Jau pāris gadus nevienā korī nedziedu, bet reiz bija tāds koris “Norise”. Vairākas reizes ir bijusi doma, ka vajadzētu aiziet ciemos uz kādu koncertu. Galu galā gan daļa dziesmu, gan daļa cilvēku ir sirdij tuvi. Uz nevienu Latvijas koncertu aiziet tomēr nebija sanācis, bet esot šeit, Kauņā, sajūta, ka jāatbalsta savējos, kļūst daudz spēcīgāka. Tā jau parasti savas lietas sanāk visspēcīgāk izjust svešumā. Lietuva gan relatīvi tuva, bet tomēr.

Koru sakrālās mūzikas festivāls “Kaunas musica religiosa”. Pirmā diena Vitauta dižā universitātes lielajā aulā. Ēka atrodas blakus teoloģijas fakultātei. Šajā galā vēl nebija līdz šim būts. Kopumā kārtējais koru pasākums pašiem koristiem. Skatītāji bija ap 12. Nosēdos pašā priekšā, jo bija plāns pafotografēt un kādu dziesmu ierakstīt. Skaņa gan noteikti bija labāka zāles vidū, kur arī sēdēja žūrija.

Skolēnu kori bija trīs, pieaugušie 4 + divi kori piedalījās klasē Contempory music, kur viens koris bija no bērniem, otrs vietējais jauktais.

Pirmie uzstājās Kauņas ģimnāzijas koris Vyturio. Mīlīgi bērni – gan puiši, gan meitenes. Par puišiem patīkams pārsteigums, jo varēja just, ka viņi tur ir, un viņiem jau ir īstu vīru balsis. Kvalitatīvi visskumīgākais koris, bet tāpat jauki, ka uzstājās. Vienīgie, kuriem nebija īpašo kora formu. Meitenēm lielākoties arī nebija kurpītes, bet lielākoties zābaciņi. Jauki bija, ka tika nodziedāts viens Ešenvalda gabals. Vienīgie arī lasīja visas dziesmas no notīm.

Otrais bija gandrīz meiteņu koris no Baltkrievijas Lira. Gandrīz meiteņu, jo bija divi puikas, kas kautrīgi stāvēja maliņā un vienā dziesmā pat nepiedalījās. Šo uzstāšanos ļoti izbaudīju. Perfekti nostrādāts un gandrīz visas dziesmas arī bija ar atbilstošām kustībām. Diemžēl man nav pieejams saraksts ar atskaņotajiem skaņdarbiem, bet brīžiem bija vienalga. Viņu izpildījums tiešām rāva kosmosā kā, manuprāt, reliģiskai mūzikai arī vajadzētu darīt. Cepuri nost meiteņu priekšā. Divas gan bija kormeistares vai ielikteņi, bet parējās arī labi turēja līdzi.

Neliela pauze un tad uznāca krāsainās meitenes no Polijas. Pēc programmiņas viņu nosaukumu nespēju izpīpēt. Laikam vienkārši kādas skolas koris. Katrai bija līdz zemei gari svārki, kas katri bija savā krāsā. Smaidīgas un izskatījās, ka daļa tiešām izbaudīja šo pasākumu. Visām arī smuki sapītas bizītes. Bija labi, bet nekas īpašs. Mīlīgi bija pēdējā dziesma, uz kuru viņas sastājās apkārt visai zālei un dziedāja kanonā.

Tālāk tiek pieteikts sieviešu koris Jūrmala, bet pa durvīm parādās kora Norise diriģentes galva. Visi smuki uznāk. Dažiem jaukas pārsteiguma sejas, ieraugot mani pirmajā rindā. Senos laikos, gatavojoties kādam citam reliģiskās mūzikas koru konkursam, pāris dziesmas ar šo kori sanāca samēģināt, tāpēc liels prieks bija dzirdēt Sisaka Laudate Dominum. Ļoti mīļa dziesmiņa. Šķiet, ka sanāk arī labāk kā agrāk, bet galu galā ir pagājuši vairāki gadi, kopš šo dziesmu sāka mācīties.


Tad jau arī Jūrmalas sieviešu koris. Viena no dziesmām bija tāds amerikānisks gospelis. Ideja jauka, bet tikai diriģente un viena no dziedātājām spēja būt tik dzīvīgi atsperīgas, lai sanāktu tik labi kā dāmām otrā okeāna pusē.

Vietējais jauktais koris Leliumai. Skaistas zili violetas kleitas, uz kurām pasakaini izskatījās medaljoni, kas daļai dāmu bija. Šis vairs nav jauniešu, bet kārtīgu cilvēku gados koris. Fifīgs diriģents. Daudzi izskatījās, ka tiešām izbauda procesu. Kopumā atstāja labu iespaidu.

Pēc programmiņas nākamajiem vajadzēja būt vietējiem Lituanica, bet uznāca atkal krāsaino svārku polietes. Smuki, bet nedaudz jau garlaicīgi. Nezinu vai griezīgās skaņas bija tīšas vai netīšas, bet vismaz pamodināja.

Tad nu beigās arī jauktais koris Lituanica. Iesāka ar man mīļo dziesmu In monte Oliveti. Skaisti. Patika vīru balsis, kas vienas dziesmas beigās radīja tādu paīkamu tēva rūpju sajūtu. Arī noteikti plusiņš reliģiskajai mūzikai. Nobeidza arī ar Laudate Dominum, ko viņi nodziedāja tiešām ātrā tempā. Pat samulsu.

Prieks, ka Norise tika tālāk un rītdien piedalīsies Grand Prix daļā. Uz rītdienas koncertiem gan netikšu, jo jādodas uz citu pilsētu, citiem pasākumiem.

 

Links uz man mīļo dziesmu: Laudate Dominum

Written on February 25th, 2017 , Events, Foto, Kauņa, People Tags: , , , , ,

Neesmu šajā blogā neko rakstījusi tik sen, ka pat laikam mana mamma vairs ik dienas neienāk, lai pārbaudītu, vai nav kaut kas jauns. Šodien bija Latvijas Kultūras akadēmijas un Stradiņa universitātes organizētās kultūras žurnālistikas vasaras skolas atklāšana. Atcerējos, ka man patīk rakstīt. Ikdienā gan parasti pietrūkst tā klikšķa, kas man liktu tiešām piesēsties un sākt to darīt. Vislabāk tas notiek ne savā istabā un portatīvajā datorā. Tastatūra kaut kā nedaudz ērtāka. Un vides maiņa arī vienmēr ir iedvesmojoša.

Diena gan sākās ar to, ka sapratu, ka jau atkal ir karsts. Tas laikam nevienam nav nekāds jaunums, bet katru riezi karstums mani nedaudz pārsteidz. Labāk jūtos nedaudz vēsākā klimatā. Tiku pie Paldies vīna no cilvēka, kuram palīdzēju iesniegt dokumentus akadēmijā. Izrādās gan, ka tas nebija tik ļoti nepieciešams, jo iestāšanās tika pagarināta un viņa pati šodien varēja ierasties. Nedaudz kāda Ingress spēlētāja iespaidā, nedaudz vienkārši tāpat man arvien vairāk sāk iegaršoties Riesling šķirnes vīnogu vīni. Balti, svaigi, pus kaut kādi tā kā man patīk. No pasta arī jauks pārsteigums – pasta kastītē mani gaidīja gan paciņa, gan uzaicinājums pēc vēl vienas. Neliela vilšanās gan par to, ka tā, kas mani gaidīja pastā, bija tikpat liela kā tā, kas tika iemesta pasta kastītē. Neizprotu principus, pēc kuriem tiek izlemts, kuras likt kastītē un par kurām tikai atstāt ziņu. Varēšu atkal taisīt daudz piespraudītes. Ja vien kāds viņas atkal pasūtītu, būtu pavisam labi. Bija jūnijā pasūtījums no akadēmijas – 150 piespraudītes priekš absolventiem un citiem īpašiem cilvēkiem, kā arī iepriekš diezgan bieži pasūtīja ingress cilvēki uz dažādām pasaules valstīm.

Vakar bijām ar divām jaukām feju meitenēm uz Vecāķiem bildēt lietas un arī pašas sevi, lai būtu skaists un krāsains kopīgais Etsy veikaliņš . Nosaukums tam būs Fairy Hat jeb feju cepure. Skaists sapnis, dārzs, mežs, dabas maģija un daudz skaistuma. Man foto jomā vēl daudz jāmācās. Bilžu arī ļoti daudz  – nezinu, kad tikšu ar visu apstrādi galā. Manas preces šoreiz ir sapņu ķērāji – krāsas un spalvas. Spalvas arī iepinās pie matiem iespraužamās bizītēs.

Šodienas diskusija žurnālistikas vasaras skolā bija par to, kas tad vispār ir kultūra, kā arī, kas Latvijā ir kultūras dienas darba kārtībā. Skaidrs, ka uz kultūru var skatīties gan plašā, gan šaurā nozīmē. Man patīk plašais, antropoloģiskais skatījums, kurā kultūra ir kādas cilvēku grupas kopīgā orientieru sistēma, nevis tas „kas tiek darīts kultūras namā”.  Kultūra vieno. Nauda reizēm ir pārāk svarīga.  Cilvēki vēlas tikt vadīti. Tās tikai dažas no domām, kas vakara gaitā izskanēja.

Tālāk sēdos uz riteņa un braucu uz Ziedoņdārzu, kur notika Ingas Karpičas vadīta sadziedāšanās. Līdz šim esmu bijusi tikai uz tādām, ko vadījusi Vītolu ģimene, tāpēc bija interesanti piedalīties nedaudz citādākā. Es gan ierados, kad pasākums gāja uz izskaņu. Dziedāt man patīk ļoti. Bija nedaudz grūti salīmēties ar visiem kopā, jo bija daudz iepriekš nekad nesatiktu cilvēku un balsu. Ir arī savādi, kad dziedāšanu vada kāds cits, nevis es, kā tas pēdējā laikā biežāk norisinājies. Vajadzēja man iemācīties spēlēt to ģitāru. Varētu tad arī es šādi. Neesmu gan vēl īpaši veca un to var paspēt. Dziedāšana un fotografēšana ir divas lietas, kuras darot, laiks apstājas un vienkārši ir labi. Paliek vienalga kādi ir laika apstākļi un kā es jutos pirms dažām sekundēm. Rakstīšana arī palīdz nedaudz pazust no visa pārējā un izbaudīt procesu.


Šodien bija mana pirmā darba diena Kristiana Boltaņska izstādē „Sirdspukstu arhīvs”. Bijām iepazīties ar mākslinieku un apostīt gaisu Arsenālā pēdējo reizi pirms izstādes atvēršanas jau vakar. Mums bija teikts būt uz četriem (mēs, tās esam es un mana kolēģe, ar kuru dalām šo darbu uz pusslodzi), un mēs arī bijām. Mākslinieks ieradās ap pieciem. Mākslinieks. Šarmants francūzis ar jauku humoriņu. Viņam kā dāvana laikam bija paredzētas biļetes uz vakardienas Rīga Dimd koncertu, kas norisinājās Arēnā Rīga. Viņa vakara programma laikam bija citi plāni, tāpēc biļetes nonāca pie mums. Skatos uz biļetes – sākums 19:00. Ok, nedaudz pastaigāšu pa Vecrīgu, spēlējot Ingress, paēdīšu un braukšu uz turieni. Tā arī izdarīju. Bez 18:48 esmu pie Arēnas. Mašīnu nav. Cilvēku maz. Apsargi nevienu iekšā nelaiž. Izrādās 19:00 bija iekšā laišanas laiks. Pats koncerta sākums bija paredzēts 20:30. Nedaudz pasalu. Tiku iekšā. Pie iekšā tikšanas es gan īsti neizpratu somu pārbaudi. Vai nu to vispār nedara, vai tā, ka ir kaut kāda jēga. Apskatījās tik manas somas vienā pusē (ir divi lieli nodalījumi) un neko – laida iekšā. Tajā otrā pusē bija vieta gan lielajam fotoaparātam, gan pistolei, gan arī kādai šņabja pudelītei. Paņēmu vienu karsto dzērienu, iekārtojos pie ērta galdiņa, kur var labi redzēt garām ejošos cilvēkus. Saplānoju nākamo nedēļu. Palasīju kultūras pasākumu avīzīti. Saskrējos ar vairākiem jaukiem cilvēkiem no akadēmijas. Laiks paskrēja. Iekārtojos savā vietā parterā. Gaidu sākumu. Paziņo, ka sākums pārcelts pa pusstundu vēlāk. Sāk rasties sajūta, ka koncerts beigsies tādā laikā, kad visi sabiedriskie transporti jau būs beigušies. Koncerts bija akadēmiskā, koru, folkmūzika un Instrumenti. Vēl šis tas piejaukts klāt. No folka gan patiesībā nebija gandrīz nekā, bet to gribējās visvairāk. Par maz dūdu, par maz bungu. Aizgājām no koncerta ātrāk, jo citādāk uz pēdējo trolejbusu es nepaspētu. Radio atradu kanālu, kur šis koncerts tiešraidē tika raidīts, bet dzirdēju tikai beigu aplausus. Brīdi pēc tam arī pienāca mans pēdējais trolejbuss. Nekādi bari vēl nebija ieradušies. Labi man. Aizbraucu mājās, iedzēru karstu tēju un sagatavoju visu šodienai.

Šodien preses konference sākās 11:00. Mēs bijām jau nedaudz pēc desmitiem. Daļa no žurnālistiem arī. Daudzi gribēja, lai viņu sirdspukstus ieraksta vēl pirms atklāšanas. Varējām to darīt tikai iepozēšanai, jo oficiāli nevarējām nevienu iereģistrēt pirms to nebija izdarījušas kādas ievērojamas personas. Kā pirmā bija ES komisāre. Pēc tam kultūras ministre. Un tad visi pārējie VIP un preses pārstāvji. Atklāšanas šampanieti izdzērām tik pēc kādas stundas, kad mums lika atdot glāzes. Pēdējo no divām kanape maizītēm, ko paņēmu, sanāca apēst tikai pēc darba laika beigām. Cilvēku bija tiešām daudz un rindā bija jāgaida ilgi. Mums vēlāk teica, ka klīstot runas, ka izstāde esot tikai līdz 20. janvārim. Patiesībā izstāde ir līdz 20. aprīlim. Vienīgais iemesls šādai sajaukšanai, ko es varu iedomāties ir tas, ka pats mākslinieks Rīgā esot līdz 20. janvārim.

Man vispār patīk cilvēki, kas iet uz muzejiem. Bija viens pakurls tantuks, kurš mīl kultūru un ir strādājusi ilgus gadus Nacionālajā teātrī. Tagad uz teātri nevar iet, jo nevar sadzirdēt. Izstādes pārsvarā baudāmas ar acīm, tādēļ šī pasaule ir pieejama. Bija cilvēki gan no Indonēzijas, gan Vācijas, gan Francijas, gan arī Japānas, kas ir nedaudz ironiski, jo serveris, kur ierakstītie sirdspuksti glabājas, atrodas Japānā uz kādas salas.  Jancīgākais apmeklētājs bija Marģers Martinsons, kurš mums izreklamēja arī visas savas izstādes, no kurām viena izklausījās samērā interesanta – fotogrāfijas ar cilvēku sejām, kuras dabīgi izveidojušās kokos. Nedaudz skumīgi bija, ka bija atnākušas divas māsas, kuras ir jau vecmāmiņu vecumā, un bija kopā ar savu māti, kura gan līdz izstādei nevarēja atnākt – Rīgas garākās vienlaidus koka kāpnes, pa kurām ir jāuzkāpj, lai nonāktu izstādē, ir pārbaudījums jebkuram. Lifts šādos gadījumos būtu ļoti noderīgs, bet nu neko. Pēdējās divas meitenes šodien arī bija māsas. Jaunas meitenes, kuras rindā gaidīja stundu. Apsardze jau gribēja viņas dzīt projām, jo pienāca 17:00, kas sestdienās un svētdienās ir muzeja slēgšanas laiks. Ielaidām, ierakstījām un viss kārtībā. Turpmāk strādāsim nevis divatā, bet pa vienai. Nākamā darba diena man būs ceturtdien. Nebūs pārāk viegli, jo tā ir diena, kad muzejā ir pagarinātais darba laiks. Man gan ļoti patīk, ka muzejos ir dienas, kad ir pagarināts darba laiks un/vai samazināta ieejas maksa. Nākamnedēļ strādāšu arī visu nedēļas nogali. Toties janvāra pēdējā nedēļā mana dzimšanas diena un attiecīgā nedēļas nogale būs pavisam brīvas.

Delfos ir bildītes un rīt būs sižets LTV1

 

Written on January 19th, 2014 , Events, Work Tags: , , , , , ,

Astoņos no rīta skan mūsu modinātāji. Auksta duša. Brokastīs pārslas ar pienu un viena jauka speķmaizīte, kas iezīmēja mūsu rupjmaizes krājumu beigas. Izejam. Ielas relatīvi ir tik ļoti tukšas. Lielākā daļa veikalu vēl ciet. Neliela nomaldīšanās pazemes tuneļos. Pastaiga. Aizejam līdz Sofijas katedrālei, kas ir mūsu apskatāmo objektu augšgalā un… tā ir ciet. Izrādās tā ir normāla pirmdienu parādība, ka šī brīnišķā celtne nav pieejama apmeklētājiem. Tūrisma sistēma šeit neliekas gluži loģiska. Nāksies doties rīt.

Nākamais objekts – pazemes ūdens cisterna, kas šeit atrodas jau no romiešu laikiem. Ir tik ļoti patīkami saprast turku valodu – pie kases bija uzraksts, ka studentiem un citiem zvēriem biļete maksā 5 liras, kas ir uz pusi lētāk kā tūristam vulgaris. Piecinieks gan bija rakstīts vārdiem, lai nepiesaistītu pārāk daudz ārzemju cilvēku, kas ietilpst kategorijā, kas var saņemt atlaides, uzmanību. Pazeme  vēl joprojām skaista un patīkami vēsa. Foto tehnika arī līdzi nedaudz labāka kā iepriekšējā reizē, kad šeit ciemojos. Nekādas foto izstādes gan vairs nebija. Līdz medūzas galvām neaizgāju, jo bija pagara rinda, kā arī atminos, ka tā manī nekādu sajūsmu neizraisīja.

Neliela kafijas pauze. Labas kafijas atrašana Turcijā nav vienkāršs jautājums. Ir Starbuks, bet tā ir tāda diezgan sālīta  vietiņa. Wei Čana (taivānieša) ideja doties uz Mc Donalds, kur ir Mc Cafe. Pieņemama cena, normāls tilpums, jauks pagalms, kur mierīgi izdzert mūsu kofeīna vai šokolādes pilnās dziras. Tur kaķīši un interesanta dāma, kas pēc maltītes skaitīja lūgšanu. Pēc skata kristiešu.

Nākamais obligāti apskatāmais objekts – Grand Bazar tirgus. Pirmo reizi tajā ieejot, jutos daudz vairāk iespaidota. Kopumā lielas, smukas tūristu lamatiņas, kurās var nomedīt ko labu. Tas gan ir jāprot, kā arī noder kripatiņa veiksmes. Mūsu medījums bija ūdenspīpes tabaciņas. Bez nikotīna, ber ar dažādām burvīgām smaržām. Captain Black tabaciņu pīpēsim šovakar mūsu mītnes virtuvītē kopā ar pārējiem iedzīvotājiem. Tāda patīkami draudzīga studentiska sajūta šeit. Pati māja arī ir ļoti skaista, lai gan manāms, kā to grauzis laika zobs. Griesti ciku cakām izgreznoti, centrā koka kāpnes. Durvju portāls arī acīm tīkams. Jebkurā gadījumā, tirgū pārāk daudz laika nepavadījām, bet pietiekami.

Tālāk pusdienas. Visām smukajām tūristu lamatiņām ejam garām un brienam iekšā parastos pilsētas kvartālos. Atradām vietu, kur cenas zemākas kā Ankarā un ēdiens ļoti gards. Galvenais parametrs ēstuves meklējumos bija lahmadžuna esamība un  nedārdzība. Līgai šis ēdiens bija jāpagaršo un viņa to arī izdarīja. Rīgā to arī var iegādāties, bet tas maksā pārāk daudz un ir diezgan neēdams. Es pasūtīju tavuk şiş jeb vistas šašlikam līdzīgu ēdienu, kam klāt visādi salātiņi, rīsi un frī kartupelīši. Es gan laikam esmu vienīgais cilvēks, kuram kartupeļu un rīsu ēšana vienā ēdienreizē liekas nepareiza. Klāt visam piedzēru airanu. Domāju, ka Latvijā tagad jau daudzi ir pazīstami ar šo jogurta dzērienu.

Jāaiziet vēl uz Zilo mošeju. Pa ceļam sanāca neliels bradājums. Atradām nedaudz sadrupušu ēku, kas skaisti noaugusi ar efejām un citiem augiem. No sākuma izskatījās pēc vecas mošejas. Tad sapratām, ka tā ir pirts. Iekšā ietikt bez bīstamas rāpšanās pa mūriem īsti nevarēja. Pajautājām vietējiem un uzzinājām, ka tā  tiešām ir veca pirts pie tam vecāka, kā varētu pirmajā brīdī domāt – tā ir Sofijas katedrāles vienaudze. Skumīgi, ka tāds skaists brīnumiņš ir tik ļoti nolaists un tiek izmantots vairāk kā izgāztuve. Varēja redzēt arī to, kā audzis pilsētas kultūras slānis.

Ieraudzījām ūdeni – gājām skatīties. Iznācām pie Marmora jūras. Viss skaisti zils, ūdens mierīgs. Sajutos kā  tādā sapnī vai vīzijā. Kuģi pa ūdens virsmu lidoja. Miers.

Redzējām arī vecos ārējos mūrus, gar kuriem reiz skalojās ūdeņi. Tagad priekšā ir iela, dzelzceļš un citas mūsdienu civilizācijas atrakcijas. Dažviet ar mūriem saplūdušas ēkas. Neviena tūrista. Vispār ir tik daudz paslēptas Stambulas, kur tūristu nav. Viņu nav pat pārsimts metrus no galvenajām artērijām.

Zilā mošeja. Galīgi vairs nerada iespaidu. Sanāca gan iekšā jauka meditācija. Izejam hipodromā. Nekā īpaši vairāk par diviem obeliskiem tur nav. Neliela foto skola biedriem par to, kā fotografēt tekošu ūdeni. Sāk līt. Kāpjam tramvajā un braucam mājās.

Jaunā Game of Thrones sērija. Vakariņas, kurās bija garšīga paciņu zupa, kofte, baltmaizīte. Un tagad es sēžu un piebeidzu šo rakstu. Blakus man cilvēciņš no Beļģijas taisa salātus sev un dēlam. Soli tālāk Artis ar šīs iestādes uzraugu spēlē tavlu un smēķē ūdenspīpi, kurā ievietota jau iepriekš minētā tabaciņa.

Ar labu nakti!

 

 

Šī nedēļa man iesākās ar būšanu Tallinā. Svētdienas vakarā ar autobusu kopā ar citiem jauniešiem no Latvijas devāmies uz kaimiņu zemi smelties zināšanas jautājumos, kas saistīti ar informācijas tehnoloģijām. Viss norisinājās pasakaini skaistā viesnīcā un tās konferenču centrā. Sen nebiju tik labi un garšīgi ēdusi pie tam vēl par to nemaksājot ne santīma. Piedalījās arī jaunieši no Zveidrijas un Igaunijas.

Pirmajās dienā bija vispārīga lekcija, workshopi un vakarēšana. Diemžēl paša semināra sakarā es nejūtos ko daudz ieguvusi. Salīdzinoši piedalīšanās forumā KUBS, kas norisinājās šovasar, es iemācījos vairāk. Tomēr man ir prieks par iegūtajiem kontaktiem.

Šodien aizbraucu ciemos pie jaukiem cilvēkiem, kas ir pārvākušies uz Vecmīlgrāvi. Biju jau piemirsusi, cik tas ir tālu.

Vakarā tikšanās ar brāli iekš SkeptiCafe. Šoreiz tēma par abortiem. Neko būtiski jaunu neuzzināju, bet tāpat patīkami šādā pasākumā pavadīt laiku.

Pirms brīža dzīvokļa biedrene paziņoja, ka grasās tuvākajās dienās izvākties. Vai kādam ir interese par dzīvošanu kopā ar mani un G nelielā, bet omulīgā istabiņā?

Written on November 28th, 2012 , Events, Life, Uncategorized Tags: , , , ,

Gaiss smaržo pēc pilnmēness, kas nozīmē, ka man asinīs palielinās vēlme kaut ko rakstīt, tāpēc pa ilgiem laikiem to atkal daru.

Šī nedēļa man pagaidām iet diezgan spožā Turcijas karoga krāsā. Pieteicos par badiju/mentoru šī gada Erasmus studentam no Turcijas. Pirmdien kopā ar vienu jauku kursa biedreni sagaidījām savus cilvēkus lidostā. Tā kā viena kursa biedrene, kas arī bija tikusi pie turka, nevarēja ierasties, jo atradās Nīderlandē, es dabūju komplektā divus. Ideālā gadījumā man būtu viņi jāaizved uz viņu apmešanās vietu, kas būtu studentu dienesta viesnīca vai kāds dzīvoklis, ko viņiem vajadzēja laicīgi sameklēt. Tas netika izdarīts, tāpēc paņēmu viņus uz sava (G) dīvāna ar domu, ka nākamajā dienā gan jau atradīšu kādu dzīvokli vai istabu, ko meklēju jau kādu nedēļu. Pamazām soli pa solim, vārdu pa vārdam izdevās viņus dabūt uz visām vajadzīgajām iestādēm. Saziņa ir diezgan sarežģīta, jo viņu angļu valodas zināšanas ir tikai nedaudz labākas par manām turku. Nav ne jausmas, kā viņiem izdosies sekmīgi nokārtot visus studiju kursus, kā arī kā viņus vispār palaida šādā atrakcijā, zinot viņu spēju sazināties. Šodien pateicoties tēvam mēs tikām pie istabas. Vispār ir grūti atrast istabu normālā stāvoklī, par sakarīgu cenu studentiem uz pieciem mēnešiem. Parasti visi vēlas slēgt līgumu uz gadu. No istabas vēl pilnīgi nebija izvācies iepriekšējais īrnieks (parādnieks, kuru sen jau mēģina izmest), bet kopīgiem spēkiem mēs iznesām visu drazu, kas tur bija savākta, izmazgājām, pārkārtojām un radījām patīkamu istabiņu. Rīt jānoslēdz līgums un jācer, ka viss būs jauki un burvīgi.

Vēl šajā nedēļā bija jauka akadēmijas studentu pašpārvaldes sēde. Žēl, ka tā nevarēja būt ilgāka, bet turku lietas patērēja daudz mana laika un uzmanības. 1. septembrī notiks Zirgu pasta (LKA filiāles) (jaun)atklāšana. Es piedalīšos kā gids. Izklausās, ka būs burvīgs pasākums un žēl, ka man tur nav paredzētas lekcijas. 3. septembrī būs Leģendu nakts, kas ir pasākums priekš pirmkursniekiem ar rajona, pašpārvales un savu kursa biedru iepazīšanu. Un pēc pār dienām 8. septembrī integrētas baltajās naktīs būs pirmo kursu iesvētības. Straujš sākums – cerams, ka arī mācību ziņā viss būs lieliski un pietiks enerģijas un iedvesmas visam.

Uz kādu laiku man izmēģināšanai ir bezvadu pele un klaviatūra. Pēdējo izdomāju izmēģināt pa ilgiem laikiem radot kādu bloga ierakstu. Ir svētdienas vakars un man nav interneta. Nezinu nemaz, kad es šo nopublicēšu un vai vispār. Kad biju mazāka diezgan bieži digitāli sadrukāju vairākas lapas teksta, ko pēc tam vienkārši izdzēsu. Jaunā klaviatūra nav gluži tāda, pie kādām esmu pieradusi un kādas man patīk. Šai ir samērā maigas, bet diezgan dziļi spiežamas pogas. Man daudz labāk tīk, kad varu rakstīt ar viegliem pirkstu skārieniem pa tastatūru.

Varu nedaudz pasūdzēties par to, ka ir karsti, bet no tā nav nekādas jēgas. Staigāju pa dzīvokli savā jaunajā peldkostīmā. Tā kā parasti braucu uz nūdistu pludmali, līdz šim nebija sanācis iegādāties jaunu. Iepriekšējais ir samērā rozā un vismaz piecus gadus vecs. Šodien satikos ar Stīnu. Saldējuma kafejnīca LEDUSPUĶE ir lieliska satikšanās vieta šajā svelmē. Sākotnēji plānots bija tikties Skrīveru mājas saldējuma mītnē, kas atrodas Alberta ielā, bet šī jaukā iestāde svētdienās nestrādā (vai arī strādā kādā saviesīgā pasākumā). Pēc tam sanāca neliela iepirkšanās. Iegādājos vienu kontaktlēcu tās vietā, ko vakar jūŗā nirstot pazaudēju. Zinu, ka nirt ar kontaktlēcām nevajag, vai jādara tas ar aizvērtām acīm. Pēdējo es vienkārši nespēju, jo man tik ļoti patīk nirt gar dzelmes viļņotajām smiltiņām, vērot tās un pieskarties ar pirkstu galiem.

Vasara šogad ir kāda ir, un vakar bija tik trešā reize, kad es vispār aizbraucu līdz jūrai. Ādas krāsa ir neierasti brūna priekš manis, bet, salīdzinot ar lielāko Latvijas iedzīvotāju daļu, esmu vēl joprojām bāla.

Kas gan labs ir noticis, kamēr neko neesmu rakstījusi šeit, lai arī ik pa laikam uznāca tāda vēlme?

Nesenākais notikums bija tāds, ka padzīvojos divas dienas Infektoloģijas centrā. Nekas šausmīgs ar mani nav noticis un nedz ar encefalītu, nedz Laima slimību neslimoju. Aizbraucu, jo likās, ka man varētu būt meningīts. Divas nedēļas pirms tam man bija piesūkusies ērce un pa vidam divas dienas bija ļoti slikta pašsajūta. Pirms došanās uz slimnīcu man kādas četras piecas dienas arvien vairāk un vairāk sāka sāpēt galva. Pēc visiem izmeklējumiem izrādās pie vainas ir nevis kāda infekcija, bet problēmas sprandā. Pilna diagnoze ir mugurkaula kakla daļas spondiloze ar cefalģiju. Būs jādodas draudzēties ar kādu fizioterapeitu un jāvingro. Pirms tam gan man jāatrod kāda ģimenes ārste, ar ko spēju saprasties. Tā kā man nebija paaugstinātas temperatūras, ar savām sūdzībām man vajadzēja doties pie šādas ārstes, nevis braukt uz slimnīcu. Bet tur vismaz mani kārtīgi pārbaudīja, mēģināja pabarot, vairākas reizes pielika pie sistēmas un vispār tur nebija ne vainas. Māsiņas arī burvīgas.

Divas sliktās veselības dienas, kas bija starp ērci un slimnīcu, notika ar mani foruma KUBS beigās. Tā bija četru dienu nometne viesu mājā Jauncaunes kaut kur Madlienas apkaimē Latvijas pašpārvalžu aktīvākajiem biedriem. Sadraudzība, idejas, projekti. Galvenā šī gada tēma bija komunikācija. Sapazinos ar vairākiem interesantiem cilvēkiem. Gribējās iepazīt vairāk, bet mana komunikācijas čakra nedarbojās tik labi, cik gribētos. Nometnes beigās bija jārealizē kāda akcija dzīvē. Tā tapa  #7Latvijai. Notika visādas izdarības Brīvības pieminekļa apkaimē. Es gan tur nebiju, jo aizbraucu mājās sevi dabūt normālā kondīcijā, lai varētu vismaz piedalīties noslēguma pasākumā. Varētu es par šo rakstīt vēl daudz vairāk, bet ir jau pagājis pārāk ilgs laiks, lai tas sanāktu tā, kā es to gribētu, tāpēc šoreiz nerakstīšu.

Bet kur es dabūju ērci? Tas notika fantastiskā pasākumā  – Līgas un Koka kāzās. Piedalījos tur kā organizators. Pirmajā dienā, kad atbraucām tikai daži, sanāca diezgan pamatīgi brist caur pļāvām, birztalu, laukiem. Tur arī tiku pie sava astoņkājainā zvēriņa. Laiks bija burvīgs, vieta fantastiska. www.spekozols.lv. Pašā kāzu ceremonijā darbojos kā galvenā dziedātāja, kas man nebūtu izdevies, ja nebūtu bijuši nelieli papildspēki, jo iepriekšējā dienā sanāca nobļaut balsi pļavās, kā arī es vienkārši neesmu nekāds solists – pārāk daudz uztraucos. Svarīgākajā brīdī, kas bija roku sasiešana, spēlēju visu priekšā blokflautu. Kļūdīties sanāca tikai ar ritmu, bet vismaz notis visas bija pareizās. Kāzas vispār bija patīkami netradicionālas – vikāņu stilā ar daudz tautas dziesmām, dabu kā svētnīcu un vienkārši jauku kopābūšanu. Pēc tam gan jutos ļoti nogurusi un bija jauki atlūzt mājās.

Visu nākamo nedēļu es pavadīšu vasaras mājā www.korki.lv. Tur notiks ezotēriskas nometne. Pamatā tā man būs mierīga atpūta pie jūras, mežā, pirtī gan vienai, gan ar jaukiem cilvēkiem. Katram, kas piedalās būs arī jānovada nodarbība par kādu tēmu. Būs arī pirts diena, kā arī diena, kurā mēs ar vārdiem nesarunāsimies. Šonakt braukušu ar AM uz nakts tirgu iepirkt ēdienus šim pasākumam. Nezinu šobrīd cik un kādu tehniku man ņemt līdzi. Noteikti jāņem fotoaparāts, bet tad gribas arī datoru, kur salikt bildes un lādēšanas ierīces.

Man apnika rakstīt. Žēl, ka internets vēl nav parādījies. Solīja, ka stundas laikā būšot. Pirms nepilnas stundas…

UPD: Ir 23:17 – interneta vēl joprojām nav. Būtu labi, ja tāds parādītos vismaz no rīta, lai varu apskatīties laika ziņas un izdomāt, kādas drēbes ņemt līdzi uz nometni. Spriežot pēc mana saraksta, atkal būs jākrāmējas čemodānā, nevis mugursomā. Labi, ka tikšu uz turieni vesta ar mašīnu, nevis būs jākratās ar autobusu.

UPD: ir 6:09 Tikko biju ar AM uz nakts tirgu. Ja ir mašīna, tad tiešām ir vērts aizbraukt un sapirkties visādus labumus. Šobrīd ēdu tomātu salātiņus. Pēc tam būs jānosnaužas, jāpabeidz krāmēties un tad būs atkal jābrauc uz tirgu. Šoreiz gan uz parasto iepirkt galvenokārt piena produktus. Taisīšu nometnē gan jaunos kāpostiņus ar sviestu, gan sviesta pupiņas, gan popļuku. Ja paveiksies, uz vietas varēs tikt pie sēnēm, lai taptu sēņu mērce. Jūtu, ka būs tiešām jauka nedēļa.

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē