Šajā nedēļas nogalē biju ļoti skaistā vietā, kur skatienam pavērās plašie Zemgales līdzenumi, kam pievienojās Bramberģes strauts, kas pēc lietavām spēcīgi bangoja.

Pirms apmēram pusgada gāju folkloras kopā ”Rudzi”, kur mācījos spēlēt dūdas. Dažādu iemeslu un citu prioritāšu dēļ gan nācās to pamest. Nesen vadītāja atsūtīja vēstuli ar uzaicinājumu uz nometni. Iespēja mācīties vēl kādus mūzikas instrumentus man likās diezgan kārdinoša, tāpēc nolēmu to izmantot.

Braucām uz turieni piektdien ar autobusu. Es autoostā laikam nebiju bijusi kādu gadu. Priecājos par izmaiņām, kas tur notikušas   – elektroniskajiem tablo platformās un televizoru uzgaidāmajā telpā, kur rādīja Čārlija Čaplina filmiņas. Kad nonācām Jelgavā, pēc īsa mirkļa jau varējām sēsties iekšā autobusiņā, kas ved uz Bramberģi. Tur mītnes vieta mums bija Zelmeņu māja. Pats saimnieks aizbraucis uz Angliju naudiņas pelnīt, tāpēc māja un ābelītes skumst pēc cilvēkiem. Mēs tās skumjas uz laiku izgaisinājām tam visam pievienojot dziesmas, mūziku un ēdiena aromātu. Pirmajā vakarā iekārtojamies un uztaisījām nelielu ekskursiju pa apkārtni. Tā kā iepriekš bija lijis, viss bija ļoti slapjš, tāpēc kurpju saudzēšanas nolūkos tāpat kā vēl divi dalībnieki pārvietojos ar basām kājām. Vajadzētu tā biežāk, jo sajūta ir patīkama. Priekš tā gan man laikam vajadzētu dzīvot neRīgā.

Apkārtnes galvenai objekts skaitās Bramberģes pils. Atrodas viņa tur no hercoga Jēkaba laikiem un piederēja viņa sievai. Dažādos laikos tā ir cietusi no dažādām pārbūvēm un rezultātā izskatās pēc parastas, pamestas padomju laika ēkas. Vienīgā lieta, kas izskatās pēc pils, ir pils vārti. Dažs labs mani nosauca par drosmīgu, jo devos pils pagrabā. Manuprāt, tur nav pilnīgi nekā biedējoša. Gaismiņai lieti noderēja mans mobilais telefons, kam zibspuldzes gaismiņu var izmantot kā lukturīti. Pagrabs patīkami liels, bet bez kurmīša līķīša uz kāpnēm, nekā īpaša tur nebija. Par gidu mums piestrādāja ļoti enerģiska un entuziasma pilna dāma vārdā Krista.  Viņa pirms vairākiem gadiem, ar ģimeni apmaldoties, netīšām atrada pili un sāka pētīt kas un kā. Rezultātā tika iegādāts īpašums pavisam netālu un izveidots Hercoga Jēkaba muzejs. Muzejs ir tiešām skaists ar daudziem vērtīgiem priekšmetiem un jauku auru. Kristas sirdslieta ir latviešu senā kultūra un dzīvesziņa. Tam par godu muzejā arī stūrītis + tam ir veltīts šķūnis un uz katra stūra ir kaut kas skaists un nedaudz maģisks. Šķūņa nojumē pēdējā dienā notika neliels koncerts.

Nometnē katrs dalībnieks tika pie iespējas mācīties kādu instrumentu, kas nekad nav mēģināts. Pie vienas no skolotājām varēja izvēlēties mācīties vijoli vai mandolīnu. Es izvēlējos vijoli, jo tas šķiet viens no visskaistākajiem pasaules instrumentiem. Zinu tagad kā atrast vajadzīgās notis un nospēlēt Diždanci. Labprāt mācītos un trenētos vēl. Sestdienā bija arī dūdu nodarbības, bet man no pūšanas pārāk ātri sāka reibt galva. Visi kopā ar blokflautām nospēlējām vienu viduslaiku deju. Bija arī vokālās nodarbības pie Zanes Šmites, kar ir cilvēks kura balsi esmu jau kādu laiku apbrīnojusi, nezinot kas viņa ir. Korī man noteikti jāpāriet vismaz vienu balss grupu uz augšu, lai nebojātu savu balsi, bet attīstītu to. Jāiemācās arī bļaut un dziedāt krūšu reģistrā. Bļaujamais aparāts man labs, bet jāmācas un jātrenējas, jāmācās un jātrenējas. Dziedājām vienu locamo dziesmu, bet kaut kā galīgi neveicās, kad tas bija jādara ar visiem kopā. Jātiek galā ar saviem nerviem, jo uztraucos tā, ka balss aiziet ciet un neatceros meldiņu.

Ēst gatavošana notika turpat uz vietas virtuvītē. Rudzu vadītāja Ruta bija šefpavārs. Kā palīgi bijām visi gan vienkārši brīvprātīgi, gan pēc saraksta zem nosaukuma Piespiedu Darbs Virtuvē. Viss bija ļoti, ļoti garšīgs. Vienīgā lieta, kas neļāva dzīvot pilnīgā komfortā bija ūdens trūkums. Priekš tualetes tas tika nests spaiņos no strauta, priekš ēst gatavošanas un dzeršanas vests no citurienes. Šķīvjus reizēm tīrījām tikai ar papīra dvieli vai tualetes papīru izslaukot.

Vakar mums  ar G bija Harija Potera diena. Bijām uz kino, kur noskatījāmies pēdējo filmu. Bija laba un laikam jau bija vērts to skatīties tur, nevis pēc kāda laika mājās. Vakarā skatījāmies pirmo filmu. Tā kā tas bija vēlu un es to esmu redzējusi jau pārāk daudz reižu, līdz galam nenoskatījāmies. Tagad man ir vēlme nodarboties ar Potera grāmatu lasīšanu. Patīk man visi tie burvju pasaules sīkumi, kas tajās iekļauti.

Aiz loga skumīgi raud aizejošā Vasara. Nevajag skumt, nakamnedēļ to skaisti nosvinēsim Rīgas svētkos, kamdēļ es šodien izbraukšu uz folkloras kopas nometni, kur notiks cītīga gatavošanās. Būs arī vairāki kora mēģinājumi, lai sestdien lielajā koncertā Mežaparkā viss skanētu un izskatītos lieliski. Ja kāds to vēlas redzēt un dzirdēt, jāiegādājas biļetes, kas ir cenās no 3-20Ls un liela daļa jau ir izpirktas. Spriežot pēc repertuāra būs diezgan iespaidīgi. Sestdien Vērmanes dārzā būs tirdziņš un dažādu folkloras kopu uzstāšanās. Ceru, ka tas nebūs pārāk vēlu, lai es paspētu uz Mežaparku.

Pa vidam mēģinājumiem vēl jānosvin mana vārda diena. Pagaidām 18. nav nekas cits ieplānots. Ļoti ceru, ka laiks būs labs un varēs uzrīkot pikniku kādā skaistā vietā.

Ceru, ka nometne būs jauka un mans jaunais guļammais silts. Ir tas nedaudz aizdomīgs, jo ir ļoti plāns, bet skaitās kaut kāds īpašs materiāls. Tik praksē uzzināšu, cik tas labs. Piepūšamo paklājiņu arī iegādājos. Vakar vispār bija jauka iepirkšanās diena. Tiku arī pie kurpēm, kādas jau ilgu laiku meklēju (klasiskas melnas, ar vidēji augstu melnu papēdi, bez jebkādiem blingiem un puķītēm, bez siksniņas, zem 40Ls + der). Uzzināju, ka mana kāja ir nedaudz platāka kā normāliem cilvēkiem, kam paredzēta lielākā daļa kurpju sortimenta, jo man vislabāk derēja 36h izmērs. Iepriekš nezināju, ka tāds vispār ir. Iegādājos arī Džeinu Eiru angliski, jo biju aizmirsusi mājās kādu grāmatu, ko lasīt sabiedriskājā transportā. Maksā mazāk nekā smuka kladīte. Esmu jau ierauta stāstā. Vispār nesaprotu, kāpēc šo neesmu jau kaut kad sen izlasījusi.

Written on August 12th, 2011 , Events, Life, People Tags: , , , , ,

Šodienas galvenais notikums bija kora biedrenes kāzas. Savācāmies pie vienas no vadītājām uz fikso mēģinājumu. Skanēja, manuprāt, diezgan labi. Tad čāpojām visas (neviens puisis neieradās) uz Ģertrūdes baznīcu, pa ceļam piestājot Matīsa tirgū pēc puķītēm. Ceremonija bija mīlīga, lai arī nemaz nebiju domājusi, ka uz to mēs iesim, jo ielūgtas jau nebijām. Domāju, ka vienkārši pie baznīcas ārpusē nodziedāsim dziesmiņu. Mēs to nedarījām, jo nebija īsti atbilstoša momenta kā arī sāka šausmīgi gāzt lietus. Lielai daļai ceremonijas beigās pa kluso tika izdalīti ziepju burbuļi, lai, jaunlaulātajiem nākot ārā, burbuļi būtu no visām pusēm. Iepriekš minētā lietus dēļ tas īpaši neizdevās. Vismaz palika burbuļpūšamais. Bija laiks, kad šī lietiņa man vienmēr bija līdzi rokassomiņā, lai mulsinātu apkārtējos cilvēkus vai vienkārši izgreznotu pasauli. Pēc tam ar vienu koristi pasēdējām kebabā un pačalojām. Pēc tam kļuvu par mednieci. Gribu nomedīt klasiskas, melnas kurpes, kas būtu mīkstas ādas un bez nekādiem izgreznojumiem un ne šaušalīgu augstu papēdi. Galerijā centrs atradu tikai vienas tādas, kas nemaksā trīsciparu skaitli, bet tām nebija mana izmēra. Būs jāmeklē kādā citā veikalā.

Šodien saņēmu vēstuli no folkloras kopas “Rudzi” vadītājas ar piedāvājumi piedalīties Rudzu nometnē. Piedāvājums ir makten garšīgs, bet diemžēl datumi sakrīt ar Vislatvijas Dziesminieku Saietu, uz ko jau kādu laiciņu gribas. Šovakar visdrīzāk jāizdomā, ko es vairāk gribu un kas man būtu vērtīgāk. Nometnē tiktu pie iespējas atkal paspēlēt dūdas.

Written on July 29th, 2011 , Events Tags: , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē