Jau atkal esmu kaut kur izceļojusi, tāpēc laiks kaut ko ierakstīt blogā. Šoreiz tas ir ERASMUS+ jauniešu apmaiņas projekts Edirnē (vienā no trim pilsētām, kas atrodas Turcijas Eiropas pusē). Esam pieci latvieši, no kuriem es esmu vienīgā pilngadīga. Pārsvarā visi no Ķekavas, kur arī ir organizācija, kura mūs sūta. Divi puiši un divas meitenes.

Lidojām uz šejieni ar ukraiņu aviokompāniju ar pārsēšanos Kijevā. Sanāca arī spriedzes pilna izlidošana, jo viena no meitenēm savu atļauju doties prom no valsts bez vecākiem bija aizmirsusi nodomajā bagāžā. Puisim arī negāja svītru kods uz biļetes. Paspējām uz pirmo lidmašīnu. Kijevā mazāk kā stunda un esam jau nākamajā, kas gan nedaudz kavējās. Lidojuma laikā skumīgākais bija redzēt, kā apmēram pusei no pasažieriem deva gardas pusdienas, bet mums ne. Pasūtījām kādas maizītes, es kafiju. Klāt ēdu mājās sagatavotos batoniņus.

Stambulā pie pasu pārbaudes pārbaudītājs nedaudz paflirtēja ar mums, latviešu meitenēm. Apsolītais sagaidītājs nebija manāms, bet devāmies uz vietu, kur bija jādodas tieši šādā gadījumā. Pēc sms un jocīgas sarunas ar organizatoru mūs savāca un apsēdināja kopā ar vienu puisi no itāļu grupas. Izrādās mums jāgaida vēl viens itālis. Gaidījām, gaidījām un gaidījām, bet sagaidījām. Iekrāmēja mūs un bagāžu busā un aidā uz Edirni, kas ir apmēram divu stundu brauciena attālumā. Daļa aizmiga. Ap vieniem naktī bijām tur, iekārtojāmies, nedaudz parunājāmies ar cilvēkiem un pēc diviem aizgājām gulēt. It kā kluss, bet ap pieciem/sešiem tradicionālais sauciens no tuvējās mošejas uz rīta lūgšanu.

Brokastis. Ļoti tradicionālas ar baltmaizi, smērējamu sieru, medu, olīvām, vārītām olām un arī ar burkāniņiem. Pieņemu, ka rītdien būs tas pats, tāpēc nopirku tomātus, ko uzlikt uz maizes. Tādi smuki, gatavi.

Pirmā diena pārsvarā iepazīšanās – gan pašiem, gan ar projektu un tā noteikumiem.

Pusdienās un vakariņās devāmies uz vienu un to pašu ēstuvi. Ļoti tipiska, bet kopumā garšīgi. Nedaudz par maz vietas kur sēdēt. Vegāniem, protams, paēst Turcijā ir ļoti grūti, jo lielākoties cilvēki galīgi nesaprot, kāpēc kādam kas tāds vispār varētu ienākt prātā. Par vidi ar maz domā. Iepakojumi ir vājprātīgi, maisiņus visos veikalos met pakaļ kaudzēm. Atkritumu šķirošanas nekādas (nu labi, zilos korķus no pieclitrenēm viņi krāj, jo reiz ir bijusi viena veiksmīga kampaņa par to). Projekta vadītājs arī pats teica, ka Turcijai ar vidi un enerģiju ir pamatīgas problēmas. Viņš arī cer, ka mēs spētu radīt kaut kādu vismaz nelielu grūdienu šejienes sabiedrībā ar kādu sociālu akciju. Viņa organizācija ik pa laikam parādās vietējās avīzēs un tv. Būs kaut kā jāpastāsta, cik ļoti pie vainas ir tieši lopkopība. Kulturālās ēšanas tradīcijas gan neviens negrib bez ļoti laba pamatojuma mainīt. Gaļa ir prestiža jautājums un tas kolektīvās sabiedrībās ir ļoti svarīgs. Lepnums. Seja. Gods. Veikalos nevienu pašu sojas izstrādājumu neatradu :D Cerēju uz kādu ne-pienu.

Pirmās dienās noslēgumā ir ballīte, kura man neinteresē. Ballītes laikā vismaz nav konkurences uz dušu, līdz ar to izmantoju iespēju tur pavadīt daudz laika. Viesnīcu prieki. Ūdens vismaz ir pietiekami silts. Jāpierod tik pie tā, ka tas ir daudz vairāk hlorēts kā Latvijā. Šeit arī krāna ūdeni nav ieteicams dzert. Ūdens smaka ir pirmā lieta, kas sitas  degunā, kad ieiet gandrīz jebkurā Turcijas dzīvojamajā ēkā.

Fotogrāfijas būs kaut kad vēlāk. Nav vēl bijis laika ielikt datorā un apstrādāt, kā arī internets nav tāds, lai varētu kaut ko vairāk par tekstu augšupielādēt.

Written on October 28th, 2017 , travel Tags: , , ,

Lienīte šajā semestrī būs īsts students, kas dzīvos kojās. Šāda pieredze līdz šim man vēl nav bijusi, tāpēc interesanti. Kojas atrodas Kauņā, kur šo semestri pavadīšu kā ERASMUS+ studente.

Šodien pa lielam beigusies mana pirmā diena šeit. Cēlos jau 6:00. Rīts salts. Noķēru un pabaroju Freiju. Pabaroju ar špricīti mutē, jo citādāk neēd. Ļoti slienājās. Paliek sliktāk. Skumji. Vispār ļoti negribējās braukt, bet šodien jau paredzēti visādi pirmās nedēļas vides, universitātes, cilvēku iepazīšanas pasākumi. Ļoti, ļoti grūti atstāt mājās manas divas vismīļākās būtnes.

Kafija, garda maizīte, pēdējā krāmēšanās. Sanāca lielais koferis, fotosoma un vēl kādi četri maisiņi. Labi, ka šoreiz nav jālido un nav nekādu svara un tilpuma ierobežojumu. Sakrāmējamies mašīnā, kas ir nedaudz piesalusi. Braucam uz Ķekavu, kur paredzēta pārsēšanās mana tēva busiņā. Skaists saullēkts. Milzīgas mašīnu rindas uz Bauskas šosejas virzienā uz Rīgu. Skaidrs, kāpēc Tēvs man negribēja braukt pakaļ.

Atvadas, pārkrāmēšanās.

Apskatīju tēva jauno māju Iecavā – labi pārdomāta un mājīga. Kafija. Braucam tālāk.

Kebabpietura jocīgā kebabnīcā, kas paslēpusies benzīntanka aizmugurē. Izreklamēja man kā visgardākos kebabus Eiropā. Var piekrist, ka bija tiešām garšīgi. Tirgojās pats saimnieks, kuram ļoti patīk parunāties. Pēc skata kaut kas no tuvās Āzijas. Protot 10 valodas. Ar mums sarunājās krieviski un turciski. Ir vērts iegriezties.

Kopmītnēs ieradāmies jau 12:30. Vienkārša iečekošanās. Uznesām mantas. Palieku šeit viena. Istabiņā laikam līdz mēneša beigām būšu viena pati. Otra meitene vismaz arī būs no Latvijas.

Nedaudz iekārtojos, aizgāju uz vietējo lielveikalu, kas ir pavisam netālu. Domāju, kādēļ gan iepirkos Drogās Latvijā, kad šeit tādas arī. Uz precēm šiltītītes arī latviski. Turpat ari lielā Maxima. Nopirku augļus, mazu, lētu tējkannu, pakaramos, tualetes papīru un vēl pāris ikdienā noderīgus sīkumus. Ātri atpakaļ un tad jau pulcēšnās uz ekskursiju pa pilsētu. Gids laikam skaitījās īsts, bet tādas sajūtas nebija. Ne pārāk laba angļu valoda un ne pārāk interesants stāstījums. Bet pa pilsētu vismaz izvazāja. Es vairāk aizrāvos ar iepazīšanos ar cilvēkiem un beigās īpaši nepievērsu. Pagaidām labākais kontakts ar jauku kanādieti vārdā Džūlija.

Aizveda mūs beigās uz vienu lietuviešu cepelīnu restorānu. Izrādās, ka pirms tam uz šo pasākumu bija jāpiereģistrējas un jāsamaksā. Beigās viss tika nokārtots un varējām pa 5eur palikt. Viena no atrakcijām bija, ka varēja pieteikties uz filmēšanu – pirmie iespaidi, ēdot cepelīnu. Man bija jauks pārsteigums, ka garšoja tā kā mammas kartupeļu klimpu zupa. Bija reiz tāds gardums. Beigās gan vēders neapmierināts, jo tie vārīti pienā, kura laktoze vairs nav mana draudzene. Klāt dzerams mājās gatavots kvasiņš un ķiploku grauzdiņi. Sasēdāmies tāds interesants galdiņš – katrs no savas pasaules malas – Latvijas, Somijas, Japānas, Kanādas, Turcijas un Nigērijas.

Starp cepelīniem saņēmu zvanu no mājām, kur kaķītis tika vests pie diviem dažādiem dakteriem. Paliek arvien dzeltenāks un vispār slimāks. Aknas laikam vispār vairs nedarbojoties. Piektdien uztaisīs vēlreiz analīzes. Ja sliktāk, tad vairs neko. Varbūt nedēļas nogalē būs jāatbrauc pēdējoreiz atvadīties. Ceru gan, ka būs labāk, bet īsti ticības nav. Viņa tiešām izskatās arvien briesmīgāk un uzvedas neadekvāti. Cītīgi arī meklē vistumšākos stūrus, kur nolīst.

Šobrīd kojās internets ir noplīsis, tāpēc publicēju izmantojot mobilo. Patīkami, ka man nav nekas papildus jāmaksā un esošais tarifs šeit darbojas tieši tāpat kā Latvijā.

 

Written on January 25th, 2017 , Education, Kauņa Tags: , , , ,

Ir 15:00 pēc vietējā laika. Sēžam mēs četri latvieši un rumāniete vietējā krogā, kas izskatās pēc jauka retro kazino, dzeram alu un sidru un esam ļoti noguruši. Internets it kā ir, bet praktiski nav, tāpēc nav zinām, kad šis ieraksts no word faila nokļūs tīmeklī.

Vakar bija mana šī gada otrā dienas maiņa. Sanāca pat divas pēc kārtas un tas ir grūti. Darbs kā tāds nav grūts, bet mošanās pirms septiņiem rītā ir mocības. Vienmēr. Īpaši, ja pirms tam sanāk pagulēt tik kādas stundas piecas. Atnācu mājās, nolūzu līdz pusnaktij.

Random sarunas šobrīd: we should organise a beerpong tournament at this project.

Turpinām. Lidmašīna no Rīgas izlidoja 6:15. Ar sabiedrisko tādā laikā lidostā nenokļūt, tāpēc vajadzēja kādu, kas aizved. Plāns A – cilvēks, kuram ļoti patīk gonkot. Plāns B, kas radās iepriekšējā dienā – cilvēks, ar kuru patīkami bučoties. Plan B it is.

Pārsteigums man bija whizair aviokompānijas bagāžas noteikumi. Izrādās nevar bez papildus maksas ņemt kabīnē normālu mazo koferi. Nācās šķirties no 40eur. Man teica, ka tas ir vairāk nekā izmaksāja pati lidmašīnas biļete.  Bagāžas kontrolē manu rokassomiņu arī izķidāja un laida caur skeneri divreiz. Tik vēlāk pamanīju, ka somā bija vīna attaisāmais, kuram ir arī nazītis. Palaida un viss kārtībā.

Tālāk tiku pie fotoaparāta gļuka – live view viss fokusējās labi, bet skatu meklētājā migla. Tik pirms pāris minūtēm sapratu, ka vaina bija tajā, ka skatu meklētājā biju nepareizi sagriezusi korekcijas dioptrijas. Rezultātā sanāca uzņemt daudz mazāk fotogrāfiju, kā gribētos. Nedaudz sliktākas kvalitātes arī.

Pirms lidojuma sapratām, ka gulēšanas nebūs, jo lidmašīnā būs padsmit mazi bērni, kuri, protams nebūs priecīgi par spiediena maiņām. Negulējām arī. Es iesāku dzimšanas dienā saņemto dāvanu – grāmatiņu “Ragana izdēja olu”. Pagaidām nedaudz depresīvi, bet patīkami. Lidojums kā lidojums. Piezemējāmies. Mūs sagaidīja projekta turks, kurš šeit studē. Salīdām seši mašīnā. Visi nošokējāmies par to, ka stūre otrā pusē. Ar navigācijas palīdzību pamaldījāmies. Šajā valstī rīts bija skaisti, pavasarīgi saulains. Sāk ziedēt jocīgie dzeltenie krūmi, kas rotā un bojā skatu šajā pasaules galā. Kaut kā atbraucām. Caur skaistu parku mūs aizveda uz vietējo Starbucks. Trucijā tāds piedzīvots, tāpēc nekas īpašs. Pārāk dārga kafija un pārāk dārgas uzkodas. Es pie savas kafijas uzkodu līdzi paņemto lāču maizi ar žāvētiem augļiem un riekstiņiem. Tipiski mūsdienu pasaules cilvēki, kuru pamatnepieciešamības ir kafija un internets. Turks arī nedaudz pasēdēja ar mums. Pēc sarunas ar turku sapratām, ka viss ir saplānots ļoti brīvi un šis būs vairāk kā atvaļinājums, nevis kaut kā nopietna darīšana. Iedeva mums arī tramvaja kartiņas, kuras varam sākt izmantot no rītdienas. Sākumā noteikti būs nedaudz bailīgi, bet nedēļas beigās pilsēta būs jau savējā.

Pēc tam vienkārši devāmies kaut kur nezin kur ar domu, ka gan jau kaut kad trāpīsim uz pilsētas centru. Praktiski gājām prom no tā, bet nonācām interesantā pilsētas daļā, kur biezā slānī bija dažādu kultūru veikali un barotavas. Iegājām turku veikalā. Iekšienē priekā iespiedzos, jo turku produkti man mēdz pietrūkt. Uzreiz atradu un izvēlējos vienu airanu, kas ir tāds savāds skābpiena kefīram līdzīgs dzeramais. Vēl paņēmu pishmaniye, kas ir kaut kas starp halvu un cukurvati. Turkiem tipiski šī ir ar pistāciju garšu. Pārējie bija nevis emocionāli, bet prātīgi un nopirka kafiju.

Devāmies tālāk un sapratām, ka laikam esam izgājuši no pilsētas, jo apkārt savādi vietu nosaukumi. Tā kā biju iepriekš telefonā saglabājusi offline karti, tad vismaz bija kur paskatīties, kurā virzienā atrodas vieta, kur mums šovakar paredzēts nakšņot. Projekts oficiāli sākas tikai rītdien, tāpēc šodienas nakšņošanu mums neviens negrasās apmaksāt. Esam atraduši couchsurfing vietu, kas ir ar mieru uzņemt visus mūs piecus. Negribējām tur doties pārāk agri, tāpēc šobrīd esam bārā. Telefonā varēju paskatīties virzienu, kur mums būs šonakt gulēt. Tas bija ļoti labs orientieris un nonācām pilsētas centrā, uz kuru arī lielākā daļa tēmējām.

Neliels parciņš pašā centrā, strūklaka, saulīte. Izguļamies zālītē. Pavasaris. Šogad manā dzīvē pavasaris pienāca devītajā februārī. Putniņi dzied. Sniegpulkstenītes.

Veikals, ēdiens, esam gatavi doties tālāk.

Ieraudzījām kādai dāmai Primark maisiņu un mums bija skaidrs, kur mums jānonāk. Pirms tā iegājām arī vietējā katedrālē. Tā ir ļoti, ļoti skaista. Mūs sagaidīja dāmas savādos tērpos ar informācijas bukletiem. Patīkams pārsteigums, ka nav ieejas maksas. Tās vitrāžas… un kokgriezumi… un vēl gaismas… Noteikti piekāpšu vēl kādu dienu.

Tālāk Primark. Arī piekāpšu kādu dienu. Algas diena rītdien. Un tagad bārs ar bezgalīgo tualešu labirintu. Gan trepes, gan kādas durvis deviņas. Turpinājums sekos.

 

Un turpinājums seko. Iepriekš, skatoties GPS, izskatījās, ka couchsurfing vieta ir centrā. Izrādās nav gan. Trīs jūdzes tālāk. Offline kartes ir dievu dāvana. Uzņēmos navigatora pienākumus un vedu visus nezināmā virzienā. Katru reizi, kad skatījos telefonā, jutos viegli pārsteigta, ka mēs tiešām dodamies pareizajā virzienā. Pa ceļam redzējām brīnišķīgu nakts skatu uz pilsētu.

Esam šobrīd pasakainā viesistabā, kas pārpildīta ar mūzikas instrumentiem. Skan jauka mūzika. Dīvāni. Kamīns. Divgadīgs puisēns, kurš sazinās ar zīmju valodas palīdzību.

Vakars vēl nav beidzies, bet ceru, ka drīz tas notiks, jo ļoti nāk miedziņš. Noiets arī ir daudz.

SD kartes adapteri aizmirsu koferī, kurš mani sagaidīs viesnīcā, tāpēc bildes šodien vēl nebūs.

 

 

Written on February 9th, 2016 , travel Tags: , ,

Rīts kā jau katru darba dienu iesākās ar turku valodas nodarbībām TÖMER valodu centrā. Pēc tam devāmies uz fakultāti uz kinematogrāfijas lekciju. Paredzētā tēma bija par Linču un viņa filmām. Lekcijas notiek kinoteātrī, kas atrodas fakultātes telpās. Būtu jauki, ja kas tāds būtu mūsu akadēmijā. Par lekciju telpām gan īsti nav šis ieraksts, tāpēc stāstu tālāk. Ierodas pasniedzējs, iekārtojamies ērtajos krēslos un gaidām lekcijas sākumu. Gaisā parādās savāda, kairinoša smarža. Gaitenī pa logu vērojam, kā policijas vienība pārvietojas pa universitātes teritoriju.

Vispār jau ierodoties pie fakultātes ieejas pamanījām cilvēku pūli un milzīgu plakātu, bet īpaši tam nepievērsām uzmanību. Visādi nelieli protesti šeit notiek katru dienu. Reiz domāju, ka ir kas nopietns, bet izrādās kreisie studenti mēģināja panākt brīvpusdienas. Šodienas akcija bija par turkiem ļoti sāpīgu tēmu – kurdiem un viņu mēģinājumi tikt pie neatkarības. Universitātē mācās diezgan daudz šīs tautības studentu. Rīt viņi pilsētā rīko savu pavasara festivālu vai ko tamlīdzīgu. Universitātes teritorijā policija pēc savas iniciatīvas ienākt nedrīkst. Kādi studenti gan esot uzbrukuši kādam no universitātes apsardzes darbiniekiem, tādēļ policija saņēmusi zvanu no augšas.

Mums paveicās, ka laicīgi saskrējāmies ar savu ERASMUS koordinatori, ar kuru trijatā iemukām viņas kabinetā. Abas pārējās Erasmus meitenes, kurām vajadzēja būt uz lekciju kavējās un iekšā nemaz netika. Labi viņām. Gaiteņos asaru gāzes daudzums palielinājās. Studenti kliedz, klepo, ģībst. Mēģinājām pārvietoties vienu stāvu augstāk, kur teorētiski vajadzēja būt tīrākam gaisam, bet praktiski nācās strauji atgriezties iepriekšējā telpā. Pēc kādas pusstundas mēģinājām kāpt lejā ar domu tikt ārā, bet tas bija vēl trakāk. Kabinetā ieraudzīju uz galda citrona odekolonam līdzīgu šķidrumu. Likās, ka tā izsmidzināšana gaisā palīdzēja vieglāk elpot. Kabinetā kopā pavadījām apmēram stundu.

Beigās samitrināju briļļu lupatiņu ar iepriekš minēto šķidrumu un izmantoju kā respiratoru. Skrējām ārā. Pie ieejas daudz, daudz studentu un viņi nemaz neizskatījās norimušies. Universitātes darbinieks lika mums doties uz izeju, kur priekšā bija pāris simti policistu. Īsti nelikās, ka mūs tā laidīs cauri. Daļa studentu policijas virzienā kaut ko bļāva un nedaudz virzījās viņu virzienā. Mēs pa vidu. Pielikām soli un mūs policija smuki izlaida ārā uzreiz atgriežoties iepriekšējā formācijā. Visapkārt ļoti daudz policijas, viņu autobusu un, šķiet, arī smagāks bruņojums.

Ienākot mūsu mājā, uzskrējām dzīvokļa biedrenei, kas devās tur, no kurienes atnācām. Lekcijas šodien visas atceltas. Rīt visdrīzāk arī.

Tā kā man līdzi bija fotoaparāts, apsvēru domu mēģināt tikt pie interesantiem kadriem, bet veselais saprāts un kaut kāds pašsaglabāšanās instinkts lika pēc iespējas ātrāk pamest notikumu epicentru.

Tagad jāgaida, kas labs par šo visu būs vai nebūs sarakstīts ziņās.

 

Written on March 20th, 2013 , Ankara Tags: , , , ,

Ankara šorīt ir par kaut ko saskumusi meitene. Šķiet, ka drīz ielās izplūdīs viņas asaras. Savu lietussargu tā arī vēl neesmu iegādājusies. Un nav arī īsti iemesla šodien kaut kur doties. Izrādās tas, ka mācības sākas visiem manas fakultātes cilvēkiem nebūt nenozīmē, ka tās sākas arī mums. Mēs tik kādu dienu varam aiziet vienkārši tāpat apsveicināties ar savu koordinatoru. Oficiālā erasmus orientēšanās diena būs piektdien. Ja es būtu zinājusi, ka viss sāksies tik novēloti, brauktu uz šejieni nedēļu vēlāk. Labi vismaz ir tas, ka mēs būsim jau labi iejutušies un Ankaras centrā vairs nepazudīsim. Jāuztaisa laikam kādu dienu priekš sevis neliels piedzīvojums un jāaizbrauc uz Ankaras lielāko iepirkšanās centru, kas neatrodas centrā.

Written on February 11th, 2013 , Ankara Tags: , , ,

Ir apmēram seši no rīta. Gan šeit, Ankarā, gan pie jums, mīļie, Rīgā. Esam beidzot nokļuvuši šajā lielajā un cerams, ka lieliskajā pilsētā. Sēžam kafejnīcā, kur apēdām gardas maizītes ar sieru un izdzērām turku tēju. Maza, bet makten jaudīga.

Read the rest of this entry »

Written on February 5th, 2013 , Ankara Tags: , , , , , ,

Gaiss smaržo pēc pilnmēness, kas nozīmē, ka man asinīs palielinās vēlme kaut ko rakstīt, tāpēc pa ilgiem laikiem to atkal daru.

Šī nedēļa man pagaidām iet diezgan spožā Turcijas karoga krāsā. Pieteicos par badiju/mentoru šī gada Erasmus studentam no Turcijas. Pirmdien kopā ar vienu jauku kursa biedreni sagaidījām savus cilvēkus lidostā. Tā kā viena kursa biedrene, kas arī bija tikusi pie turka, nevarēja ierasties, jo atradās Nīderlandē, es dabūju komplektā divus. Ideālā gadījumā man būtu viņi jāaizved uz viņu apmešanās vietu, kas būtu studentu dienesta viesnīca vai kāds dzīvoklis, ko viņiem vajadzēja laicīgi sameklēt. Tas netika izdarīts, tāpēc paņēmu viņus uz sava (G) dīvāna ar domu, ka nākamajā dienā gan jau atradīšu kādu dzīvokli vai istabu, ko meklēju jau kādu nedēļu. Pamazām soli pa solim, vārdu pa vārdam izdevās viņus dabūt uz visām vajadzīgajām iestādēm. Saziņa ir diezgan sarežģīta, jo viņu angļu valodas zināšanas ir tikai nedaudz labākas par manām turku. Nav ne jausmas, kā viņiem izdosies sekmīgi nokārtot visus studiju kursus, kā arī kā viņus vispār palaida šādā atrakcijā, zinot viņu spēju sazināties. Šodien pateicoties tēvam mēs tikām pie istabas. Vispār ir grūti atrast istabu normālā stāvoklī, par sakarīgu cenu studentiem uz pieciem mēnešiem. Parasti visi vēlas slēgt līgumu uz gadu. No istabas vēl pilnīgi nebija izvācies iepriekšējais īrnieks (parādnieks, kuru sen jau mēģina izmest), bet kopīgiem spēkiem mēs iznesām visu drazu, kas tur bija savākta, izmazgājām, pārkārtojām un radījām patīkamu istabiņu. Rīt jānoslēdz līgums un jācer, ka viss būs jauki un burvīgi.

Vēl šajā nedēļā bija jauka akadēmijas studentu pašpārvaldes sēde. Žēl, ka tā nevarēja būt ilgāka, bet turku lietas patērēja daudz mana laika un uzmanības. 1. septembrī notiks Zirgu pasta (LKA filiāles) (jaun)atklāšana. Es piedalīšos kā gids. Izklausās, ka būs burvīgs pasākums un žēl, ka man tur nav paredzētas lekcijas. 3. septembrī būs Leģendu nakts, kas ir pasākums priekš pirmkursniekiem ar rajona, pašpārvales un savu kursa biedru iepazīšanu. Un pēc pār dienām 8. septembrī integrētas baltajās naktīs būs pirmo kursu iesvētības. Straujš sākums – cerams, ka arī mācību ziņā viss būs lieliski un pietiks enerģijas un iedvesmas visam.

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē