikti savādi, ka pēkšņi būs daudz brīva laika. Būs tad jāpievēršas vairāk dažādu fifigņu izgatavošanai un pārdošanai. Jaunākā lieta, ko gatavoju ir foto rotas – auskariņi un kuloniņi. Kad atnāks pa pastu materiāli, tad būs arī piespraužami žetoni.

Rītdien dažādas ar akadēmiju saistītas atrakcijas. Vispirms rektora vēlēšanu komisijas sēde. Uzzināšu, kas kandidēs uz šo amatu. Pagaidām zinu tikai vienu, ko mēs, studējošo pašpārvalde, izvirzījām. Pēc tam senāta sēde. Tas man atgādina, ka jāaizpilda valsts amatpersonas ienākumu deklarācija.

+dažas bildītes no ceturtdienas gājiena uz Bolderājas bāku

 

Written on October 14th, 2012 , Foto Tags: ,

Vakar uzzināju oficiālos ERASMUS konkursa rezultātus – es ar labāko rezultātu esmu tikusi pie iespējas nākamo semestri pavadīt mācoties Turcijā. Izvēlējos Ankaras universitāti kā savu galamērķi. No turienes, manuprāt, arī būs visvieglāk tikt uz jebkuru citu Turcijas pilsētu ekskursijās. Ankarā būšu kopā ar vienu savu kursa biedru, kā arī ar vēl vienu akadēmijas meiteni. No vienas puses ir liels prieks, ka man ir iespēja braukt, piedzīvot daudz ko jaunu, bet no otras puses žēl, jo uz tik ilgu laiku būšu prom no sev mīļajiem. Darbošanās studentu pašpārvaldē un ar to saistītajos amatos arī būs apgrūtināta. Labprāt visu turpinātu ar skype palīdzību, bet diemžēl akadēmijas tehniskais nodrošinājums nav pietiekams, lai tas veiksmīgi ietu cauri.

Pagājušās nedēļas sākumā akadēmijas gaitenī tika izlikta neliela manu fotogrāfiju izstāde. Ir savādi redzēt, kā citi tās vēro un vērtē.Vakar tiku pie savas otrās lomogrāfijas eksperimentu filmiņas bildēm. Ir diezgan pabriesmīgi. Plāns ir šo fotoaparātu pārdot. No tēva šonedēļ dabūju paeksperimentēt ar SIGMA firmas filmiņu fotoaparātu. Nēsāju to tagad ikdienā līdzi un ceru nomedīt skaistus, rudenīgus mirkļus. Patīk man sajūta, ka kadrs nav nejaušs, paviršs – filmiņa liek daudz vairāk piedomāt pie tā, kas tiek iemūžināts un kādēļ.

Vakar biju uz jauku sālsmaizi pie draugiem. Pārvākšanās ir tik burvīga sajūta – rodas vēlme to atkal darīt. Pret šo vēlmi lieliski palīdz pašreizējās dzīvesvietas sakārtošana un pārkārtošana. Dabūju no mammas skaistus aizkarus, kas piešķir istabai citādāku izskatu. Mainu arī skapīšu funkcijas. Varētu arī kārtīgi sakārtot skapja saturu – tas parasti palīdz iegūt sajūtu, ka man būtu jaunas drēbes, jo vienmēr atrodas kas tāds, par kā eksistenci jau aizmirsies.

 

Written on October 13th, 2012 , Education, Foto Tags: , , , , , , ,

 

 

Written on September 29th, 2012 , Foto Tags: , , ,

Šonakt jauki izgulējos un cēlos laicīgi, lai sagaidītu tēvu, kuram vajadzēja nodot mūsu amerikāņu draugu koferi un somu, lai tie nokļūtu Varšavā. Nodošana notika divas stundas vēlāk, bet nekas šausmīgs – brīvdienas bez steigas. Vismaz cenšos nekur nesteigties. No rīta pagatavoju gardu laša zupu. Reizēm aizmirstas, ka zivju zupas mēdz būt garšīgas – atspulgs no bērnības traumas zivju zupu jautājumā apziņā gan nedaudz paliek.

Tālāk braucu uz Vecāķu nūdistu pludmali. Šoreiz viena pati. Mana āda bija gandrīz papīra balta. Pēc sauļošanās tā tagad izskatās kā normāla balta cilvēka āda, kas vēl nav bijusi saulītē. Sanāca gan muguru apsvilināt, bet tas notika jau pēc smiltiņām, jo ir iedegušas kleitas lencītes. Pēc saules peldes bija jauki atpakaļ iet pa ūdeni – pēdām ļoti patīk smilšu vilnīši un atvēsinošais ūdens. Ceļā un pašā pludmalē šodien lasīju ļoti interesantu grāmatiņu, kas saucas “Ticības bioloģija”. Diezgan iedvesmojoši un jauki savelk kopā dažādu disciplīnu jautājumus. Neesmu gan vēl tikusi līdz beigām, bet man jau ir jauna mīļākā bioloģijas apakšnozare – epiģenētika jeb kā vide ietekmē to, kā un kādi gēni izpaudīsies.

Pludmalē pavadīju apmēram uz pusi mazāk laika kā biju plānojusi, jo negribējās sadegt. Pirmajai reizei vajag ar mēru. Pasēdēju dažādās skaistās vietās gan Vecāķos, gan centrā un palasīju iepriekš minēto grāmatu. Man ļoti patīk atrast dažādas jaukas vietas, kur pusēnā sēdēt un izbaudīt jaunas informācijas ieplūšanu manī, vai dzīvošanu kādā citā pasaulē.

Bija arī mīlīga pastaiga pa Rīgas parkiem ar divām murvīgām dāmām. Tikāmies Leduspuķē, kas ir jauka vieta, kur Rīgas centrā tikt pie garda saldējuma. Pastaiga man sanāca ar basām pēdām, jo manas kurpes negribēja būt draudzīgas un nodarīja man sāpes. Vienai no dāmām jau ilgu laiku ir doma par tādas interneta vietnes izveidi, kura būtu veltīta Rīgas mikrorajoniem. Katrā no tiem tiktu atrastas skaistas, interesantas, nozīmīgas vietas, kas tiktu piefiksētas gan fotogrāfijas, gan kāda stāsta, skices vai dzejas formātā. Mākslas un kultūras pilna ir šī pilsēta. Es mīlu ikkatru tās bruģakmeni, it sevišķi, kad tie vakara saulē daiļi mirguļo. Viņa meklē kādu, kas varētu darboties ar fotogrāfijām kā arī palīdzēt stāstu radīšanā. Izklausās pēc skaista izaicinājuma, kam es esmu piekritusi.

Tā kā šodien kaut kas sākās – strauji uznāca sarkanā krāsa. Nagi jau nolakoti šajā spēcīgajā tonī.

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē