Šodien bija mana pirmā darba diena Kristiana Boltaņska izstādē „Sirdspukstu arhīvs”. Bijām iepazīties ar mākslinieku un apostīt gaisu Arsenālā pēdējo reizi pirms izstādes atvēršanas jau vakar. Mums bija teikts būt uz četriem (mēs, tās esam es un mana kolēģe, ar kuru dalām šo darbu uz pusslodzi), un mēs arī bijām. Mākslinieks ieradās ap pieciem. Mākslinieks. Šarmants francūzis ar jauku humoriņu. Viņam kā dāvana laikam bija paredzētas biļetes uz vakardienas Rīga Dimd koncertu, kas norisinājās Arēnā Rīga. Viņa vakara programma laikam bija citi plāni, tāpēc biļetes nonāca pie mums. Skatos uz biļetes – sākums 19:00. Ok, nedaudz pastaigāšu pa Vecrīgu, spēlējot Ingress, paēdīšu un braukšu uz turieni. Tā arī izdarīju. Bez 18:48 esmu pie Arēnas. Mašīnu nav. Cilvēku maz. Apsargi nevienu iekšā nelaiž. Izrādās 19:00 bija iekšā laišanas laiks. Pats koncerta sākums bija paredzēts 20:30. Nedaudz pasalu. Tiku iekšā. Pie iekšā tikšanas es gan īsti neizpratu somu pārbaudi. Vai nu to vispār nedara, vai tā, ka ir kaut kāda jēga. Apskatījās tik manas somas vienā pusē (ir divi lieli nodalījumi) un neko – laida iekšā. Tajā otrā pusē bija vieta gan lielajam fotoaparātam, gan pistolei, gan arī kādai šņabja pudelītei. Paņēmu vienu karsto dzērienu, iekārtojos pie ērta galdiņa, kur var labi redzēt garām ejošos cilvēkus. Saplānoju nākamo nedēļu. Palasīju kultūras pasākumu avīzīti. Saskrējos ar vairākiem jaukiem cilvēkiem no akadēmijas. Laiks paskrēja. Iekārtojos savā vietā parterā. Gaidu sākumu. Paziņo, ka sākums pārcelts pa pusstundu vēlāk. Sāk rasties sajūta, ka koncerts beigsies tādā laikā, kad visi sabiedriskie transporti jau būs beigušies. Koncerts bija akadēmiskā, koru, folkmūzika un Instrumenti. Vēl šis tas piejaukts klāt. No folka gan patiesībā nebija gandrīz nekā, bet to gribējās visvairāk. Par maz dūdu, par maz bungu. Aizgājām no koncerta ātrāk, jo citādāk uz pēdējo trolejbusu es nepaspētu. Radio atradu kanālu, kur šis koncerts tiešraidē tika raidīts, bet dzirdēju tikai beigu aplausus. Brīdi pēc tam arī pienāca mans pēdējais trolejbuss. Nekādi bari vēl nebija ieradušies. Labi man. Aizbraucu mājās, iedzēru karstu tēju un sagatavoju visu šodienai.

Šodien preses konference sākās 11:00. Mēs bijām jau nedaudz pēc desmitiem. Daļa no žurnālistiem arī. Daudzi gribēja, lai viņu sirdspukstus ieraksta vēl pirms atklāšanas. Varējām to darīt tikai iepozēšanai, jo oficiāli nevarējām nevienu iereģistrēt pirms to nebija izdarījušas kādas ievērojamas personas. Kā pirmā bija ES komisāre. Pēc tam kultūras ministre. Un tad visi pārējie VIP un preses pārstāvji. Atklāšanas šampanieti izdzērām tik pēc kādas stundas, kad mums lika atdot glāzes. Pēdējo no divām kanape maizītēm, ko paņēmu, sanāca apēst tikai pēc darba laika beigām. Cilvēku bija tiešām daudz un rindā bija jāgaida ilgi. Mums vēlāk teica, ka klīstot runas, ka izstāde esot tikai līdz 20. janvārim. Patiesībā izstāde ir līdz 20. aprīlim. Vienīgais iemesls šādai sajaukšanai, ko es varu iedomāties ir tas, ka pats mākslinieks Rīgā esot līdz 20. janvārim.

Man vispār patīk cilvēki, kas iet uz muzejiem. Bija viens pakurls tantuks, kurš mīl kultūru un ir strādājusi ilgus gadus Nacionālajā teātrī. Tagad uz teātri nevar iet, jo nevar sadzirdēt. Izstādes pārsvarā baudāmas ar acīm, tādēļ šī pasaule ir pieejama. Bija cilvēki gan no Indonēzijas, gan Vācijas, gan Francijas, gan arī Japānas, kas ir nedaudz ironiski, jo serveris, kur ierakstītie sirdspuksti glabājas, atrodas Japānā uz kādas salas.  Jancīgākais apmeklētājs bija Marģers Martinsons, kurš mums izreklamēja arī visas savas izstādes, no kurām viena izklausījās samērā interesanta – fotogrāfijas ar cilvēku sejām, kuras dabīgi izveidojušās kokos. Nedaudz skumīgi bija, ka bija atnākušas divas māsas, kuras ir jau vecmāmiņu vecumā, un bija kopā ar savu māti, kura gan līdz izstādei nevarēja atnākt – Rīgas garākās vienlaidus koka kāpnes, pa kurām ir jāuzkāpj, lai nonāktu izstādē, ir pārbaudījums jebkuram. Lifts šādos gadījumos būtu ļoti noderīgs, bet nu neko. Pēdējās divas meitenes šodien arī bija māsas. Jaunas meitenes, kuras rindā gaidīja stundu. Apsardze jau gribēja viņas dzīt projām, jo pienāca 17:00, kas sestdienās un svētdienās ir muzeja slēgšanas laiks. Ielaidām, ierakstījām un viss kārtībā. Turpmāk strādāsim nevis divatā, bet pa vienai. Nākamā darba diena man būs ceturtdien. Nebūs pārāk viegli, jo tā ir diena, kad muzejā ir pagarinātais darba laiks. Man gan ļoti patīk, ka muzejos ir dienas, kad ir pagarināts darba laiks un/vai samazināta ieejas maksa. Nākamnedēļ strādāšu arī visu nedēļas nogali. Toties janvāra pēdējā nedēļā mana dzimšanas diena un attiecīgā nedēļas nogale būs pavisam brīvas.

Delfos ir bildītes un rīt būs sižets LTV1

 

Written on January 19th, 2014 , Events, Work Tags: , , , , , ,

Man patīk dzīvot. Reizēm gadās dienas, kad man tas ne īpaši patīk, bet šodien man patīk dzīvot. Lielākā daļa no sesijas pārbaudījumiem ir nokārtoti. Rezultāti nav izcili, bet pietiekami labi, lai mani negrauztu sirdsapziņa, kā arī lai nebūtu jāuztraucas par izkrišanu no budžeta vietas. Vēl ir jāpabeidz kursa darba koncepcijas izstrāde un jāuzraksta angļu valodas eksāmens, ko lielākā daļa kārtoja jau pagājušajā sesijā. Man un vēl bariņam tas nebija iespējams, jo mēs atradāmies citās valstī ERASMUS programmas ietvaros. Trīs kursa biedrenēm arī līdz sesijas beigām ir jāuzraksta iepriekšējā gada kursa darbi, kas noteikti ir diezgan stresaini.

Man šī brīža lielākais jaunums ir tāds, ka esmu parakstījusi darba līgumu. Būšu oficiāli sākot jau ar 17. janvāri oficiāli, bet 19. janvāri praktiski daļa no Kristiana Boltaņska izstādes Arsenālā. Ierakstīšu cilvēku sirdspukstus, kuru ritms esot katram cilvēkam unikāls tāpat kā pirkstu nospiedumi. Izstāde norisināsies līdz 20. aprīlim. Šobrīd ļoti ceru, ka lekciju sarakstā pirmdiena nebūs brīva, jo tā ir brīvdiena Arsenālā. Piektdiena būtu labi, ceturtdiena ideāli, bet diez vai tik ļoti paveiksies, jo parasti trešdienās un ceturtdienās ir visvairāk lekciju. Ak, mēs latvieši, kuriem ir tik normāli apvienot dažādas lomas. Mācības un darbs, bērnu audzināšana un darbs. Daudzās citās rietumu kultūrās tas nepavisam neiet cauri. Ir jāizvēlas viena aktuālā loma un jānododas tai pilnībā.

Šodien internets ar mums galīgi nedraudzējas. Parādās apmēram reizi 10 minūtēs uz nepilnu minūti. Nezinu, kas ir noticis, bet ļoti ceru, ka rīt viss būs kārtībā.

Šodien beidzot sāku lasīt Vitorio Hesles grāmatu „Tagadnes krīze un filozofijas atbildība”. Ziemassvētkos aizņēmos no brālīša, kurš studē filozofiju un šo grāmatu sev uzdāvināja svētkos. Cerēju izmantot iepriekšējā kursa darbā, bet nebija laika iedziļināties. Tagad laiks ir. Cenšos ne tikai lasīt, bet arī konspektēt. Tā grūtāk, bet lietderīgāk. Jaunākajā žurnālā „Ir”, kura abonementu man Ziemassvētkos uzdāvināja mamma, bija jauka intervija ar četriem grāmatu blogeriem. Tā ir lieta, ko es arī labprāt darītu. Biežāk gan sanāk skatīties seriālus, jo tos ir vieglāk apvienot ar ēšanu, rokdarbiem vai vienkārši nagu lakošanu. Ir gan arī audio grāmatas. Tad jau redzēs. Kopumā man ir izdevies samazināt seriālu daudzumu, ko es skatos. Cenšos arī neiesākt neko jaunu.

Šonedēļ divas reizes gāju uz pastu. Jaukāk būtu, ja abi uzaicinājumi būtu bijuši vienā dienā, nevis viens vienā un otrs uzreiz nākamajā. Tur rindas ir diezgan pamatīgas. Un šeit ir Maskačka, kas nozīmē, ka rindās stāv cilvēki visnotaļ interesanti. Daudzas lietas, manuprāt, cilvēkiem sen jau vajadzētu kārtot caur i – bankām, piemēram, pensijas saņemšanu un komunālo rēķinu apmaksu. Esmu pieradusi, ka lielākajā daļā vietu, kur ir jāgaida rindā, tas ir atvieglots ar numuriņu sistēmu. Šajā pasta nodaļā vēl darbojas „kurš pēdējais?” princips. Tā vispār man savs rajons ļoti patīk. Kopš spēlēju Ingress, esmu atradusi daudz jaunu ieliņu un parciņu un vispār labāk sapratusi kur un kā ātrāk var aiziet. Pirmajā paciņā bija cimdiņi, ar kuriem var bakstīties gudrajos telefonos. Maksāja zem viena eiro ar visu piegādi. Bieži brīnos par to, ka gandrīz par velti kaut ko var atsūtīt no Honkongas vai ASV. Paciņas izsūtīšana Latvijas teritorijā pat bieži vien sanāk dārgāk. Otrs ieguvums ir tā saucamā power bank – kubiņš, ar kuru varu uzlādēt telefonu vai arī fotoaparātu arī, ja neatrodos pie kādas kontaktdakšas. Ietilpība pietiek divām pilnām uzlādes reizēm. Būtu burvīgi, ja skolas darbi pierakstītos tik ātri, cik mani bloga ieraksti. Kaut kur internetā bija ieteikums rakstīt pētniecisko darbu par kādu tēmu, kas reāli kaitina. Tad parasti ir sakrājies daudz sakāmā, kā arī pa vidam varēs noskaidrot visu par tematu – gan visus par, gan pret.

Cik jauki, ka ir mobilais internets. Visdrīzāk rītdienu man negribētos, lai šo nopublicētu.

Written on January 17th, 2014 , Education, Life Tags: , , , , , , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē