Man patīk dzīvot. Reizēm gadās dienas, kad man tas ne īpaši patīk, bet šodien man patīk dzīvot. Lielākā daļa no sesijas pārbaudījumiem ir nokārtoti. Rezultāti nav izcili, bet pietiekami labi, lai mani negrauztu sirdsapziņa, kā arī lai nebūtu jāuztraucas par izkrišanu no budžeta vietas. Vēl ir jāpabeidz kursa darba koncepcijas izstrāde un jāuzraksta angļu valodas eksāmens, ko lielākā daļa kārtoja jau pagājušajā sesijā. Man un vēl bariņam tas nebija iespējams, jo mēs atradāmies citās valstī ERASMUS programmas ietvaros. Trīs kursa biedrenēm arī līdz sesijas beigām ir jāuzraksta iepriekšējā gada kursa darbi, kas noteikti ir diezgan stresaini.

Man šī brīža lielākais jaunums ir tāds, ka esmu parakstījusi darba līgumu. Būšu oficiāli sākot jau ar 17. janvāri oficiāli, bet 19. janvāri praktiski daļa no Kristiana Boltaņska izstādes Arsenālā. Ierakstīšu cilvēku sirdspukstus, kuru ritms esot katram cilvēkam unikāls tāpat kā pirkstu nospiedumi. Izstāde norisināsies līdz 20. aprīlim. Šobrīd ļoti ceru, ka lekciju sarakstā pirmdiena nebūs brīva, jo tā ir brīvdiena Arsenālā. Piektdiena būtu labi, ceturtdiena ideāli, bet diez vai tik ļoti paveiksies, jo parasti trešdienās un ceturtdienās ir visvairāk lekciju. Ak, mēs latvieši, kuriem ir tik normāli apvienot dažādas lomas. Mācības un darbs, bērnu audzināšana un darbs. Daudzās citās rietumu kultūrās tas nepavisam neiet cauri. Ir jāizvēlas viena aktuālā loma un jānododas tai pilnībā.

Šodien internets ar mums galīgi nedraudzējas. Parādās apmēram reizi 10 minūtēs uz nepilnu minūti. Nezinu, kas ir noticis, bet ļoti ceru, ka rīt viss būs kārtībā.

Šodien beidzot sāku lasīt Vitorio Hesles grāmatu „Tagadnes krīze un filozofijas atbildība”. Ziemassvētkos aizņēmos no brālīša, kurš studē filozofiju un šo grāmatu sev uzdāvināja svētkos. Cerēju izmantot iepriekšējā kursa darbā, bet nebija laika iedziļināties. Tagad laiks ir. Cenšos ne tikai lasīt, bet arī konspektēt. Tā grūtāk, bet lietderīgāk. Jaunākajā žurnālā „Ir”, kura abonementu man Ziemassvētkos uzdāvināja mamma, bija jauka intervija ar četriem grāmatu blogeriem. Tā ir lieta, ko es arī labprāt darītu. Biežāk gan sanāk skatīties seriālus, jo tos ir vieglāk apvienot ar ēšanu, rokdarbiem vai vienkārši nagu lakošanu. Ir gan arī audio grāmatas. Tad jau redzēs. Kopumā man ir izdevies samazināt seriālu daudzumu, ko es skatos. Cenšos arī neiesākt neko jaunu.

Šonedēļ divas reizes gāju uz pastu. Jaukāk būtu, ja abi uzaicinājumi būtu bijuši vienā dienā, nevis viens vienā un otrs uzreiz nākamajā. Tur rindas ir diezgan pamatīgas. Un šeit ir Maskačka, kas nozīmē, ka rindās stāv cilvēki visnotaļ interesanti. Daudzas lietas, manuprāt, cilvēkiem sen jau vajadzētu kārtot caur i – bankām, piemēram, pensijas saņemšanu un komunālo rēķinu apmaksu. Esmu pieradusi, ka lielākajā daļā vietu, kur ir jāgaida rindā, tas ir atvieglots ar numuriņu sistēmu. Šajā pasta nodaļā vēl darbojas „kurš pēdējais?” princips. Tā vispār man savs rajons ļoti patīk. Kopš spēlēju Ingress, esmu atradusi daudz jaunu ieliņu un parciņu un vispār labāk sapratusi kur un kā ātrāk var aiziet. Pirmajā paciņā bija cimdiņi, ar kuriem var bakstīties gudrajos telefonos. Maksāja zem viena eiro ar visu piegādi. Bieži brīnos par to, ka gandrīz par velti kaut ko var atsūtīt no Honkongas vai ASV. Paciņas izsūtīšana Latvijas teritorijā pat bieži vien sanāk dārgāk. Otrs ieguvums ir tā saucamā power bank – kubiņš, ar kuru varu uzlādēt telefonu vai arī fotoaparātu arī, ja neatrodos pie kādas kontaktdakšas. Ietilpība pietiek divām pilnām uzlādes reizēm. Būtu burvīgi, ja skolas darbi pierakstītos tik ātri, cik mani bloga ieraksti. Kaut kur internetā bija ieteikums rakstīt pētniecisko darbu par kādu tēmu, kas reāli kaitina. Tad parasti ir sakrājies daudz sakāmā, kā arī pa vidam varēs noskaidrot visu par tematu – gan visus par, gan pret.

Cik jauki, ka ir mobilais internets. Visdrīzāk rītdienu man negribētos, lai šo nopublicētu.

Written on January 17th, 2014 , Education, Life Tags: , , , , , , , , ,

Šodien atgriezos korī. Bija neliela vilšanās, ka vienīgais cilvēks, kam tas likās kas īpašs, biju es pati. Līdz ar mani atnāca arī kursabiedrene un viņas dzīvokļa biedrene, kuras abas ir daudz jaudīgākas dziedātājas par mani. Izskatās, ka būs man iespēja piedalīties vismaz kādā koncertā pirms aizbraukšanas uz Ankaru. Šonedēļ vajadzētu noslēgt līgumus, iepirkt biļetes un ķerties pie vīzas kārtošanas, lai tas nebūtu jādara pēdējā brīdī.

Tikko pabeidzu pildīt filozofijas vēstures mājasdarbu. Būtu gan jāizlasa vēl vairākas grāmata, lai es tiktu pie labi padarīta darba sajūtas. Bet ir arī prieks par mazajām lietām, ko izdodas apdarīt.

Nedēļas nogalē uztaisīju sev dekoratīvo matu ķemmi ar dzintariem. Spriežot pēc tā, ka ir jau divi pasūtījumi ar tādām, cilvēkiem tādas patīk. Par vienu no tām tikšu pie lieliskas masāžas. Šādi barteri man ļoti iet pie sirds.

Ir tik jauki būt cilvēkam un dziedāt. Izdziedāt dvēseli vienai pašai vai vienoties kopīgā melodijā.

Written on November 12th, 2012 , Life Tags: , ,

Šodien pēc angļu valodas midterm testa uzrakstīšanas bija jauki pasēdēt akadēmijas kafejnīcā, dzerot gardu kafiju. Pārliecinājos, ka ir jauki cilvēki, kas ir gatavi palīdzēt, kad ir tād vajadzība.

Tad noskaidrojās laiks un viss bija tik skaists, ka es vienkārši nevarēju vienkārši doties mājās. Tādēļ sēdos tramvajā un braucu uz centru. Plāns bija iegādāties vienu grāmatu filozofijai/kursa darbam/komunikācijas teorijas kursam. Biju trīs grāmatnīcās, lai arī grāmatu iegādājos jau otrajā. Patīk man tik ļoti dzīvoties šajās iestādēs. Interesanti, ja es tādā kādu laiku strādātu, mana attieksme mainītos uz pozitīvo vai negatīvo pusi?

Gadījās arī ieiet vienā apģērbu veikalā, bet tas šoreiz nav svarīgi. Svarīga šodien bija gaisma – visa Rīga tajā šķita tik ļoti skaista. Bija žēl, ka man nebija līdzi fotoaparāta. Iespējams, ja es vispār nefotografētu, tad es šādu gaismu nemaz nepamanītu. Jebkurā gadījumā – skaisti, skaisti, skaisti!

Pārnākot mājās karsta vanna un tikko iekūru krāsni. Nedaudz mulsinoši, cik ilgi ir iespējams vērties liesmā. Laiks sadeg. Domas līdz ar to.

Written on November 7th, 2012 , Life Tags: , , , ,

Ir nedaudz savādi, cik ļoti man patīk rakstīt, bet cik reti es to daru. Visbiežāk ir doma, ka vēlāk jau uzrakstīšu. Bet vēlāk vairs tas neliekas nedz svarīgi, nedz interesanti priekš citiem.

Šodien padalīšos ar to, cik veiksmīga jūtos. Vispirms akadēmijā paēdu pusdienas, kas sanāca daudz lētākas kā parasti. Pasūtīju sīpolu siteni, bet dabūju variantu, kur bija daudz mazu gaļas gabaliņu, kas nodrupuši no lielajiem. Rezultātā gaļas bija tikpat daudz kā būtu, ja tas būtu lielais gabals, bet jāmaksā man bija kā par parastu miltu mērci.

Tālāk devos medīt grāmatu, ko man vajag filozofijas vēstures semināram Nīčes “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”. Teorētiski šī grāmata vairs nav pārdošanā, bet tomēr aizbraucu uz izdevniecības veikalu. Atrodu attiecīgo telpu labirintā, kur ik pa posmam dzīvo kāda izdevniecība, ieeju iekšā un uzreiz ieraugu meklēto grāmatu man pretī smaidam. Izrādās tā ieradusies veikalā/noliktavā tikai vakar no kādas bankrotējušas grāmatnīcas Limbažos. Sistēmā nemaz nebija informācijas, ka šī grāmata ir pārdošanā. Bet tomēr es pie viņas tiku. Pēc tam uzgāju otrajā stāvā, kur mīt grāmatu un kancelejas preču bāze. Tāda maza paradīze zemes virsū, kur var dabūt visas jaunākās grāmatas par daudz zemāku cenu kā veikalos.

Written on September 13th, 2012 , Education, Life Tags: , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē