Ir piektdienas vakars. Ārā silts, bet gāž lietus. Dzīvoklī ierodas Beļģu draugs. Tuvējā metro pieturā jau kādas 10 minūtes mūs gaida polietes. Ir neliela trauksmes sajūta iekšā, jo man ļoti nepatīk kavēt un mums bija pieteikts to nedarīt, ja gribam tikt autobusā. Erasmus cilvēku tikšanās vietā ieradāmies precīzi laikā un tikām vesti uz pulcēšanās vietu Ankaras Universitātes Tandoğan kampusā. Labi, ka bija vietējais, kurš mūs uz turieni aizveda, jo teritorija ir tiešām milzīga un paši mēs būtu atraduši kādu pusstundu vēlāk. Februārī informācijas dienā iekšēji nedaudz smīnēju par iespēju noīrēt divriteni un pabraukāties pa kampusu, bet tagad tā pat izklausās pēc labas idejas. Neviens no ESN cilvēkiem gan kopā ar mums nebrauca. Bijām 10 eiropieši, no kuriem lielāko daļu sastādīja itāļi un polietes. Pulcēšanās vietā pie peldbaseina jau bija daudz, daudz turku kā arī bariņš ar aziātiem. Ar pēdējiem braucām vienā autobusā. Pēc kāda laika tikām aizvadīti uz cilvēku pārvadāšanas sārdeni numur 1. Kā izrādās pirmo no desmit. Pirmo reizi mūžā braucu tik lielā ekskursijā. Paredzēta tā bija divas dienas un izmaksāja 65TL jeb bikucīt vairāk par 20Ls. Vēlāk uzzinājām šīs zemās cenas ēnas pusi.

Izbraucām divas stundas pēc ierašanās pulcēšanās vietā. Braucām ilgi. Gooogle maps man teica, ka vajadzētu pavadīt ceļā aptuveni 9 stundas. Praktiski līdz pirmajam objektam bija 12. Pa vidam bija divas apstāšanās speciālās starppilsētu autobusu stāvvietās, kur var paēst, pačurāt un nopirkt ko garšīgu vai suvenīrīgu. Braucām cauri Stambulai, kas nozīmēja smukas gaismiņas pa logu. Es un Artis bijām prātīgi studenti un pirms brauciena sataisījām ļoti garšīgas grillētas sviestmaizes. Nakts laikā tās pamazām notiesājām. Pēc saullēkta varēju arī izdzert enerģijas dzērienu, kas tika piešķirts katram autobusa pasažierim. Savā prātā es  biju iedomājusies, ka pēc tik gara brauciena vispirms iebrauksim hotelī, kur varēs ieskriet dušā, pārģērbties, paēst brokastis un tad braukt tālāk kā normāliem cilvēkiem pienākas. Līdz hoteļa ērtībām gan bija jāgaida ilgi. Pirmā pietura bija pie kāda muzeja, kur mums tika izsniegtas brokastis – sviestmaize un suliņa. Nav nemaz tik slikti priekš brokastīm. Koordinācijas trūkuma dēļ muzejā neiegājām.

Katrā autobusā parādījās pa gidam. No sākuma ļoti priecājos par gida turku valodas izrunu un runāšanas tempu, jo visu varēja saprast. No sākuma. Devāmies uz kaut kādiem nocietinājumiem. Ļoti gaidīju to brīdi, kad brauksim ar prāmi pāri šaurumam uz pilsētu, jo pēc aprakstiem tai vajadzēja būt ļoti jaukai. Gaidīju. Visu dienu nobraukājāmies no vienas kara piemiņas vietas uz otru. It kā jau smuki, bet cik tad var braukāties pa kapiem. Daudz. Bez mūsu 10 autobusiem tur bija vēl apmēram desmit reizes vairāk. Reizēm bija grūti atrast vai vienkārši jāiet pamatīgi gabali līdz atradām savējo. Labā ziņa gan ir tāda, ka dabas skati bija ļoti daiļi. Latviešiem iekšējā sajūsma par kalniem tik ātri nenoplok.

Pusdienas kādā random stāvlaukumā – puse baltmaizes kukuļa ar kaut kādu gaļiņu, kripatiņu salātlapu un vienu frī kartupeli iekšā. Tā kā man riebjas ēst baltmaizi tādos daudzumos, izēdu tikai pildījumu ar cerību, ka drīzumā tiksim pie kā cita ēdama pilsētā vai viesnīcā.

Saulei jau lēnā garā taisoties uz čučumuižu (ū, MS Word šo pat atzīst par īstu vārdu) beidzot tikām uz prāmja. Tika kaut kas teikts par to, ka pēc 15 min jābūt atpakaļ autobusā, bet īsti nevarēja saprast sākot no kura brīža. Medīju skaistus foto skatus un kaijas. Man šobrīd ir aptuveni 100 bildes ar kaijām un man ir bail ķerties klāt pie šķirošanas. Bildes dzīvo divos fotoaparātos, kurus arī visu laiku vazāju līdzi. Apskatāmas tās visdrīzāk būs rīt. Varbūt pirmā daļa parādīsies apskatei jau šonakt, jo ar gulēšanu autobusā un tagad mājās noguļot četru stundu diendusu esmu sačakarējusi (ū, šis arī ir īsts vārds) savu gulēšanas režīmu.

Çanakkale tiešām izskatījās pēc jaukas pilsētas un mēs ilgojāmies pēc naksnīgas pastaigas pa to. Ilgas netika piepildītas, jo mēs braucām un nenoliedzami attālinājāmies no centra. Tad arī no pašas pilsētas. Braucām bik vairāk par stundu. Likās, ka viesnīca ir kaut kur nekurienes vidū. GPS gan teica, ka šī nekuriene atrodas ūdeņu ieskautā vietā, bet par naktī liecināja tikai aukstums. Paēdām gardas vakariņas. Iegāju dušā un  cerēju uz kādu jauku pasēdēšanu. Tā kā a) visi bija noguruši b) puiši un meitenes bija nodalīti vieni no otriem c) nekurienes vidū alkoholu nopirkt nevar,  ballītes nebija. Viesnīcas istabiņas bija ļoti aukstas. It sevišķi priekš itālietēm, ar kurām dalīju istabiņu. Es pie aukstuma istabā esmu pieradusi, jo tāds ir gan manā Ankaras istabiņā, gan reizēm Rīgas dzīvoklī, gan manā bērnības istabā Jūrmalā. Miegs zem siltām sedziņām tādā istabā ir ļoti labs. 9,5h. Pirmā nakts nedēļas laikā pēc kuras jutos izgulējusies.

Brokastis. Neskaidrība par to cikos ir plānots izbraukt. Kā reālākais variants izklausījās 11:00, bet beigās izbraucām 12:00. Kamēr gaidījām, pastaigājām pa teritoriju. Viesnīca ir izkārtota aptuveni 20 mājiņās. Pa vidu baseins. No trīs pusēm viesnīcu ieskauj ūdens. Pāri ūdenim rēgojās kāda grieķu sala. Palmas. Pirms gadiem viesnīca noteikti ir bijusi spoža un kā no pasakas. Šobrīd pasaka ir izbalējusi saulē, sarūsējusi, saskumusi. Iespējams tūristu sezonā skats uz dzīvi ir labāks.

Pirmā pietura netālu no viesnīcas pie kādas pils. Sapratām, ka mums ir apmēram 30 min, lai paklīstu un kaut ko nopirktu. Uzgājām augšā pie pils un ieraudzījām pamatīgu rindu pie ieejas un sapratām, ka saprātīgā laikā iekšā netiksim, kā arī es biju aizmirsusi savu muzeju karti autobusā. Kāpām lejā. Pa ceļam jauka Aristoteļa statuja. Varēja viņš kādu brīdi sajusties kā mūsdienu sers/hipsteris, jo tika pie stilīgas cepures. Pilsētas/kalna pakājē sapratām, kāpēc būtu bijis vērts pastāvēt rindā – tur atradās Atēnas tempļa paliekas.

Tālāk uz Troju. Mums tika izsniegtas kārtējās sviestmaizes. Šoreiz pūkains pus kukulis baltmaizes ar dažām skumīgām siera un gurķa šķēlītēm. Par baltmaizes agabaliņiem visvairāk priecājās vietējie kaķi, kas izskatījās un uzvedās kā diezgan izbadējušies zvēriņi. Dotais laiks – apmēram 30min. Cik daudz laika vajadzētu, lai apskatītu pilsētu? Vismaz stunda. Vēlams divas. Cerējām, ka šāda steigšanās vismaz nozīmē, ka ātri ieradīsimies atpakaļ Ankarā. Cerējām. Ar ko Troja slavena? Pareizi, ar Zirgu. Bet zirgam rekonstrukcija un to redzēt nevarējām.

Aizbraucām (beidzot) uz pašu Çanakkali. 3 stundas brīvais laiks. Apskatījām vietējo slēgto tirgu. Tā kā ir redzēts Stambulas, šis neizraisīja nekādu sajūsmu. Iegādāties varēja tos pašus sū… krāmus, ko visos suvenīru veikalos Turcijā. Tālāk Pils. Pils slēgta, jo ieradāmies pārāk vēlu, bet vismaz varējām pastaigāties parku. Tajā izstādīta dažāda veida militārā tehnika. Pie pašas pils kafijas automāts. Manas smadzenes mazdrusciņ uzkārās to redzot. Parkā arī piemiņas plāksne ar Ataturku virsotnē. Miršanas gads – bezgalības zīme. Njā. Interesantā keramikas sienā attēlots kā šis pats Ataturks kā saule visu apspīd. Šāds personības kults mani nedaudz biedē. Tautai ganlaikam vajag savas pasakas, kas viņus vieno. Pilsēta jauka. Pulksteņa tornis skaists. Nedaudz visi sastrīdējāmies par to, kur ēst un kad tikties, lai dotos atpakaļ uz autobusu. Es paliku bariņā, kas vēlējās ēst kaut ko no zivīm. Apēdu kaut kādu lavašā ietītu brīnumu ar garnelēm. Pēc tam pirmo reizi mūžā ēdu austeri. Not bad. Beigās gan izrādījās, ka Artis bija vienīgais, kurš redzēja to, ko vajadzēja redzēt – zirgu, kas tika izmantos filmā par Troju. Esot bijis iespaidīgi liels un draudīgi tumšs. Nu neko, nākamreiz.

Autobusam vajadzēja atiet astoņos vakarā. Visi eiropieši un aziāti laicīgi ieradušies. Turki kavējas. Izbraucām pēc stundas. Labi, ka pēc iepriekšējās dienas es ar Arti bijām pārvākušies uz citu vietu autobusā, jo varējām brīvi atlaist atzveltnes un mēģināt gulēt nedaudz ērtāk. Cik nu ērti tas var būt pārāk mazā un šaurā autobusā. Mājās pārradāmies nedaudz pirms 8:00. Pēc stundas turku valoda TÖMER.

Secinājums ir tāds, ka šis bija vairāk domāts kā propagandas brauciens, jo visvairāk laika tika pavadīts vietās un informācijas plūsmā par karu, kur vienu kauju turkiem izdevās smuki uzvarēt un no tās sākās Ataturka slavas(?) gājiens. Vienu kauju. Karā tāpat zaudēja. Cik zinu, tuvumā esot nenormāli skaistas salas kā arī interesantas grieķu kultūras paliekas, bet par to turkiem nav jāzina un viņi to arī cītīgi nezina. Kad būšu pensijā, labprāt kādu nedēļu vai divas padzīvotu šajā pasaules nostūrī.

 

Written on March 26th, 2013 , Ankara, travel Tags: , , , , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē