Skan modinātājs. Pārāk skaļi un ne mans. Tā kā guļu gultu konstrukcijas otrajā stāvā, izslēgt lejā esošo troksni nevaru. Abas istabas biedrenes mierīgi guļ tālāk, jo viņām gulēt sanācis pavisam maz. Līdz brīdim, kad jāsatiekas lejā lai kopīgi dotos uz pilsētas centru, vēl pusotra stunda. Pamazām sataisos un vienkārši mierīgā garā padzīvojos internetos. 20min pirms satikšanās brīža cītīgāk modinu un pamodinu meitenes. Viņas prātīgas un visu paspēja. Nopirku recepcijā ūdeni par vienu mārciņu, kas ir nepieklājīgi dārgi. Iepriekš lielajā lielveikalā arī cītīgi meklēju kādu veikaliņu, kur ūdeni iegādāt, bet tādu ir ļoti maz un ūdens dārgs. Lētāk ir poundshopā iepirkt labi daudz kolas. Ūdens tur nebija. Brokastis mums, kā jau iepriekš minēju, vietā, kur notiks aktivitātes, nevis viesnīcā, tāpēc uz vietas ātri kaut ko iekost pagrūti.

Pie viesnīcas beidzot satiekam visus šī projekta dalībniekus. Krāsaini, bet kopumā samērā kautrīgi visi. Igaunietes tik tādas jaukas un smaidīgas. Bulgāru puisis arī tāds viegli starojošs. Mēs latvieši saņēmām uzdevumu visus aizvest uz tramvaju un nogādāt universitātes tramvaja pieturā. To arī izdarījām. Bija teikts, ka tajā galā mūs sagaidīs viens cits turks. Gaidām. Gaidām vēl mazliet. Ierodas, aizved, ieved vienā no daudzajām Šefīldas universitātes ēkām. Kabinets. Tur priekšā mūsu galvenais pasniedzējs, tipiski britiski profesorīgāis Pauls, kurš ir no šīs pilsētas, bet vispār pēdējos gados dzīvojas pa Jaunzēlandi. Brokastīs kādas trīs veida saldās bulciņas, kruasāni, svaigais siers, olīvas, āboli, tēja un kafija. Kopumā tāda mazuma piegarša, bet šī vēl nav dienas lielākā ēšanas vilšanās. Mums pastāsta, ko mēs pa lielam darīsim šodien un visu nākamo nedēļu. Samelojos par pēdējo daļu, jo mēs nezinām, ko, kur un kā mēs darīsim un kur mums jābūt. Visu laiku informācija ir tikai par kādām divām, trim nākamajā aktivitātēm. Diezgan bieži rodas sajūta, ka paši organizatori nezina kur, kas un kā tieši notiks. Šādas tādas iepazīšanās spēles, bet nekā tāda, kas mums ļautu tiešām iepazīties ar visiem vai vismaz iemācīties visu vārdus.

Sadalījāmies grupās pa valstīm un vajadzēja izveidot mini prezentāciju  par to, kas mēs esam, kāpēc mēs šeit esam, ko mēs šeit vēlamies sasniegt. Prieks, ka otra latviešu meitene ir ar veiklu roku un uzzīmēja uz mūsu plakāta skaistu Rīgas siluetu. Uz plakāta arī mūsu pārstāvētās organizācijas nosaukums – arkadaş. Vārds turku valodā nozīmē draugs. Organizācija, kas izpauž dažāda veida draudzību starp Ķekavu un Bursu, kas ir pilsēta Turcijā. Prezentējām divreiz gandrīz vienu un to pašu. Pirmajā piegājienā Turcija un Itālija prezentājās viens otram un tajā pašā laikā Latvija, Igaunija un Bulgārija darīja to pašu. Pēc tam grupas sadalījās tā, ka Igauņi kopā ar itāļiem, bet pārējie savā starpā. Rezultātā mēs ar bulgāriem viens otru dziedējām divreiz, bet itāļus vispār nesatikām. Pirmajā mūsu prezentācijā uz blokflautas nospēlēju Virs galvas mūžīgs piena ceļš. Otrajā reizē mēs vienu pantiņu nodziedājām. Nepatīk, ka satraucoties pazūd balss un rezultātā sanāca dziedāt ļoti uz kakla, kas ir grūti un neskan tik labi, cik gribētos.

Pusdienas. Es biju pasūtījusi pastu ar vistu. Rezultātā visi tika pie paciņām, kas nopērkamas veikalos. Tiku pie vistas makaronu salātiem. Pietrūka silta ēdiena. Tā bija gandrīz visiem un nākamajās dienās tā turpinās būt.

Pēc pusdienām ejam uz pilsētas muzeju. Interesanti, kas mums tur būs jādara. Izrādās vienkārši jāapskata muzejs un pēc stundas turpat jāsatiekas. Pēc pāris stundām paredzēts kultūru prezentēšanas vakars, kuram prezentācijas ziņām mums nekas vēl nebija sagatavots. Tik dažādi ēdieni un lentītes, kuras pārvērst rokassprādzēs un visiem sadāvināt. Braucam uz viesnīcu. Istabas biedrene dušā. Es taisu kartiņas ar dažādam latviešu zīmēm, par kurām vakarā pastāstīt. Labā ziņa vismaz ir tāda, ka, lai ko arī es nestāstītu, visi tāpat ticēs, ka es stāstu kaut ko prātīgu. Beigās sanāca samērā labi, bet, protams, ka varēja būt daudz, daudz labāk. Atpakaļ centrā jābūt piecos. Bijām tik precīzi, cik precīzi vien ir iespējams ierasties. Ejam uz citu ēku. Ļoti, ļoti skaistu senu arhitektūras pērli, kurā dzīvo topošie inženieri. Tiku pie kārtīgas Cūkkārpas sajūtas, jo gājām pa neskaitāmām trepēm un gaiteņiem. Daudz iespaidīgāka gan bija tikšana ārā, kur man viena vietējā mēģināja palīdzēt, bet mēs maldījāmies ļoti.

Vakariņās man pica. Margarita. Biju jau piemirsusi, ka tādu pasūtīju. Samērā garšīga. Trekna un par daudz. Sagatavojam lietas prezentēšanai. Ēdienu gan nācās griezt ar manu mazo, spico nazīti, kurs man vienmēr līdzi, un kuru kaut kā mistiski man neatņēma lidostā. Aizmirsu, ka man tāds ir. Prezentējāmies pēdējie. Katra valsts uzlika kādu video, kas tieši radīts savas valsts parādīšanai. Mēs to īsti nebijām izdarījuši. Uzlikām youtube to, kas pirmais parādījām un lūdzām Dievu, Māru un mīļo Laimu, lai tas būtu kas labs un tiešām parādītu lietas. Pašiem arī bija interesanti skatīties. No bulgāriem dabūju mazu pudelīti ar rožu eļļu. Dievinu bulgāru rožu aromātu! Dejas. Tās pārsvarā tikai filmēju. Piedalījos tikai mūsu atrakcijā Pastum, pastum pietupies. Jautri, bet ne līdz galam.

Tā kā man no rīta piemetās tā vaina, kas sievietēm regulāri piemetas reizi mēnesī, nejutos īpaši labi un tinos mājās. Ūdens, ibumetīns, duša un te nu es esmu. Vēl jāieliek datorā visas bildes un tad dienu varēšu noslēgt un doties gulēt. Rītvakar gan gulēšanas laikam nebūs un būs jāballējas.

 

Written on February 12th, 2016 , travel Tags:

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē