Ir 6:00. Teorētiski šajā brīdī mums vajadzētu izlidot no Ankaras, bet praktiski jau esam Stambulas lidostā. Mūsu šoferītim rīt uz darbu un lai izgulētos, viņš mūs uz lidostu aizveda agrāk. Ankara naktī pat ir diezgan skaista pilsēta.

Pirms tam septiņos aizgājām uz mūsu bāru, kur jau bija vairāki Erasmus un ar to saistītie cilvēki. No bāra īpašnieka dabūjām interesantu pārsteigumu – katrs pa 0,7l rakı pudeli. Neesmu sajūsmā par šo dzērienu, bet tas ir kas jauki turcisks un noderēs, kad kādu vakaru taisīšu turcisku pasākumu draugiem vai ģimenei. Vairāki cilvēki un pats bārs tika pie latviskām lentītēm ap kaklu, rokām un uz roktura. Kad gājām prom, Artis tika pie jaukiem aplausiem no visas bāra publikas – viņš bija atraktīvs bārmenis un būs viņiem grūti atrast kādu vietā.

Lidostā čekojāmies iekšā. Sistēmā nerādījās, ka mēs šodien plānotu braukt uz Rīgu, tāpēc koferus nevar nosūtīt uzreiz uz turieni. Iekšējiem lidojumiem limits ir 20kg vienam koferim, 40 diviem. Mūsu abu koferi kopā svēra 56kg. Nācās piemaksāt 3 liras par katru kilogramu, kas nav pārāk traki, jo trīs liras ir apmēram viens lats.

Pie loga nesēdēja neviens no mums. Lidojums īss, bet jauks, jo mums deva brokastis – sviestmaize, salātiņi, kūciņa. Es vēl paņēmu kafiju un apelsīnu sulu. Stambula rītausmā ir skaista pilsēta.

Pie atkārtotās iečekokšanās neliels pārsteigums – svari rāda citus skaitļus. Abi mūsu koferi rādās pa kilogramu smagāki kā Ankarā. Limits ir 30kg. Mana kofera svars – 30.1kg. Tagad esam atraduši vietu, kur piesēst. Tā kā vietas ir pietiekami daudz, varētu pat mēģināt pāris stunda pagulēt. Es gan neesmu no cilvēkiem, kas viegli aizmieg vietās, kas nav mana gulta.

 

 

Written on June 11th, 2013 , Ankara Tags: ,

Ir 9. Jūnija 16:00. Čemodāns jau ir sakrāmēts. Lai to varētu aizvērt, nācās pāris drēbes izmest. Atbraucu es ar laikam trīs kleitām, mājās braukšu ar astoņām. Man tik ļoti patīk kleitas un svārki, gari svārki. Pa dienu ar Arti izmetām vēl vienu līkumu cauri pilsētai suvenīru medībās. Diemžēl nesanāca iegādāties visu un visiem, kam vēlējos ko atvest. Problēma ir tajā, ka Ankara nav tūristu pilsēta, tāpēc ir grūti atrast tūristiem domātas lietas. Gribējās atvest pāris apgleznotās bļodiņas, bet tas nav kaut kas tāds, ko īsti turki pirktu un ikdienā lietotu. Īsts turks ģērbjas tāpat kā parasts eiropietis.

Vakar mums bija jauks atvadu pasākums ar tiramisu, saldējuma torti un picām. Visi mūsu bāra foršākie cilvēki arī atnāca ciemā, lai arī tas ir atsācis darbību. Šodien septiņos mūs gaida tur. Man vēl ir palikušas vairākas latviskas lentītes, ar kurām plānoju izdekorēt šo jauko iestādi.

Kaut kad nakts vidū viens mūsu turks palīdzēs ar koferu nonešanu un nonākšanu Ankaras lidostā. Lidmašīna 6:00. Pēc stundas Stambulā. Cerams, ka varēs visu nokārtot tā, ka mūsu nododamā bagāža tiks līdz Rīgai bez vajadzības to Stambulā savākt un pašiem vēlreiz iečekot. No Stambulas izlidosim 11:45. Ja viss ies kā plānots, tad Rīgā būsim 14:40. Drīz.

 

Written on June 9th, 2013 , Ankara Tags: , , , , , , , ,

Skan katli un bungas, mirgo gaismas, pīpina mašīnas, tālumā kliedz, spiedz un svilpj jeb kārtējā protestu diena Turcijas galvaspilsētā Ankarā. Gaiss sāk kairināt degunu, lai arī nedzīvoju pašā centrā. Līdz galvenajai ielai piecu minūšu gājiens, līdz centram divdesmit.

No rīta kārtējo reizi devos uz slimnīcu, kur Artis atlabst pēc operācijas. Krustojumā pie vienas no metro stacijām luksofori iepriekšējā naktī nonesti, tādēļ satiksme pašregulējas. Nonesta arī autobusu pietura, kurai iepriekšējā naktī bija tikai izsisti stikli. Izskatījās, ka kāds to izmantojis kā materiālu barikādēm. Slimnīcas iekšpagalms man arī sagādāja pārsteigumu – tas bija pilns ar cilvēkiem. Gan ārsti, gan civilie. Rupori, kaut kā skaļa lasīšana, saucieni. Manas turku valodas zināšanas gan nav pietiekamas, lai saprastu, kas tieši notiek.

Mājās devos laiciņu pirms saulrieta, kad domāju, ka varētu sākties šī vakara nemieri. Pa ceļam nofotografēju skaistu skatu uz pilsētu un tās atpazīstamākajiem objektiem vakara saules gaismā. Mierīgo skatu gan bojāja helikopters, kas riņķoja apkārt.  Jo tuvāk devos galvenajai ielai, jo vairāk cilvēku melnās drēbēs un ar respiratoriem. Kvartāla vidū man teic, lai es tālāk neeju un redzu arī kādēļ – pa galveno ielu skrien cilvēki, kuriem seko asaru gāzes dūmu mākonis. Austiņās skan mierīga Imanta Klaniņa mūzika, saulrieta gaismas visu padara pasakai līdzīgu. Šī gan nav pasaka, bet realitāte, tādēļ metu līkumu un mēģinu tomēr tikt mājās. Plāns bija tāds – ja divu metro staciju attālumā netieku pāri ielai, eju atpakaļ nakti pavadīt pie Arta slimnīcā. Ielu izdevās šķērsot pie nākamās metro stacijas. Tur cilvēku pulki gatavi vakaram. Es arī sagatavojos -  fotoaparāts rokā un kabatā mitrās salvetes, ko izmantot kā respiratoru, ja nu kas. Ejot pāri ielai uzņēmu dažas bildes ar cilvēkiem, bet diemžēl bija uzgriezies nepareizais režīms un nekas nav sanācis. Mazā vienvirziena ieliņā, kur parasti kāda mašīna izbrauc reizi desmit minūtēs, vienlaidus plūsmā abos virzienos plūda mašīnas. Mājās tiku veiksmīgi, pa ceļam vēl ieejot tirgū, kas šeit ir katru pirmdienu, un nopērkot kilogramu ķiršu.

Viena no latviešu meitenēm, kas arī šobrīd atrodas Ankarā iesūtījusi rakstu TVNET. Manu uzmanību, protams, piesaistīja komentāri, tāpēc gribu nedaudz izteikties par vienu no jautājumiem – Turcijas pievienošanās ES. Ja šī pievienošanās kādreiz notiks, tad es būšu patīkami pārsteigta. Cilvēki atzīmē daudzās nepilnības Turcijas politikā, preses brīvībā, sieviešu tiesībās un citos jautājumos, kas ir tiešām atzīstamas nepilnības, bet vismaz apzinātās. Pievienošanas procesa laikā ar to visu tiek vairāk vai mazāk strādāts un ir bijuši daudz uzlabojumu. Līdz ideālam ir ļoti tālu, bet, ja nebūtu šī pievienošanās procesa, nebūtu šo uzlabojumu kā tādu. Nav arī jāuztraucas par to, ka pēc pievienošanās pēkšņi visi turki iegāzīsies Eiropā – iestāšanās nosacījumos sen jau ir minēts, ka robežas iestāšanās gadījuma netiks brīvi atvērtas.

Jebkurā gadījumā 10.jūnijā lidoju mājās. Plāns bija no Ankaras līdz Stambulai braukt ar autobusu, bet tas laikam neies cauri, jo sakarā ar nemieriem ne īpaši grib darboties metro abās pilsētās, nedz ir garantija, ka autobuss varēs visur tikt cauri. Gan sev, gan Artim pirkšu lidmašīnas biļetes no valsts galvaspilsētas uz lielāko pilsētu, no kuras ir reiss uz Rīgu.

 

Edit: pievienoju arī linku uz vēl vienas latviešu zeltenes Turcijā bloga ierakstu par šodienu - links

Written on June 3rd, 2013 , Ankara Tags: , , , ,

Turcija palieka arvien jocīgāka. Pēc dažu stundu miedziņa modos 7:30 lai dotos uz slimnīcu pie Arta. Izrādās, ka no rīta pilsētas gaiss ir diezgan vēss un patīkams. Pavadīju pie viņa piecas stundiņas. Kad pārrados mājās, viss kaut kā likās jocīgi, kā sapnī. Viena no dzīvokļa biedrenēm šodien izvācās. Pa dienu tas vēl līdz galam nebija skaidrs, jo viņas puisim vajadzēja palīdzēt šajā jautājumā, bet viņš kopā ar savu tēvu pievienojās daudziem citiem aktuālajos protestos.

Sākās, pareizāk sakot uzliesmoja tas viss, ar miermīlīgu jauniešu akciju vienā no Stambulas parkiem, kuru grasījās novākt, jo kādam pie varas sagribējies uzcelt vēl vienu lielveikalu. Koku glābšanas protesti taču tādi miermīlīgi parasti, bet šis ne. Protestētāji jau neko, bet policija darbojas ļoti brutāli. Visapkārt tik daudz asaru gāzes. Zinu, cik tā padarīšana nepatīkama pēc jaukā protestu apslāpēšanas mēģināju manas universitātes kampusā, kā rezultātā pāris stundas nevarēju tikt laukā no ēkas. Valdošā partija šeit izrīkojas ļoti nedemokrātiski un mēģina iedzīt valsti dziļā islamiskā konservatīvismā.

Mēģināju paēst pusdienbrokastis trijos, bet neveiksmīgi, jo makaroni sanāca smagi pārsālīti. Diendusa. Ļoti ātras un nepietiekamas vakariņas, jo saņēmu zvanu, ka nav neviena turka, kas paliktu pie Arta pa nakti, tādēļ devos ceļā. Labi vismaz, ka slimnīca nav tālu – kādas nepilnas 30 min ar kājām.

Pati slimnīca liekas tāda jocīga. Milzīga ēka pie Ankaras universitātes medicīnas fakultātes. Ieeja ir piektajā stāvā. Ķirurģijas nodaļa otrajā. Kalnainā pilsētā tas nav retums, ka stāvi ir šādi, bet tomēr nedaudz mulsinoši. Slimnīcas personāls angliski nerunā. Pie Arta gan uz maiņām paliek dažādi ESN studenti un palīdz tulkot, kad ir tāda nepieciešamība. Es vairāk noderu emocionālajam atbalstam un dažādu sīkumu darīšanai. Sanāk, ka šobrīd esmu Arta tuvākais cilvēks šajā valstī. Kondicionieru šeit nav logi veci. Vienā palātā pa iekšējo palodzi mierīgi tusēja baložu bars. Kā baro nezinu, jo Artis tiek barots pie sistēmas. Interneta nav. Ja būtu, tad būtu daudz vieglāk dzīvoties. Vismaz man. Esmu tik ļoti pieradusi, ka tas vienmēr ir pieejams.

Nakts pagājusi. Diezgan saraustīti, bet vismaz varēja pagulēt. Viskaitinošākā ir mullu saukšana uz lūgšanām, kas skan apmēram 4:20. Saullēkts gan skaists. Pēc septiņiem atnāca arī cilvēks, kurš piedāvāja brokastis. Man tādas oficiāli nepienākas, bet tomēr dabūju. Brokastīs izrādās divas baltmaize bulciņas, ievārījums, ļoti sāļš baltais siers un olīvas. Klāt bērnu piena paciņa ar salmiņu. Ļoti turciskas šīs brokastis. Šeit vispār baltmaize ļoti lielā cieņā. Manas fakultātes ēdnīcā gandrīz visi ēdieni arī sastāv no baltmaizes, kurai tādā vai citādā veidā ir klāt kāda gaļiņa un/vai siers. Burgerīši tajā skaitā. Nav brīnums, ka turki tik ātri pārvēršas par bulciņām.

Beidzot esmu mājās pēc apmēram 20 stundām pavadītām slimnīcā. Turki ierasties nevarēja, tāpēc tika sazvanīts mūsu draugs no Taivānas, ar kuru reiz kopā pavadījām nedēļu Stambulā. Pēc viņa uz nakti gan būs kāds, tāpēc varu beidzot ieiet dušā un paēst.

Pa ceļam par protestiem liecināja tas, ka bija izdauzīti stikli reklāmu stendos un autobusu pieturās. Likās, ka gaiss viegli smaržoja pēc asaru gāzes. Cilvēkiem rokās karogi, citiem ap kaklu gatavībā respiratori. Droši vien, ja es būtu gājusi cauri pašam centram, skats būtu iespaidīgāks. Pa pilsētu šobrīd pastaigājas viegla vētra. Vienu brīdi nācās ceļa vidū apstāties, jo pretī pūta pārāk spēcīgs vējš un es nevarēju paietam tam pretī.

Droši vien, ka rīt man atkal vajadzēs būt uz kādu pusi dienas pie Arta. Jauka mana brīvā Turcijas nedēļa.

 

Līdz mana ERASMUS beigām ir palicis tik pavisam nedaudz. Šovakar viens eksāmens. Priekš manis gan ir jaunums eksāmeni sešos vakaros, bet kādēļ gan ne. Rīt vēl viens un deadline vienam mājas eksāmenam, kas šobrīd ir grūtākā daļa, kas palikusi.

Tad nedēļa un braucu/lidoju Mājās. Sākotnēji bija plānots, ka mēs, visi trīs latvieši atgriezīsimies kopā, bet šis plāns ir sašķīdis gabaliņos. Annai Turcija nepatīk un Latvijā gaida lielā mīlestība, tādēļ viņa atgriezīsies nedēļu agrāk. Viņas dokumentus būs jāsaņem man. Artim gan nopietnāks iemesls lidojuma pārcelšanai – šobrīd šī iemesla dēļ viņš ir slimnīcā un tur viņam būs jāpavada nedēļa.

Kamēr esmu šeit, pieteicos vienam darbiņam. Rezultātā nākamajā dienā pēc atgriešanās man būs darba intervija.

 

Written on May 30th, 2013 , Ankara Tags: , , , ,

25. maijs iesākās bārā. Šodien Polijā vārda diena ir Magdalēnām un mūsu bariņā tādas ir divas. Viena ar spilgti sarkaniem matiem, piektdienās un sestdienās strādā šajā bārā un ikdienā tiek saukta par vienkārši Magdu. Otra vārda māsa, ar kuru pirmā dala dzīvesvietu arī bija klāt. Abas daiļās dāmas kā dāvanu no manis saņēma jauku plecu masāžu. Vakara gaitā dzērām alu, grauzām sāļus riekstiņus runājāmies, spēlējām spēli. Pēc tam kopā ar Arti un jauku amerikāņu meiteni, kura izrādās dzīvo blakus mājā devāmies mājup.

Miedziņš. Rīta duša. Kafija ar brūno cukuru, kas šeit ir citādāks kā Latvijā nopērkamais, bet pie kafijas garšo debešķīgi. Kad beigsies, būs jādzer kafija bez cukura, jo baltais vairs neliksies pietiekami labs. Liela bļoda ar vakar taisītiem raibiem salātiem ar svaigo sieru.

Šodien samaksāju pēdējo dzīvokļa maksājumu par jūniju. Vai nu kaut ko esmu sajaukusi es, vai dzīvokļa turks, bet man  liekas, ka tagad man vajadzēja maksāt pilnu summu par maiju un tad vēl nepilnu par jūniju. Man jau nav iebildumu par šādu situāciju. Nebūs vismaz jāskaita kuruši līdz aizbraukšanai.

Šīs dienas galvenais uzdevums bija aiziet uz Anatolijas civilizācija muzeju, par ko pēc tam jāuzraksta eseja. Pirmo reizi uz to pilsētas galu devos viena pati, bet ceļš jau divreiz iets, tāpēc turpceļā neapmaldījos. Muzejs man sagādāja nelielu vilšanos, jo atvērta bija tikai viena no piecām zālēm. Viss pārējais tiek rekonstruēts. Kad bijām atnākuši iepriekš, bija pieejama vēl viena zāle. Būs jābrauc ciemos pēc kāda gada, kad viss būs smuki sataisīts.

Mājupceļš sanāca tāds interesants, jo es apmaldījos. Divreiz. Zināju, kur ejot es noteikti nonākšu tur, kur it kā vajadzētu, bet izlēmu paskatīties, kas notiek uz kādas ieliņas, kur cilvēku plūsma. Iekļuvu tādā kā tirgus rajonā. Pirkt neko nepirku, jo vajadzības pēc tā nav. Mana kofera izmēri arī ir ierobežoti. Maldījos, bet nekāda stresa nebija, jo iešanas virziens bija pareizais un ir interesanti apskatīt jaunas vietas un cilvēkus. Ja galīgi apmaldītos varētu paņemt taksi, kas mani aizvestu mājās. Nonācu pie pazīstama parka ieejas un sapratu, kur tieši atrodos. Pēc tam gan apmaldījos vēlreiz. Ir viena vieta, kur ieejot pareizajā vai nepareizajā ieliņā pēc kāda laika varu atrasties gandrīz jebkur divu metro staciju starpposmā. Iznācu pietiekami labā vietā, jo varēju aiziet pie apelsīnu sulas vecīša. Man patīk skatīties, kā no īstiem apelsīniem izspiestas sulas pildās mana lielā pudele. Apmēram 20 apelsīni. Nekāda sulas koncentrāta. Pa ceļam uz mājām vēl sanāca nopirkt saldējumu un zemesriekstu sviestu. Mani interesē, vai tas ir kaut kas, kas man varētu garšot. Amerikāņu filmās daudz redzēts, bet manā ikdienā vēl ne reizi šis izstrādājums nav ienācis. Vēlāk varbūt pastāstīšu, kā man šis garšo vai negaršo.

Šovakar vismaz jāiesāk eseja un pēc tam varbūt atkal jāaiziet līdz bāram. Varbūt arī nē.

Vispār interesanti, ka šodien ir dzimšanas diena gan manam tēvam, gan labam G draugam. Abiem ir manāmas rakstura īpašības, kas ir līdzīgas. Bet līdzības jau var saskatīt visur, kur vien ļoti gribas tādas ieraudzīt.

 

Written on May 25th, 2013 , Ankara Tags: , , , ,

Šodien atkal varēju sauļoties uz dzīvokļa terases. Iepriekš kādu nedēļu laiks bija nomācies un lietains un varēju ar nelielu skaudību skatīties uz laika ziņām Rīgā. Tagad atkal varēšu pukstēt par to, ka ir pārāk karsti. Sakarā ar silto laiku šomēnes tikpat kā neesmu ēdusi neko no gaļiņām. Katru dienu gan apēdu lielu bļodu ar visdažādākajiem salātiem un svaigo sieru. Aizvakar arī beidzot atradu biezpienu. Pagaidām gan esmu redzējusi tikai variantu ar pievienotu sāli, bet baumo, ka var iegādāties arī bez. Kas to būtu domājis, ka man šeit tik ļoti pietrūks biezpiena. No krējuma es  arī neatteiktos.

Universitātē oficiālais lekciju laiks ir beidzies. Nākamās divas nedēļas būs eksāmeni. Uz rītdienu jāuzraksta darbiņš par kādu problēmu Latvijas kino. To mums netrūkst, tāpēc par ko rakstīt ir. Tā vispār eksāmenu nav pārāk daudz un tie izskatās relatīvi viegli, tāpēc nav iemesla sesijas stresam.

Trešdien nosvinējām Arta dzimšanas dienu. No manis viņš dāvanā saņēma paštaisītu tiramisu. Šis pagaidām bija garšīgākais, ko līdz šim esmu pagatavojusi. Ir doma pirms braukšanas prom uztaisīt vēl vienu priekš mūsu atvadu ballītes. Pēdējās dienās, gan kaut kas uznācis un galīgi negribas iet ārā cilvēkos. Sēžu viena pati mājās savā pasaulītē. Bet šodien jau atkal gribas ar kādu parunāties. Vai pabraukt ar riteņiem. Par pēdējo gan varu tik sapņot, jo šeit Ankarā nav pārāk viegli tikt pie šīm ierīcēm, kā arī pati pilsēta ir ļoti kalnaina. Satiksme arī ir viegli vājprātīga, lai arī šobrīd esmu pie tās pieradusi un varu bez problēmām gandrīz jebkur šķērsot ielu. Pieņemu, ka šī pierašana man sagādās problēmas Latvijā, kur šoferīši nav pieraduši pie tā, ka jebkurā brīdī no jebkurienes var parādīties kāds gājējs.

Pēdējās pāris nedēļas nogales pavadīju vienā bārā, kur piestrādāju par fotogrāfu. Samaksa gan tik alkoholā, kas nav nemaz tik slikti, ņemot vērā šīs dziras cenas šejienes veikalos. Nelielas naudiņas nopelnu pārdodot paštaisītas rokassprādzes.

Jebkurā gadījumā esmu dzīva un drīz (10. Jūnijā) būšu atpakaļ Rīgā

 

Written on May 19th, 2013 , Ankara Tags: , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē