Ir nedaudz uzkrājies nogurums. Muskuļi un saites visu laiku par sevi atgādina. Gribas mājās karstā vanna, bet līdz tam vēl mazdrusciņ jāpaciešas. Ap vieniem naktī vismaz pilsēta palika klusāka un varēju izgulēties.

Šodien ir svētdiena, kas Barselonā nozīmē divas lietas, pirmkārt, lielākā daļa veikalu ir ciet, otrkārt, liela daļa valsts muzeju pēc 15:00 ir bez maksas. Kad divi tūristi, kas sirdī ir biologi, domā, uz kādu muzeju būtu jauki aiziet, tad, protams, prātā nāk dabas muzejs, bet vispirms vēl pāris lietas. Rīta kafija. Uz brīdi iegājām citā McDonaldā, bet tur bija pārāk daudz tautas un vispār nebija laba sajūta, tāpēc devāmies uz jau ierasto. Kafija un mērcītes vakaram, kad taisīsim budžeta burgerīšus viesnīcā.

Netīšām izgājām pa ieliņām tā, ka tieši iegājām ciemos pie katedrāles zosīm, kuras vēl nebijām satikuši. Skaista un mierīga vieta. Ļoti priecājos, ka neesmu tur tūrisma sezonā. Daudz sakrālāka sajūta gan bija kalna takās, nevis katedrālē. Tālāk devāmies dabas muzeja virzienā, kuram vajadzētu būt netālu no triumfa arkas. Atradām, bet izrādās ciet uz rekonstrukciju. Pastaigājāmies vēlreiz pa parku, kurš šoreiz bija pilns ar atpūtniekiem un to izklaidētājiem. Pie kaskādes bija svinga deju pasākums, bet kaut kā sakautrējos pievienoties. Mums arī bija pārāk daudz mantu, kuras negribējās atstāt bez uzraudzības. Parkā vislielākais prieks bija par kādu mākslinieku, kurš gan nodarbojās ar stikla lodes kontaktžonglēšanu, gan staigāšanu pa slackline, to visu apvienojot kopā ar aktīvu bērnu izklaidēšanu un joku izspēlēšanu. Iedvesmojošs mākslinieks. Pie kaskādes arī papriecājāmies par varavīksnēm.

Kārtējā cepumu un sulas pauze, google maps un es atrodu, ka gar jūras malu var aiziet līdz vietai, kur ir vēl viena dabas muzeja ēka kā arī Primark veikals. Gribējās izmantot izpārdošanu priekus. Redzējām centrālo vilcienu staciju, kas ir patīkami iespaidīga. Tālāk uz pludmali. Netīšām iegājām vienā ragā un nogājām laikam kādus trīs liekus km, bet tas nekas. Pastaiga gar jūru vienmēr jauka. Man gan Vidussjūra pēc manas mīļās Baltijas jūras liekas kaut kādā ziņā nepareiza, bet viss jau atkarīgs no pieraduma. Prieks redzēt, ka daudzi cilvēki šeit nodarbojas ar aktīvo atpūtu. Bija arī vairākas jaukas smilšu skulptūras, kur katrai bija pievienots kāds degošs elements. Populārākais tēls bija pūķis. Diezgan daudz ielu tirgoņu, kas savu preci tirgo uz sedziņām, kuras pāris sekundēs var savākt un doties prom, lai policija neaiztur par nelegālu tirgošanos. Gājām ilgi, bet bija patīkami. Galīgi neticas, ka ir Janvāra vidus. Ziema.

Dabas muzeju atradām par to ļoti priecājāmies. Iešana pa tumsu ar izgaismotiem eksponātiem. Labi aprakstīta un parādīta zemes klimata un dzīvības veidošanās. Daudz fosīliju. Atsevišķa izstāde par dinozauriem. Burvīga fotoizstāde. Zvēri, augi, sēnes, mirkoorganismi, ieži un minerāli. Skaisti, bet nedaudz par daudz. Noguru no informācijas un apkārt skrienošiem bērniem.

Primarks kā jau liels veikals svētdienā bija ciet. Bet vismaz mēs to atradām.

Spēka atpakaļ iet ar kājām nebija, tāpēc meklējām transportu. Sapratām, ka pa ielu, kur atradāmies, iet tikai viena autobusu līnija – H16. Ar šo mēs jau esam braukuši daudz un dikti. Vēl patīkamāks pārsteigums, ka pie stūres mums jau pazīstams šoferītis, kas mūs atveda no otra Barselonas gala, kad atbraucām no kalna. Mans ceļa biedrs ar savu gandrīz 2m augumu, garo bārdu, cepuri un vispār neierasto tēlu ir grūti aizmirstams. Patīk man šādas mazas sagadīšanās. Vakar, kad vēlreiz iegājām paēst mums jau mīļajā vegānēstuvē, tur bija tikai viens brīvs galdiņš – tas, pie kura sēdējām pirmajā reizē, kad vieta bija gandrīz tukša.

Rītdien vēl iziesim bezmaksas Gaudi tūri, tad varbūt Sagrada Famila no iekšpuses un tad jau jāpošas mājup. Ceru, ka sniegs tur vēl ir, jo man ziņo, ka paliek relatīvi silts. Varbūt vēl jānopērk kāds suvenīrs, bet ar tādiem man neiet. Pirkt kaut kādus ķiņķēziņus galīgi negribas, atrast ko tiešām burvīgu nav viegli un nepieciešama veiksme. Patīk reizēm paņemt kādu ziedu vai čiekuru, bet šoreiz nebija nekā tāda, kas gribētu pie manis mājās.

Esmu jau trešajā viesnīcā šī ceļojuma laikā. Jau pēc atsauksmēm varēja gaidīt, ka būs slikti un tā arī ir. Vismaz priekš pēdējā brīža lēti. Aiz loga ir skaļa iela, ir pavēsi, tualete un duša gaitenī. Pēdējais gan šajā galā ir lielai daļai centra viesnīcu. Labi, ka ir pieejama mikroviļņu krāsniņa, kad gribas ko siltu.

Visās viesnīcās šeit recepcijā atšķirībā no Latvijas strādā samērā veci cilvēki. Visur arī jāaizpilda reģistrācijas anketas, atslēgas vienmēr jāatstāj recepcijā, kad dodamies prom. Vēl ir arī kaut kāds savāds nodoklis, kas jāmaksā papildus.

Pirmā viesnīca Hostal Radio bija tāda vidēja, bet vismaz savas labierīcības. Otrā Guesthouse Barcelona Gothic, kas gan bija tikai uz vienu nakti, bija burvīga, lai gan sienas plānas. Nācās no 6:00 – 7:30 klausīties itāļu ballīti aiz sienas. Sajūta tāda, it kā visi būtu vienā istabā.

Kad ir būts kalnā, tik grūti kaut ko rakstīt par pilsētu, jo tā vairs nešķiet ne tik skaista, ne svarīga. Bet tomēr nedaudz par to, kā gāja ceturtdien, 12.janvārī. Diena bija tikpat saulaina un silta (+14) kā iepriekšējās. Sākās kā ierasts mūsu McDonaldā ar kafiju. Tā kā jau bija daudz nostaigāts un nākamajā dienā plānojās kāpiens kalnā, izdomājām, ka būs mierīgā diena ar vakara pastaigu bez noteikta mērķa pa vecpilsētu. Kādā brīdī nonācām pie jūras, bet lielākoties baudījām burvīgos veikaliņus un vispār šaurās ielas. Ziepju burbuļi. Pa kluso uzņemtas bildes, pēc kurām nedaudz dzenas pakaļ un protestē. Simtiem mazu, smuku balkoniņu. Tūristi kā tūrisma objekti. Bezmaksas foto izstāde kādas valdības ēkas laikam trešajā stāvā. Triumfa arka, kas nepavisam nelikās kas īpašs.

Un tad Parc de la Ciutadella. Skaists parks, kurā sastopami ļooti daudz jaunieši un ielu mākslinieki. Liela daļa bez licenzēm, kas šajā pilsētā nepieciešamas. Cik zinu, puiši arī tur mēģināja uzstāties, bet kāds viņus nostučīja un policija palūdza aizvākties. Žēl, jo vispār pilsēta ir maksātspējīga un ielu mākslinieki šeit pelna labi. Parkā īpaši priecājos par strūklaku kaskādi ar zelta zirgiem. Cepumu pauze. Ceļš atpakaļ, neskatoties kartē, pieņemot, ka virziens ir pareizais. Apmēram bija arī. Iznācām uz galvenās ielas kārtējo reizi vienā konkrētā krustojumā. Parasti gan tas notika no otras puses. Patīkami, ka pie viesnīcas ir normāls mazais lielveikals. Tur pirms braukšanas mājup iepirkšu pāris paciņas ar dievīgi gardu humosu. Vakara sarunas un lēmums šo ceļojumu pa pāris dienām saīsināt. Labi, ka ir tūrisma nesezona un aviobiļetes patīkami lētas. Rīgā ielidošu naktī uz 17.janv.

Uz Montserrat kalnu bija plāns doties rīta pusē, bet visiem sanāca lēnais aizgulēšanās rīts, līdz ar to devāmies uz turieni pēcpusdienā. Ar autobusu uz pilsētas nomali ar visām savām mantām. Tur stāv mūsu trīs ceļotāju mašīna ar piekabi. Viens no ceļotājiem šobrīd ir Polijā, līdz ar to bija vieta man un manam koferim. Līdz kalnam ar klosteri tā augšā apmēram 40km, kas ar mašīnu ir gandrīz nekas. Tāda savāda sajūta braukt pa serpentīnaino ceļu, kas veda uz klosteri. Skaisti gan. Šajā ceļojumā un vispār dzīvē kopumā, manī daudz lielāku prieku un sajūsmu rada nevis cilvēku radītās vietas un priekšmeti, bet dabas. Varu sajūsmā kliegt, kad ieraugu kādu neierastu puķīti, ķērpīti vai smukus saules starus koku galotnēs. Tā kā laika nebija īpaši daudz un intereses maz, klosteri tik ātri apskatījām no ārpuses un devāmies augšup kalnā. Teorētiski tur ir funikulieris, kas var uzvest augšā, bet tas, pirmkārt, vairs negāja, otrkārt būtu tāda kā krāpšanās sajūta. Daudz lielāks gandarījums uzkāpt pašai. Kāpiens bija vidēji grūts. Ja ikdienā dzīvotu kādā kalnainākā pilsētā par Rīgu, jau būtu vieglāk. Taka bija patīkami dažāda – gan betona kāpnes, gan ielejas, gan pasakaini skati uz dažādām kalnu grēdām, gan posmi, kur varēju sajusties gandrīz kā džungļos. Mamma iepriekš stāstīja, ka pārsvarā visu laiku bijis karsti, bet zaļie posmi sniedza tik nepieciešamo veldzi. Mūsu gadījumā tie arī pasargāja – šoreiz gan ne no karstuma, bet aukstajiem kalnu vējiem. Tie gan beigās mani atturēja no uzkāpšanas pašā virsotnē. Lielāko ceļa laiku virsjaka bija somā, jo bija pietiekami silti. Skatu laukumiņā kādas desmit, piecpadsmit minūtes no virsotnes jaku nācās uzvilkt, jo brāzmas bija tādas, ka man nedaudz bija bail ka mani aizpūtīs. Laika līdz saulrietam arī nebija daudz, tāpēc izvēlējos doties atpakaļ. Puiši vēlāk mani panāca. Īsas kājas un maza kalnu pieredze man neļāva pārāk ātri pārvietoties. Pa ceļam vēl pāris pasakaini skati un lejā nonācām līdz ar tumsas iestāšanos.

Vakars pēc kalna bija paredzēts īpašs, jo gulēšana nevis viesnīcas nosacītajā komfortā, bet mašīnā tā kā to viņi dara ikdienā. Paveicās un atradām ļoti skaistu vietu kalna pakājē, kur iekurināt ugunskuru. Puiši strādāja kā labi ieeļļots mehānisms un īsā laikā gan iekūra nelielu, bet skaistu ugunskuriņu, gan uzcēla telti. Pie uguns gan pļāpājām, gan cepām folijā kartupelīšus, kas sanāca pasakaini gardi. Uz pannas tika cepti vegānisko burgeru “gaļa” Vīns. Dziesmas. Pilnmēness kā prožektors apgaismoja mūsu šamanisko vakaru. Pilnīgs klusums. Zvaigznes. Par mums izrādīja interesi kāda lapsiņa. Rēja uz mums no dažādām pusēm, līdz aizgāja prom. Puiši pēc pirmajām skaņām bija kaujas gatavībā, ja nu tas ir kas bīstams, bet lapsiņa laikam vienkārši bija ziņkārīga. No rīta apskatīju mūsu ugunskura vietu un priecājos par tās skaistumu – daudz kadiķveidīgu krūmu, citi ar dzelteniem ziediem, skats pār koku galotnēm.

Gulēšana mašīnā bija vidēji ērta. Par mani parūpējās un gan novietoja visērtākajā gulēšanas vietā, gan iedeva pietiekami daudz segu. Īpaši ērti jau nav, bet ir gulēts arī nepatīkamākos apstākļos. Nogulējām līdz pat 11:00. Pēc kāpiena bija sagurums un šoferītim arī vajadzēja izgulēties. Brokastīs šoreiz nevis McDonalda kafija, bet kāda random benzīntanka. Skaists ceļš atpakaļ uz pilsētu.

Atradām jauno viesnīcu, kurā šobrīd sēžu. Uzlādējām ierīces un devāmies atkal nelielā pilsētas apskatē. Nacionālais mākslas muzejs un olimpiskais centrs. Ziemā dienas īsas, tāpēc atkal pārsvarā visu vērojām saulrieta gaismās. Kaut kur tur vajadzēja būt kaktusu dārzam, bet neatradām. Atpakaļ pusi ceļa nogājām, vienkārši ejot aptuvenā virzienā pa parku. Pēc tam paskatījāmies norādes google maps. Izrādās viss ir daudz tuvāk kā brīžiem šķiet.

Tagad sāk arvien jūtamāk sāpēt kāju un dibena muskuļi pēc kalna. Interesanti, kā būs ar staigāšanu rītdien. Mierinu sevi ar mantru “man būs smuks dibens, man būs smuks dibens, man būs smuks dibens…” Kopumā gan sajūta ir ļoti laba. Jūtu kalna mieru sevī. Jāatceras tas turpmāk plānojot ceļojumus – vairāk kalnu un pastaigu taku, mazāk pilsētas kņadas.

 

Written on January 14th, 2017 , Foto, travel Tags: , , , , , , ,

Jau no vairākiem cilvēkiem esmu saņēmusi bakstījienus, ka virtuālajā pasaulē esmu nozudusi. Ikdienā sanāk dzīvoties galvenokārt pa facebook, jo tur parādās visas man ar Erasmus saistītās aktualitātes. Tur arī fotogrāfijas no mūsu pirmā lielā ceļojuma uz Cappadocia.

Mans šodien lielākais prieks bija vizināšanās ar Ankaras metro. Darīju to jau vakar, bet tad es vēl īsti nezināju, kā notiek pārsēšanās starp abām līnijām. Tā kā vakarā nekas nebija ieplānots, devos ekspedīcijā uz pilsētas lielāko lielveikalu Ankamall. Izmēri mani nepievīla, bet piedāvājums gan. Vienam stāvam man spēka nepietika, bet rokdarbu materiālu veikalu tā arī neatradu. Hipermārketā arī neko tādu neatradu, lai arī vismaz kādai diegu spolītei vajadzētu būt tur paslēptai. Neatradu arī laimu. Gribējās uztaisīt kādu garšīgu kokteili, bet šo augli nevaram atrast nedz tirgū, nedz nevienā no veikaliem. Toties izdevās atrast bekona šķēlītes. Cena gan tām ir apmēram 35Ls/kg, bet būs mums kādu vakaru īpaši gardie zaļi ceptie kartupelīši.

Ankamallā paēdu pusdienas ļoti neinteresantā iestādē – Mc’Donaldā. Lai arī nav nemaz tik neinteresanti  – visi burgerīši ir lielāki, lētāki un garšīgāki kā Latvijā! Kādēļ ir šāda starpība?

Jūtos vīlusies apģērbu piedāvājumā. Nopērkams ir vairāk vai mazāk viss tas pats, kas Latvijas lielveikalos, bet nedaudz lētāk. Man vienkārši tās drēbes nepatīk. Ceru, ka paliks siltāks un vietējos mazveikalos palielināsies svārku īpatsvars. Ļoti gribu sulīgi zaļus, garus svārkus. Un tādu pašu apakšveļu.. un zeķes.. un varbūt mēteli un hūti. Laikam manī vienkārši plaukst pavasaris un prasās to izrādīt krāsās. Apavu piedāvājums gan ir patīkams. Bet vēl īsti nav sezonas tādām kurpēm, kādas vēlos.

Rīt būs pirmā diena, kad man mācības sāksies jau 10:00. Parasti nav jābūt fakultātē agrāk par vieniem. Pusdienas laikā mums ir jāsatiek trīs pasniedzēji. Nu labi, trīs būtu jāsatiek man, bet Artim un Annai tikai divi, līdz ar to es iešu uz savu individuālo tikšanos ar fotožurnālisma pasniedzēju.

Es jau teicu, ka man ļoti patīk vizināties ar metro? Būs kādu dienu jāaizbrauc līdz līnijas galam un jāpaskatās, kas tur labs dzīvo.

Vakar mēģinājām aizbraukt uz vietējo Luna/atrakciju parku. Sestdienas vakarā tur vajadzētu būt varenai jautrībai, ne? Izrādās tas bija ciet. Darba dienas vidū pirms pāris nedēļām gan tas smuki darbojās. Aizgājām bariņš uz netālu no mājas esošo biljarda klubu, kur arī bija tikai daži cilvēki. Izgāzos šajā spēlē un pēc tam varēju nedaudz  paspēlēt galda tenisu. Patīk man ļoti šī spēle. Gribu vēl! Pēc tam aizgājām uz saldumu kafejnīcu. It kā viss smuki un jauki, bet tomēr dārgi un īsti nav vērts.

No 22. – 24.martam kopā ar Ankaras universitātes studentiem būs brauciens uz Čanakali (vēsturisko Trojas vietu). Ceļš un dzīvošana apmēram 20Ls

27.-28.martu varēšu pavadīt sūfiju pilsētā Konjā, kur norisināsies konference par integrāciju Eiropas savienībā. Viss pilnībā apmaksāts.

30.03 – 4.04 Stambula kopā ar Arti, viņa māsu un iespējams ar vēl kādiem Erasmus biedriem. Ceļš un dzīvošana būs jāizplāno un jāapmaksā pašiem, bet ar kādu hosteli un/vai dīvānsērfingu nevajadzētu būt dārgi.

20.-23.aprīlis Antālija, kur norisināsies semestra lielākais Erasmus pasākums, kur satiksim arī mūsu kursa biedrenes, kas mācās citā pilsētā. Apmēram 50Ls – dzīvošana piecu zvaigžņu viesnīcā, barošana, ekskursijas, krekliņš.

Pa vidam tam visam jāmācās. Pārsvarā mums nav jāiet uz lekcijām, bet ir individuālas nodarbības ar diskusijām par dažādiem tematiem. Es un Artis gan cenšamies iet uz lekcijām, jo tas ir labs valodas treniņš. Īpašs prieks ir par mūsdienu kino lekciju pasniedzēju, no kura staro inteliģence, kā arī viņa turku valodas izruna ir tāda, ka liekas, ka es jau šo valodu saprotu. Ik pa laiciņam viņš arī iestarpina kādu teikumu angliski, lai izskaidrotu galveno domu.

Un ceturtdien došos uz kaut kādu klasiskās mūzikas koncertu.

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē