Ir nedaudz uzkrājies nogurums. Muskuļi un saites visu laiku par sevi atgādina. Gribas mājās karstā vanna, bet līdz tam vēl mazdrusciņ jāpaciešas. Ap vieniem naktī vismaz pilsēta palika klusāka un varēju izgulēties.

Šodien ir svētdiena, kas Barselonā nozīmē divas lietas, pirmkārt, lielākā daļa veikalu ir ciet, otrkārt, liela daļa valsts muzeju pēc 15:00 ir bez maksas. Kad divi tūristi, kas sirdī ir biologi, domā, uz kādu muzeju būtu jauki aiziet, tad, protams, prātā nāk dabas muzejs, bet vispirms vēl pāris lietas. Rīta kafija. Uz brīdi iegājām citā McDonaldā, bet tur bija pārāk daudz tautas un vispār nebija laba sajūta, tāpēc devāmies uz jau ierasto. Kafija un mērcītes vakaram, kad taisīsim budžeta burgerīšus viesnīcā.

Netīšām izgājām pa ieliņām tā, ka tieši iegājām ciemos pie katedrāles zosīm, kuras vēl nebijām satikuši. Skaista un mierīga vieta. Ļoti priecājos, ka neesmu tur tūrisma sezonā. Daudz sakrālāka sajūta gan bija kalna takās, nevis katedrālē. Tālāk devāmies dabas muzeja virzienā, kuram vajadzētu būt netālu no triumfa arkas. Atradām, bet izrādās ciet uz rekonstrukciju. Pastaigājāmies vēlreiz pa parku, kurš šoreiz bija pilns ar atpūtniekiem un to izklaidētājiem. Pie kaskādes bija svinga deju pasākums, bet kaut kā sakautrējos pievienoties. Mums arī bija pārāk daudz mantu, kuras negribējās atstāt bez uzraudzības. Parkā vislielākais prieks bija par kādu mākslinieku, kurš gan nodarbojās ar stikla lodes kontaktžonglēšanu, gan staigāšanu pa slackline, to visu apvienojot kopā ar aktīvu bērnu izklaidēšanu un joku izspēlēšanu. Iedvesmojošs mākslinieks. Pie kaskādes arī papriecājāmies par varavīksnēm.

Kārtējā cepumu un sulas pauze, google maps un es atrodu, ka gar jūras malu var aiziet līdz vietai, kur ir vēl viena dabas muzeja ēka kā arī Primark veikals. Gribējās izmantot izpārdošanu priekus. Redzējām centrālo vilcienu staciju, kas ir patīkami iespaidīga. Tālāk uz pludmali. Netīšām iegājām vienā ragā un nogājām laikam kādus trīs liekus km, bet tas nekas. Pastaiga gar jūru vienmēr jauka. Man gan Vidussjūra pēc manas mīļās Baltijas jūras liekas kaut kādā ziņā nepareiza, bet viss jau atkarīgs no pieraduma. Prieks redzēt, ka daudzi cilvēki šeit nodarbojas ar aktīvo atpūtu. Bija arī vairākas jaukas smilšu skulptūras, kur katrai bija pievienots kāds degošs elements. Populārākais tēls bija pūķis. Diezgan daudz ielu tirgoņu, kas savu preci tirgo uz sedziņām, kuras pāris sekundēs var savākt un doties prom, lai policija neaiztur par nelegālu tirgošanos. Gājām ilgi, bet bija patīkami. Galīgi neticas, ka ir Janvāra vidus. Ziema.

Dabas muzeju atradām par to ļoti priecājāmies. Iešana pa tumsu ar izgaismotiem eksponātiem. Labi aprakstīta un parādīta zemes klimata un dzīvības veidošanās. Daudz fosīliju. Atsevišķa izstāde par dinozauriem. Burvīga fotoizstāde. Zvēri, augi, sēnes, mirkoorganismi, ieži un minerāli. Skaisti, bet nedaudz par daudz. Noguru no informācijas un apkārt skrienošiem bērniem.

Primarks kā jau liels veikals svētdienā bija ciet. Bet vismaz mēs to atradām.

Spēka atpakaļ iet ar kājām nebija, tāpēc meklējām transportu. Sapratām, ka pa ielu, kur atradāmies, iet tikai viena autobusu līnija – H16. Ar šo mēs jau esam braukuši daudz un dikti. Vēl patīkamāks pārsteigums, ka pie stūres mums jau pazīstams šoferītis, kas mūs atveda no otra Barselonas gala, kad atbraucām no kalna. Mans ceļa biedrs ar savu gandrīz 2m augumu, garo bārdu, cepuri un vispār neierasto tēlu ir grūti aizmirstams. Patīk man šādas mazas sagadīšanās. Vakar, kad vēlreiz iegājām paēst mums jau mīļajā vegānēstuvē, tur bija tikai viens brīvs galdiņš – tas, pie kura sēdējām pirmajā reizē, kad vieta bija gandrīz tukša.

Rītdien vēl iziesim bezmaksas Gaudi tūri, tad varbūt Sagrada Famila no iekšpuses un tad jau jāpošas mājup. Ceru, ka sniegs tur vēl ir, jo man ziņo, ka paliek relatīvi silts. Varbūt vēl jānopērk kāds suvenīrs, bet ar tādiem man neiet. Pirkt kaut kādus ķiņķēziņus galīgi negribas, atrast ko tiešām burvīgu nav viegli un nepieciešama veiksme. Patīk reizēm paņemt kādu ziedu vai čiekuru, bet šoreiz nebija nekā tāda, kas gribētu pie manis mājās.

Esmu jau trešajā viesnīcā šī ceļojuma laikā. Jau pēc atsauksmēm varēja gaidīt, ka būs slikti un tā arī ir. Vismaz priekš pēdējā brīža lēti. Aiz loga ir skaļa iela, ir pavēsi, tualete un duša gaitenī. Pēdējais gan šajā galā ir lielai daļai centra viesnīcu. Labi, ka ir pieejama mikroviļņu krāsniņa, kad gribas ko siltu.

Visās viesnīcās šeit recepcijā atšķirībā no Latvijas strādā samērā veci cilvēki. Visur arī jāaizpilda reģistrācijas anketas, atslēgas vienmēr jāatstāj recepcijā, kad dodamies prom. Vēl ir arī kaut kāds savāds nodoklis, kas jāmaksā papildus.

Pirmā viesnīca Hostal Radio bija tāda vidēja, bet vismaz savas labierīcības. Otrā Guesthouse Barcelona Gothic, kas gan bija tikai uz vienu nakti, bija burvīga, lai gan sienas plānas. Nācās no 6:00 – 7:30 klausīties itāļu ballīti aiz sienas. Sajūta tāda, it kā visi būtu vienā istabā.

Kad ir būts kalnā, tik grūti kaut ko rakstīt par pilsētu, jo tā vairs nešķiet ne tik skaista, ne svarīga. Bet tomēr nedaudz par to, kā gāja ceturtdien, 12.janvārī. Diena bija tikpat saulaina un silta (+14) kā iepriekšējās. Sākās kā ierasts mūsu McDonaldā ar kafiju. Tā kā jau bija daudz nostaigāts un nākamajā dienā plānojās kāpiens kalnā, izdomājām, ka būs mierīgā diena ar vakara pastaigu bez noteikta mērķa pa vecpilsētu. Kādā brīdī nonācām pie jūras, bet lielākoties baudījām burvīgos veikaliņus un vispār šaurās ielas. Ziepju burbuļi. Pa kluso uzņemtas bildes, pēc kurām nedaudz dzenas pakaļ un protestē. Simtiem mazu, smuku balkoniņu. Tūristi kā tūrisma objekti. Bezmaksas foto izstāde kādas valdības ēkas laikam trešajā stāvā. Triumfa arka, kas nepavisam nelikās kas īpašs.

Un tad Parc de la Ciutadella. Skaists parks, kurā sastopami ļooti daudz jaunieši un ielu mākslinieki. Liela daļa bez licenzēm, kas šajā pilsētā nepieciešamas. Cik zinu, puiši arī tur mēģināja uzstāties, bet kāds viņus nostučīja un policija palūdza aizvākties. Žēl, jo vispār pilsēta ir maksātspējīga un ielu mākslinieki šeit pelna labi. Parkā īpaši priecājos par strūklaku kaskādi ar zelta zirgiem. Cepumu pauze. Ceļš atpakaļ, neskatoties kartē, pieņemot, ka virziens ir pareizais. Apmēram bija arī. Iznācām uz galvenās ielas kārtējo reizi vienā konkrētā krustojumā. Parasti gan tas notika no otras puses. Patīkami, ka pie viesnīcas ir normāls mazais lielveikals. Tur pirms braukšanas mājup iepirkšu pāris paciņas ar dievīgi gardu humosu. Vakara sarunas un lēmums šo ceļojumu pa pāris dienām saīsināt. Labi, ka ir tūrisma nesezona un aviobiļetes patīkami lētas. Rīgā ielidošu naktī uz 17.janv.

Uz Montserrat kalnu bija plāns doties rīta pusē, bet visiem sanāca lēnais aizgulēšanās rīts, līdz ar to devāmies uz turieni pēcpusdienā. Ar autobusu uz pilsētas nomali ar visām savām mantām. Tur stāv mūsu trīs ceļotāju mašīna ar piekabi. Viens no ceļotājiem šobrīd ir Polijā, līdz ar to bija vieta man un manam koferim. Līdz kalnam ar klosteri tā augšā apmēram 40km, kas ar mašīnu ir gandrīz nekas. Tāda savāda sajūta braukt pa serpentīnaino ceļu, kas veda uz klosteri. Skaisti gan. Šajā ceļojumā un vispār dzīvē kopumā, manī daudz lielāku prieku un sajūsmu rada nevis cilvēku radītās vietas un priekšmeti, bet dabas. Varu sajūsmā kliegt, kad ieraugu kādu neierastu puķīti, ķērpīti vai smukus saules starus koku galotnēs. Tā kā laika nebija īpaši daudz un intereses maz, klosteri tik ātri apskatījām no ārpuses un devāmies augšup kalnā. Teorētiski tur ir funikulieris, kas var uzvest augšā, bet tas, pirmkārt, vairs negāja, otrkārt būtu tāda kā krāpšanās sajūta. Daudz lielāks gandarījums uzkāpt pašai. Kāpiens bija vidēji grūts. Ja ikdienā dzīvotu kādā kalnainākā pilsētā par Rīgu, jau būtu vieglāk. Taka bija patīkami dažāda – gan betona kāpnes, gan ielejas, gan pasakaini skati uz dažādām kalnu grēdām, gan posmi, kur varēju sajusties gandrīz kā džungļos. Mamma iepriekš stāstīja, ka pārsvarā visu laiku bijis karsti, bet zaļie posmi sniedza tik nepieciešamo veldzi. Mūsu gadījumā tie arī pasargāja – šoreiz gan ne no karstuma, bet aukstajiem kalnu vējiem. Tie gan beigās mani atturēja no uzkāpšanas pašā virsotnē. Lielāko ceļa laiku virsjaka bija somā, jo bija pietiekami silti. Skatu laukumiņā kādas desmit, piecpadsmit minūtes no virsotnes jaku nācās uzvilkt, jo brāzmas bija tādas, ka man nedaudz bija bail ka mani aizpūtīs. Laika līdz saulrietam arī nebija daudz, tāpēc izvēlējos doties atpakaļ. Puiši vēlāk mani panāca. Īsas kājas un maza kalnu pieredze man neļāva pārāk ātri pārvietoties. Pa ceļam vēl pāris pasakaini skati un lejā nonācām līdz ar tumsas iestāšanos.

Vakars pēc kalna bija paredzēts īpašs, jo gulēšana nevis viesnīcas nosacītajā komfortā, bet mašīnā tā kā to viņi dara ikdienā. Paveicās un atradām ļoti skaistu vietu kalna pakājē, kur iekurināt ugunskuru. Puiši strādāja kā labi ieeļļots mehānisms un īsā laikā gan iekūra nelielu, bet skaistu ugunskuriņu, gan uzcēla telti. Pie uguns gan pļāpājām, gan cepām folijā kartupelīšus, kas sanāca pasakaini gardi. Uz pannas tika cepti vegānisko burgeru “gaļa” Vīns. Dziesmas. Pilnmēness kā prožektors apgaismoja mūsu šamanisko vakaru. Pilnīgs klusums. Zvaigznes. Par mums izrādīja interesi kāda lapsiņa. Rēja uz mums no dažādām pusēm, līdz aizgāja prom. Puiši pēc pirmajām skaņām bija kaujas gatavībā, ja nu tas ir kas bīstams, bet lapsiņa laikam vienkārši bija ziņkārīga. No rīta apskatīju mūsu ugunskura vietu un priecājos par tās skaistumu – daudz kadiķveidīgu krūmu, citi ar dzelteniem ziediem, skats pār koku galotnēm.

Gulēšana mašīnā bija vidēji ērta. Par mani parūpējās un gan novietoja visērtākajā gulēšanas vietā, gan iedeva pietiekami daudz segu. Īpaši ērti jau nav, bet ir gulēts arī nepatīkamākos apstākļos. Nogulējām līdz pat 11:00. Pēc kāpiena bija sagurums un šoferītim arī vajadzēja izgulēties. Brokastīs šoreiz nevis McDonalda kafija, bet kāda random benzīntanka. Skaists ceļš atpakaļ uz pilsētu.

Atradām jauno viesnīcu, kurā šobrīd sēžu. Uzlādējām ierīces un devāmies atkal nelielā pilsētas apskatē. Nacionālais mākslas muzejs un olimpiskais centrs. Ziemā dienas īsas, tāpēc atkal pārsvarā visu vērojām saulrieta gaismās. Kaut kur tur vajadzēja būt kaktusu dārzam, bet neatradām. Atpakaļ pusi ceļa nogājām, vienkārši ejot aptuvenā virzienā pa parku. Pēc tam paskatījāmies norādes google maps. Izrādās viss ir daudz tuvāk kā brīžiem šķiet.

Tagad sāk arvien jūtamāk sāpēt kāju un dibena muskuļi pēc kalna. Interesanti, kā būs ar staigāšanu rītdien. Mierinu sevi ar mantru “man būs smuks dibens, man būs smuks dibens, man būs smuks dibens…” Kopumā gan sajūta ir ļoti laba. Jūtu kalna mieru sevī. Jāatceras tas turpmāk plānojot ceļojumus – vairāk kalnu un pastaigu taku, mazāk pilsētas kņadas.

 

Written on January 14th, 2017 , Foto, travel Tags: , , , , , , ,

Sākotnēji šodien bija paredzēta Gaudi diena, bet izskatās, ka būs kādu citu dienu. Vēl tādas šeit paredzētas pietiekami daudz. Pamodāmies vēlāk nekā būtu optimāli ceļošanai, bet varbūt arī labi, jo visos šodienas galvenajos objektos nokļuvām tieši brīdī, kad tur bija lielisks apgaismojums fotografēšanai.

Izskatās, ka kafija McDonaldā būs tradīcija. Diez vai par 1eur ko labāku var atrast. Šī pilsēta lēta nav. Vidēji pusdienu piedāvājums kafejnīcās maksā ap 10eur. Vietējais vīns, kas maksāja zem 2eur gan ir labs :D

Šodiena sanāca staigājamā diena. Nogājām ap 12km. Tagad vakarā ir patīkama noguruma sajūta gan kājās, gan dibena muskuļos. Paldies mammai, kura man aizdeva ļoti ērtus zābaciņus. Daudz kur var aizbraukt ar metro vai autobusu, bet kaut kā interesantāk ir iet ar kājām. Īpaši man patīk apskatīt tās pilsētas daļas, kas nav domātas tūristiem.

Visi zina, ka Sagrada Familia ir populārākais tūrisma objekts pilsētā, līdz ar to mums arī bija līdz turienei jāaiziet. Pirmajā brīdī, kad aiz ielas stūra parādās skats uz šo grandiozo celtni, ir sajūta kā sapnī. Neticas, ka kas tāds realitātē var eksistēt. Skaisti un viss vēl procesā. Iekšā bez online biļetēm nelaida. Izdomājām arī, ka īsti liekas naudiņas nav, tāpēc izlaidīsim skatu no iekšas. Internetos arī lasītas atsauksmes, ka labāk ieguldīt naudiņas netālu esošajā slimnīcā. Uz to arī devāmies un bija vērts. Hospital de Santa Creu i de Sant Pau celta pagājušā gadsimta sākumā un ir tiešām skaista. Bildes gan būs tik ceļojuma beigās. No sākuma mums mēģināja pārdot padārgu ieejas biļeti, bet saprata, ka mēs tādi nabaga stundentiņi un iedeva lētāko.

Pēc slimnīcas apskates devāmies kalnā augšup uz vietu, kas ieteikta kā labākā vieta panorāmas skatu uzņemšanai. Random cilvēkiem internetā bija taisnība un bunkura kalnā bija ļoti, ļoti skaisti. Gan burvīgu augu pilnas takas – gan priežu mežiņi, gan puķītes, kuru ziedi izskatījās pēc pūkainiem kāpuriņiem, gan tiešām burvīgi panorāmas skati. Augšā bija diezgan daudz jauniešu, kas ieradušies pārsvarā pa pārīšiem vērot saulrietu. Tāda jauka bohēmas sajūta.

Spēka atpakaļ iet ar kājām vairs nebija, tāpēc izbaudījām autobusa iespējas. Tad vēl nedaudz naksnīgas pastaigas, līdz atradām normālu veikalu, kur iepirkt pārtiku. Vakariņās pasakaini gardas maizītes.

Rītdien mierīgā diena un viesnīcu maiņa. Parīt brauksim uz Montserrat. Latviešiem doma par kalniem rada patīkamu alku sajūtu.

Written on January 12th, 2017 , travel Tags: , , , , ,

Jau kādu pusgadu bija skaidrs, ka došos uz Barselonu satikt kādu sev mīļu cilvēku, kurš devies apmēram gadu ilgā ceļojumā pa pasauli (galvenokārt gan Eiropu) kā ielu mākslinieks. Sākotnēji bija paredzēts doties kaut kad pirms Ziemassvētkiem, bet tajā laikā gan biļetes dārgas, gan ļoti daudz darāmā gan darbā, gan studijās. Tā nu lidmašīnas biļetes tika nopirktas uz Janvāra vidu.

Rīga mani negribēja laist prom – sarīkoja pasakaini skaistu ziemas pasaku ar sniegpārsliņām, kas krīt sapņaini lēni un visos virzienos. Mīļus cilvēkus un kaķīšus arī grūti pamest kaut vai tikai uz 10 dienām.

No Rīgas izlidoju 9. janvārī. Lētākā versija bija ar Wizz air turp ar Norwegian air caur Kompenhāgenu atpakaļ. Izlidot paredzēts bija 16:00. Sanāca pastāvēt neierasti garā rindā uz drošības pārbaudi, bet tas kopumā bija jauki, jo nejutos viena. Tā kā man bija svārki ar neizņemamu jostu, nedaudz arī papīkstēju, bet tas arī piedzīvojums. Laikam iepriekš mani neviens vēl tik cītīgi nebija izmeklējis. Nedaudz satraucos, jo bija jau pāri laikam, kad bija rakstīts, ka vārti veras ciet, bet šoreiz uztraukumam nebija nekāda pamata. Arī pēc izlidošanas laika visi vēl gaidīja. Rezultātā no Rīgas izlidojām 1.5h vēlāk kā paredzēts. Pēc 11h brauciena autobusā uz Varšavu, lidojums likās patīkami īss. Pašā Barselonā sagaidītāji bija man nedaudz jāpagaida, bet drīz jau bija klāt. Ar mašīnu mūs aizveda līdz sakarīgai autobusa pieturai un tad braucām uz viesnīcu.

Hostal Radio ir tāda jocīga viesnīciņa, kur viss ir ļoti maziņš. Esam centrā, bet rajonā, kur ēkas cēla strādniekiem, līdz ar to viss ir ļoti, ļoti kompakti. Lifts ir tāds, kurā man vienai varbūt vieta pietiek, bet diviem cilvēkiem ar mantām ir ļoti, ļoti šauri. Bet istabiņa kopumā normāla – ar savu dušu un labierīcībām, kas Barselonas centra lētā gala viesnīcās nav nemaz tik bieži sastopama ekstra. Patīkams pārsteigums ir tas, ka naktī šeit ir kluss.

Tā kā viņš atbraucis no Spānijas dienvidiem, es no ziemīgās Rīgas, klimata sajūta šeit ir visnotaļ dažāda. Man, protams, šī pārmaiņa ir patīkamāka.

Ēdam brokastīs un vakariņās to, ko var vegānisku sapirkt veikalos, pusdienas kādās ēstuvēs. Pirmās vakariņas sanāca diezgan liela improvizācija, jo viņam bija licies, ka viesnīcā būs viesiem pieejama virtuvīte, bet šeit tādas nav. Bet salātus var sataisīt arī maisiņā un vegānburgerīšu “gaļu” var uzsildīt mikroviļņu krāsniņā. Šampis, lai nosvinētu atklaredzēšanos. Jaukas un ne tik jaukas sarunas.

Naktī priecājos, ka neesmu šeit tūrisma sezonā, jo man bija karsti.

Brokastīs augļi un pēcāk McDonalds kafija. Laba cenas un kvalitātes attiecība un nekādu pārsteigumu. Pie viena arī frī kartupelīši, jo sagribējās ko sāļu.

Galvenais dienas uzdevums bija iegūt sajūtu, kur es esmu un saprast vēsturisko un kultūras kontekstu. Vispirms mierīga pastaiga pa galveno ielu līdz jūrai. Amerikāņu palmas, Ēģiptes smiltis. Kristofors Kolumbs. Daudz visādu jahtu, kuteru un tamlīdzīgu zvēru. Aizliegums barot kaijas un kaiju barotāji.

Jau reiz Varšavā sapratām, ka lielisks veids, kā iepazīt pilsētu ir bezmaksas tūres, kuras parasti vada jaunieši. Šoreiz bija jauka un zinoša meitene. Izvadāja pa visiem svarīgākajiem laukumiem un katedrālēm, bieži vien ielienot ieliņās, kuras no malas nemaz nav pamanāmas. Bija arī lieliska vēstures stunda.

Pusdienas ēdām skaistā un samērā lētā vegānēstuvē. Noteikti tur vēl atgriezīsimies. Ēdu kaut ko, kas saucās thali. Trīs dažādi kariji, basmati rīsi un vēl kaut kādas maizītes, uzkodiņas. Pusdienu piedāvājums tur arī lētāks kā daudzās vietējās ēstuvēs. Atradām arī vegānu veikalu, kas kā izrādās ir tikai dažas mājas tālāk no viesnīcas. Tagad glāze vīna un šis ieraksts. Pēc tam jāsaplāno viss precīzāk pārējām ceļojuma dienām.

Nedaudz gan esmu pārrēķinājusies ar tehniku un neesmu paņēmusi vadu fotoaparātam, jo man likās, ka šeit tāds jau būs. Bildes līdz ar to būs visdrīzāk tikai pēc atgriešanās. Vai arī vairāk jāfotografē ar telefonu.

 

Written on January 10th, 2017 , travel Tags: , , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē