Pēdējās divas dienas apvienošu vienā.

Rīts saraustīts un dažādu emociju pilns. Ir nopirktas biļetes autobusam, kas atiet 7:05. Modinātāji sāk skanēt jau no 5:00. Laika daudz, jo autoosta ir samērā netālu – mazāk kā 10min ar tramvaju. Saģērbjos. Modinu meitenes. Modinu puišus. Uzsildu recepcijā nopirkto zupu, jo mums līdzi iedotās brokastis ir tieši tas pats ēdiens, kas bijis visu šo projektu un mēs to vairs nespējam ieēst. Sastopu turku grupu, no kuriem atvados. Viņiem autobuss sešos. Modinu puišus. Modinu meitenes. Apēdu zupu, pabeidzu krāmēties. Aizeju nopirkt recepcijā divas kafijas – vienu sev, otru vienai no meitenēm. Modinu vēlreiz puišus – izskatās, ka beidzot viņiem pieleca, ka tiešām jāceļas. Modinu meitenes. Meitenes pamostas, dušā, sataisās. Esmu pavisam gatava. Gaidu recepcijā. 6:30. Skrienam uz tramvaju. Redzam kā tramvajs aizbrauc. Nākamais 7:55, kas ir par vēlu. Skrienam atpakaļ uz viesnīcu, lai mums izsauc taksi. Lai izsauc taksi PIECIEM cilvēkiem. Atbrauc taksis un saka, ka vieta ir tikai četriem, vienam jāpaliek šeit. Tā tas neiet cauri. Skrienam atkal uz tramvaju. Ierodamies Medowhall, kas ir vieta, kur sastopas gan vilciens, gan tramvajs, gan autobusi, gan arī atrodas pilsētas lielākais lielveikals. Ceram, ka ar nopirkto biļeti varēsim braukt ar nākamo autobusu uz Londonu. Ar 10 min nokavēšanos ierodas autobuss. Ļoti ilgi pēta biļeti. Domā. Pēta. Jā, varam! Tāds atvieglojums.

Šobrīd esam nākamajā pieturā, kas arī atrodas Šefīldas centrā. Būtu zinājuši, ka maršruts ir tāds, būtu uzreiz pēc pirmā nokavētā tramvaja devušies uz otru pusi un nonāktu šeit laikā un mierīgi paspētu. Bet tas ir no sērijas kā būtu, ja būtu, bet tā vairs nav. Ir auksts un saulains. Var vērot cik, pilsēta ir skaista un kontrastu pilna – senas ķieģeļu mājas mijas ar modernām, stiklotām ēkām, pa vidam vēl ne viena vien sena vai ne tik sena fabrika vai noliktava. Viens no puišiem jauki krāc. Nedaudz žēl, ka datora lādētāju atstāju lielajā koferī, kas atrodas bagāžas nodalījumā. Pa ceļam varētu skatīties Black Books. Dažas sērijas palika nenoskatītas.

Pārējie saldi čučēja, es lasīju grāmatiņu. Iebraucam Londonā. Vispirms mūsu rumāniete izkāpj laukā citā autoostā, jo kratīties vēl stundu uz Viktorijas staciju jēgas nav. Viņa dodas apciemot savu mammu. Mēs braucam tālāk un pa ceļam jau fotografējam, vērojam un priecājamies par to cik pilsētā ir daudz visa kā. Izkāpjam un mēģinām saprast, uz kuru pusi vispār būtu jādodas. Gribas ēst, bet vispirms gribas aiziet līdz mūsu couchsurfing vietai. Kartē precīzu kilometru daudzumu neapskatīju, bet izskatījās diezgan tuvu. Es gan attālumu novērtēju relatīvi par mērvienību ņemot Haidparku. Tas izrādās ir ļoti liels parks un rezultātā nogājām kilometrus sešus un varbūt vēl mazliet. Pa ceļam gājām garām ļoti daudz mazām dažādu tautu bodītēm un ēstuvēm. Likās, ka nonāksim rajonā, kas arī ir tāds. Līdz galam neizturējām un iegājām tesco iepirkt ēdmaņas. Man augļi un batoniņi. Hosts uz stundiņu izgājis, tāpēc mums jāpagaida. Esam ieklīduši ļoti skaistā, sakārtotā, pieklājīgā apkaimē. Tāda Londonas idille. Tā kā mums jāgaida, ļāvu internetam man ieteikt tuvāko un labāko kafejnīcu. Franču tā bija un bija tiešām mīlīga. Mūsu pagaidu mājvieta pavisam tuvu. Tur mūs sagaida divi burvīgi britu puiši un priekš Londonas milzīgs skaists dzīvoklis. Telpā četri divriteņi. Abi puiši iegrimuši datordarbos, lai arī parasti to dara savos birojos. Padzeram tēju un mums iesaka labu maršrutu, kā pēc iespējas ātrāk kājām apskatīt visas galvenās Londonas vietas. Pārvietojamies ātri, jo saule pamazām jau iet uz rieta pusi, bet saulrietu vēlamies sagaidīt kalna virsotnē ar labu skatu.

Pirmā pietura Abby road. Visiem pazīstamā pāreja tur ir, bet nav nekas īpašs. Tūristu bari cītīgi ik pa brīdim aptur satiksmi, jo mēģina tikt pie attiecīgas fotogrāfijas. Tālāk dodamies uz Primerose hill, kur jābūt labajam skatam. Ir arī. Panorāmas skati, degošas debesis, daudz interesantu cilvēku, kuriem arī ir bijis tāds pats plāns kā mums. Pamazām pa kalnu lejā. Garām zoodārzam. Pilsēta zum un spīd. Autobusu un takšu tik daudz. Vedu visus uz Nacionālo galeriju, jo vēlējos bildi ar to. Pārējie to laikam īsti nezināja.  Bija doma pastaigāt vēl gar upi, bet ieraudzījām visiem pazīstamo torni un taisnā ceļā devāmies uz to. Big bens. Londonas acs. Daudz tūristu, daudz kameru, prieks, ka esam šeit. Viktorijas iela. Bekingemas pils (vispār nekā īpaša). Parki. Viegls lietutiņš (vienīgais visa ceļojuma laikā). Skaista maldīšanās pa Haidparku. Ceļi, kas pēc google maps domām ir ātrākie, realitātē nemaz nav pieejami. Burzma, kanāls, ļoti, ļoti sāpošas kājas. Regulāri atpaliku no pārējiem, jo manas kurpes jaunas un ne līdz galam piemērotas šādiem pārgājieniem. Tulznas. Sāpošs ceļgals. Neliela klibošana. Kopā nogājām apmēram 24km

Milzīgs prieks pārnākot pie jaukajiem britu puišiem, kuri mums pagatavojuši vakariņas. Iesākumā silta baltmaize un irāņu maize ar paštaisītu humusu, pēc tam sēņu risoto. Bija tik ļoti patīkami ēst īstu ēdienu pēc tam, kad visa projekta laiku mūs tik slikti baroja. Kaut kā gan bija grūti. Apmēram tāpat, kad sanācis ilgāku laiku badoties, pirmo kumosu norīšana ir ļoti problemātiska. Mūs cienāja arī ar alkoholiskiem dzērieniem. Uz vakariņām pievienojas arī mūsu burvīgā rumāniete, lai nākamajā dienā varam visi kopā doties. Puišiem dzīvē ar finansēm slikti neklājas, ņemot vērā to, ka ir gan pabeigta Oksforda, gan ar riteņiem apceļota gandrīz visa Āzija, gan viņi var atļauties šādu dzīvokli tik labā Londonas rajonā. Mums ar viņiem ļoti, ļoti noveicās.

Mums gulēšanai bija divas istabas, jo trešais dzīvokļa iemītnieks nebija uz vietas. No rīta puiši prom, bet mēs drīkstam palikt cik ilgi vien vēlamies. Kafija, irāņu maize ar humusu, daudz, daudz saules un miera. Pamazām sataisāmies un dodamies uz centru. Kārtējie seši kilometri un šoreiz atkal velkot līdzi koferus. Iepriekšējā dienā savu vilku pati, bet otrajā apmēram pusi ceļa nedaudz paskubināts man palīdzēja viens no mūsu puišiem. Otram lielais koferis, kurš pilns ar mūsu mantām.

Autoostā nonākam agrāk un mums ļauj braukt ar vienu autobusu ātrāk. Stanstedas lidostā lēnām, nesteidzoties gan paēdām, gan pārkrāmējām mantas, lai lielais koferis nesvērtu vairāk par 15kg. Man ir sajūta, ka mans mazais koferis ari ir līdzīgā svarā, bet tas nav svarīgi. Galvenais, ka pareizais izmērs. Man ļoti patīk veids kā M&S piedāvā ēdienu – jaukās mazās paciņās, kur iekšā ir garda, kvalitatīva pārtika. Atsevišķi stāv proteīnu uzņemšanai paredzētās un arī daudz dažādu augļu. Ēdu lasi ar pupiņām, kaut kādu juraszāli un vasabi mērci. Klāt kastīte ar dažādām ogām. Kopumā Londonā iztērēju nepilnas 15 mārciņas.

Iekāpšana lidmašīnā kavējās. Visi veiksmīgi sakāpuši un jau kādu nepilnu stundu lidojam. Esmu rindā, kur lidmašīnai loga vispār nav. Ļoti gaidu mājas, dušu, Freiju un savu gultu. Jāpiebeidz grāmatas lasīšana un būs vēl lielāka pabeigtības sajūta. Kopumā sajūtu ziņā šī ir bijusi ļoti gara nedēļa.

Grāmata tika piebeigta. Nosēdāmies veiksmīgi. Suņuki gan izrādīja pastiprinātu interesi par mūsu puišiem, bet, cik zinu, viņi neko tādu neveda. Mani sagaidīja, atveda un tagad mājas. Šeit ir ļoti mājīgi :) Sajūta ir tāda, ka kaut kas nav īsti pareizi. Šeit ir ziemīgāk un divu stundu laika nobīde.

 

Written on February 17th, 2016 , travel

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē