Jau atkal esmu kaut kur izceļojusi, tāpēc laiks kaut ko ierakstīt blogā. Šoreiz tas ir ERASMUS+ jauniešu apmaiņas projekts Edirnē (vienā no trim pilsētām, kas atrodas Turcijas Eiropas pusē). Esam pieci latvieši, no kuriem es esmu vienīgā pilngadīga. Pārsvarā visi no Ķekavas, kur arī ir organizācija, kura mūs sūta. Divi puiši un divas meitenes.

Lidojām uz šejieni ar ukraiņu aviokompāniju ar pārsēšanos Kijevā. Sanāca arī spriedzes pilna izlidošana, jo viena no meitenēm savu atļauju doties prom no valsts bez vecākiem bija aizmirsusi nodomajā bagāžā. Puisim arī negāja svītru kods uz biļetes. Paspējām uz pirmo lidmašīnu. Kijevā mazāk kā stunda un esam jau nākamajā, kas gan nedaudz kavējās. Lidojuma laikā skumīgākais bija redzēt, kā apmēram pusei no pasažieriem deva gardas pusdienas, bet mums ne. Pasūtījām kādas maizītes, es kafiju. Klāt ēdu mājās sagatavotos batoniņus.

Stambulā pie pasu pārbaudes pārbaudītājs nedaudz paflirtēja ar mums, latviešu meitenēm. Apsolītais sagaidītājs nebija manāms, bet devāmies uz vietu, kur bija jādodas tieši šādā gadījumā. Pēc sms un jocīgas sarunas ar organizatoru mūs savāca un apsēdināja kopā ar vienu puisi no itāļu grupas. Izrādās mums jāgaida vēl viens itālis. Gaidījām, gaidījām un gaidījām, bet sagaidījām. Iekrāmēja mūs un bagāžu busā un aidā uz Edirni, kas ir apmēram divu stundu brauciena attālumā. Daļa aizmiga. Ap vieniem naktī bijām tur, iekārtojāmies, nedaudz parunājāmies ar cilvēkiem un pēc diviem aizgājām gulēt. It kā kluss, bet ap pieciem/sešiem tradicionālais sauciens no tuvējās mošejas uz rīta lūgšanu.

Brokastis. Ļoti tradicionālas ar baltmaizi, smērējamu sieru, medu, olīvām, vārītām olām un arī ar burkāniņiem. Pieņemu, ka rītdien būs tas pats, tāpēc nopirku tomātus, ko uzlikt uz maizes. Tādi smuki, gatavi.

Pirmā diena pārsvarā iepazīšanās – gan pašiem, gan ar projektu un tā noteikumiem.

Pusdienās un vakariņās devāmies uz vienu un to pašu ēstuvi. Ļoti tipiska, bet kopumā garšīgi. Nedaudz par maz vietas kur sēdēt. Vegāniem, protams, paēst Turcijā ir ļoti grūti, jo lielākoties cilvēki galīgi nesaprot, kāpēc kādam kas tāds vispār varētu ienākt prātā. Par vidi ar maz domā. Iepakojumi ir vājprātīgi, maisiņus visos veikalos met pakaļ kaudzēm. Atkritumu šķirošanas nekādas (nu labi, zilos korķus no pieclitrenēm viņi krāj, jo reiz ir bijusi viena veiksmīga kampaņa par to). Projekta vadītājs arī pats teica, ka Turcijai ar vidi un enerģiju ir pamatīgas problēmas. Viņš arī cer, ka mēs spētu radīt kaut kādu vismaz nelielu grūdienu šejienes sabiedrībā ar kādu sociālu akciju. Viņa organizācija ik pa laikam parādās vietējās avīzēs un tv. Būs kaut kā jāpastāsta, cik ļoti pie vainas ir tieši lopkopība. Kulturālās ēšanas tradīcijas gan neviens negrib bez ļoti laba pamatojuma mainīt. Gaļa ir prestiža jautājums un tas kolektīvās sabiedrībās ir ļoti svarīgs. Lepnums. Seja. Gods. Veikalos nevienu pašu sojas izstrādājumu neatradu :D Cerēju uz kādu ne-pienu.

Pirmās dienās noslēgumā ir ballīte, kura man neinteresē. Ballītes laikā vismaz nav konkurences uz dušu, līdz ar to izmantoju iespēju tur pavadīt daudz laika. Viesnīcu prieki. Ūdens vismaz ir pietiekami silts. Jāpierod tik pie tā, ka tas ir daudz vairāk hlorēts kā Latvijā. Šeit arī krāna ūdeni nav ieteicams dzert. Ūdens smaka ir pirmā lieta, kas sitas  degunā, kad ieiet gandrīz jebkurā Turcijas dzīvojamajā ēkā.

Fotogrāfijas būs kaut kad vēlāk. Nav vēl bijis laika ielikt datorā un apstrādāt, kā arī internets nav tāds, lai varētu kaut ko vairāk par tekstu augšupielādēt.

Written on October 28th, 2017 , travel Tags: , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē