Ir nedaudz uzkrājies nogurums. Muskuļi un saites visu laiku par sevi atgādina. Gribas mājās karstā vanna, bet līdz tam vēl mazdrusciņ jāpaciešas. Ap vieniem naktī vismaz pilsēta palika klusāka un varēju izgulēties.

Šodien ir svētdiena, kas Barselonā nozīmē divas lietas, pirmkārt, lielākā daļa veikalu ir ciet, otrkārt, liela daļa valsts muzeju pēc 15:00 ir bez maksas. Kad divi tūristi, kas sirdī ir biologi, domā, uz kādu muzeju būtu jauki aiziet, tad, protams, prātā nāk dabas muzejs, bet vispirms vēl pāris lietas. Rīta kafija. Uz brīdi iegājām citā McDonaldā, bet tur bija pārāk daudz tautas un vispār nebija laba sajūta, tāpēc devāmies uz jau ierasto. Kafija un mērcītes vakaram, kad taisīsim budžeta burgerīšus viesnīcā.

Netīšām izgājām pa ieliņām tā, ka tieši iegājām ciemos pie katedrāles zosīm, kuras vēl nebijām satikuši. Skaista un mierīga vieta. Ļoti priecājos, ka neesmu tur tūrisma sezonā. Daudz sakrālāka sajūta gan bija kalna takās, nevis katedrālē. Tālāk devāmies dabas muzeja virzienā, kuram vajadzētu būt netālu no triumfa arkas. Atradām, bet izrādās ciet uz rekonstrukciju. Pastaigājāmies vēlreiz pa parku, kurš šoreiz bija pilns ar atpūtniekiem un to izklaidētājiem. Pie kaskādes bija svinga deju pasākums, bet kaut kā sakautrējos pievienoties. Mums arī bija pārāk daudz mantu, kuras negribējās atstāt bez uzraudzības. Parkā vislielākais prieks bija par kādu mākslinieku, kurš gan nodarbojās ar stikla lodes kontaktžonglēšanu, gan staigāšanu pa slackline, to visu apvienojot kopā ar aktīvu bērnu izklaidēšanu un joku izspēlēšanu. Iedvesmojošs mākslinieks. Pie kaskādes arī papriecājāmies par varavīksnēm.

Kārtējā cepumu un sulas pauze, google maps un es atrodu, ka gar jūras malu var aiziet līdz vietai, kur ir vēl viena dabas muzeja ēka kā arī Primark veikals. Gribējās izmantot izpārdošanu priekus. Redzējām centrālo vilcienu staciju, kas ir patīkami iespaidīga. Tālāk uz pludmali. Netīšām iegājām vienā ragā un nogājām laikam kādus trīs liekus km, bet tas nekas. Pastaiga gar jūru vienmēr jauka. Man gan Vidussjūra pēc manas mīļās Baltijas jūras liekas kaut kādā ziņā nepareiza, bet viss jau atkarīgs no pieraduma. Prieks redzēt, ka daudzi cilvēki šeit nodarbojas ar aktīvo atpūtu. Bija arī vairākas jaukas smilšu skulptūras, kur katrai bija pievienots kāds degošs elements. Populārākais tēls bija pūķis. Diezgan daudz ielu tirgoņu, kas savu preci tirgo uz sedziņām, kuras pāris sekundēs var savākt un doties prom, lai policija neaiztur par nelegālu tirgošanos. Gājām ilgi, bet bija patīkami. Galīgi neticas, ka ir Janvāra vidus. Ziema.

Dabas muzeju atradām par to ļoti priecājāmies. Iešana pa tumsu ar izgaismotiem eksponātiem. Labi aprakstīta un parādīta zemes klimata un dzīvības veidošanās. Daudz fosīliju. Atsevišķa izstāde par dinozauriem. Burvīga fotoizstāde. Zvēri, augi, sēnes, mirkoorganismi, ieži un minerāli. Skaisti, bet nedaudz par daudz. Noguru no informācijas un apkārt skrienošiem bērniem.

Primarks kā jau liels veikals svētdienā bija ciet. Bet vismaz mēs to atradām.

Spēka atpakaļ iet ar kājām nebija, tāpēc meklējām transportu. Sapratām, ka pa ielu, kur atradāmies, iet tikai viena autobusu līnija – H16. Ar šo mēs jau esam braukuši daudz un dikti. Vēl patīkamāks pārsteigums, ka pie stūres mums jau pazīstams šoferītis, kas mūs atveda no otra Barselonas gala, kad atbraucām no kalna. Mans ceļa biedrs ar savu gandrīz 2m augumu, garo bārdu, cepuri un vispār neierasto tēlu ir grūti aizmirstams. Patīk man šādas mazas sagadīšanās. Vakar, kad vēlreiz iegājām paēst mums jau mīļajā vegānēstuvē, tur bija tikai viens brīvs galdiņš – tas, pie kura sēdējām pirmajā reizē, kad vieta bija gandrīz tukša.

Rītdien vēl iziesim bezmaksas Gaudi tūri, tad varbūt Sagrada Famila no iekšpuses un tad jau jāpošas mājup. Ceru, ka sniegs tur vēl ir, jo man ziņo, ka paliek relatīvi silts. Varbūt vēl jānopērk kāds suvenīrs, bet ar tādiem man neiet. Pirkt kaut kādus ķiņķēziņus galīgi negribas, atrast ko tiešām burvīgu nav viegli un nepieciešama veiksme. Patīk reizēm paņemt kādu ziedu vai čiekuru, bet šoreiz nebija nekā tāda, kas gribētu pie manis mājās.

Esmu jau trešajā viesnīcā šī ceļojuma laikā. Jau pēc atsauksmēm varēja gaidīt, ka būs slikti un tā arī ir. Vismaz priekš pēdējā brīža lēti. Aiz loga ir skaļa iela, ir pavēsi, tualete un duša gaitenī. Pēdējais gan šajā galā ir lielai daļai centra viesnīcu. Labi, ka ir pieejama mikroviļņu krāsniņa, kad gribas ko siltu.

Visās viesnīcās šeit recepcijā atšķirībā no Latvijas strādā samērā veci cilvēki. Visur arī jāaizpilda reģistrācijas anketas, atslēgas vienmēr jāatstāj recepcijā, kad dodamies prom. Vēl ir arī kaut kāds savāds nodoklis, kas jāmaksā papildus.

Pirmā viesnīca Hostal Radio bija tāda vidēja, bet vismaz savas labierīcības. Otrā Guesthouse Barcelona Gothic, kas gan bija tikai uz vienu nakti, bija burvīga, lai gan sienas plānas. Nācās no 6:00 – 7:30 klausīties itāļu ballīti aiz sienas. Sajūta tāda, it kā visi būtu vienā istabā.

Kad ir būts kalnā, tik grūti kaut ko rakstīt par pilsētu, jo tā vairs nešķiet ne tik skaista, ne svarīga. Bet tomēr nedaudz par to, kā gāja ceturtdien, 12.janvārī. Diena bija tikpat saulaina un silta (+14) kā iepriekšējās. Sākās kā ierasts mūsu McDonaldā ar kafiju. Tā kā jau bija daudz nostaigāts un nākamajā dienā plānojās kāpiens kalnā, izdomājām, ka būs mierīgā diena ar vakara pastaigu bez noteikta mērķa pa vecpilsētu. Kādā brīdī nonācām pie jūras, bet lielākoties baudījām burvīgos veikaliņus un vispār šaurās ielas. Ziepju burbuļi. Pa kluso uzņemtas bildes, pēc kurām nedaudz dzenas pakaļ un protestē. Simtiem mazu, smuku balkoniņu. Tūristi kā tūrisma objekti. Bezmaksas foto izstāde kādas valdības ēkas laikam trešajā stāvā. Triumfa arka, kas nepavisam nelikās kas īpašs.

Un tad Parc de la Ciutadella. Skaists parks, kurā sastopami ļooti daudz jaunieši un ielu mākslinieki. Liela daļa bez licenzēm, kas šajā pilsētā nepieciešamas. Cik zinu, puiši arī tur mēģināja uzstāties, bet kāds viņus nostučīja un policija palūdza aizvākties. Žēl, jo vispār pilsēta ir maksātspējīga un ielu mākslinieki šeit pelna labi. Parkā īpaši priecājos par strūklaku kaskādi ar zelta zirgiem. Cepumu pauze. Ceļš atpakaļ, neskatoties kartē, pieņemot, ka virziens ir pareizais. Apmēram bija arī. Iznācām uz galvenās ielas kārtējo reizi vienā konkrētā krustojumā. Parasti gan tas notika no otras puses. Patīkami, ka pie viesnīcas ir normāls mazais lielveikals. Tur pirms braukšanas mājup iepirkšu pāris paciņas ar dievīgi gardu humosu. Vakara sarunas un lēmums šo ceļojumu pa pāris dienām saīsināt. Labi, ka ir tūrisma nesezona un aviobiļetes patīkami lētas. Rīgā ielidošu naktī uz 17.janv.

Uz Montserrat kalnu bija plāns doties rīta pusē, bet visiem sanāca lēnais aizgulēšanās rīts, līdz ar to devāmies uz turieni pēcpusdienā. Ar autobusu uz pilsētas nomali ar visām savām mantām. Tur stāv mūsu trīs ceļotāju mašīna ar piekabi. Viens no ceļotājiem šobrīd ir Polijā, līdz ar to bija vieta man un manam koferim. Līdz kalnam ar klosteri tā augšā apmēram 40km, kas ar mašīnu ir gandrīz nekas. Tāda savāda sajūta braukt pa serpentīnaino ceļu, kas veda uz klosteri. Skaisti gan. Šajā ceļojumā un vispār dzīvē kopumā, manī daudz lielāku prieku un sajūsmu rada nevis cilvēku radītās vietas un priekšmeti, bet dabas. Varu sajūsmā kliegt, kad ieraugu kādu neierastu puķīti, ķērpīti vai smukus saules starus koku galotnēs. Tā kā laika nebija īpaši daudz un intereses maz, klosteri tik ātri apskatījām no ārpuses un devāmies augšup kalnā. Teorētiski tur ir funikulieris, kas var uzvest augšā, bet tas, pirmkārt, vairs negāja, otrkārt būtu tāda kā krāpšanās sajūta. Daudz lielāks gandarījums uzkāpt pašai. Kāpiens bija vidēji grūts. Ja ikdienā dzīvotu kādā kalnainākā pilsētā par Rīgu, jau būtu vieglāk. Taka bija patīkami dažāda – gan betona kāpnes, gan ielejas, gan pasakaini skati uz dažādām kalnu grēdām, gan posmi, kur varēju sajusties gandrīz kā džungļos. Mamma iepriekš stāstīja, ka pārsvarā visu laiku bijis karsti, bet zaļie posmi sniedza tik nepieciešamo veldzi. Mūsu gadījumā tie arī pasargāja – šoreiz gan ne no karstuma, bet aukstajiem kalnu vējiem. Tie gan beigās mani atturēja no uzkāpšanas pašā virsotnē. Lielāko ceļa laiku virsjaka bija somā, jo bija pietiekami silti. Skatu laukumiņā kādas desmit, piecpadsmit minūtes no virsotnes jaku nācās uzvilkt, jo brāzmas bija tādas, ka man nedaudz bija bail ka mani aizpūtīs. Laika līdz saulrietam arī nebija daudz, tāpēc izvēlējos doties atpakaļ. Puiši vēlāk mani panāca. Īsas kājas un maza kalnu pieredze man neļāva pārāk ātri pārvietoties. Pa ceļam vēl pāris pasakaini skati un lejā nonācām līdz ar tumsas iestāšanos.

Vakars pēc kalna bija paredzēts īpašs, jo gulēšana nevis viesnīcas nosacītajā komfortā, bet mašīnā tā kā to viņi dara ikdienā. Paveicās un atradām ļoti skaistu vietu kalna pakājē, kur iekurināt ugunskuru. Puiši strādāja kā labi ieeļļots mehānisms un īsā laikā gan iekūra nelielu, bet skaistu ugunskuriņu, gan uzcēla telti. Pie uguns gan pļāpājām, gan cepām folijā kartupelīšus, kas sanāca pasakaini gardi. Uz pannas tika cepti vegānisko burgeru “gaļa” Vīns. Dziesmas. Pilnmēness kā prožektors apgaismoja mūsu šamanisko vakaru. Pilnīgs klusums. Zvaigznes. Par mums izrādīja interesi kāda lapsiņa. Rēja uz mums no dažādām pusēm, līdz aizgāja prom. Puiši pēc pirmajām skaņām bija kaujas gatavībā, ja nu tas ir kas bīstams, bet lapsiņa laikam vienkārši bija ziņkārīga. No rīta apskatīju mūsu ugunskura vietu un priecājos par tās skaistumu – daudz kadiķveidīgu krūmu, citi ar dzelteniem ziediem, skats pār koku galotnēm.

Gulēšana mašīnā bija vidēji ērta. Par mani parūpējās un gan novietoja visērtākajā gulēšanas vietā, gan iedeva pietiekami daudz segu. Īpaši ērti jau nav, bet ir gulēts arī nepatīkamākos apstākļos. Nogulējām līdz pat 11:00. Pēc kāpiena bija sagurums un šoferītim arī vajadzēja izgulēties. Brokastīs šoreiz nevis McDonalda kafija, bet kāda random benzīntanka. Skaists ceļš atpakaļ uz pilsētu.

Atradām jauno viesnīcu, kurā šobrīd sēžu. Uzlādējām ierīces un devāmies atkal nelielā pilsētas apskatē. Nacionālais mākslas muzejs un olimpiskais centrs. Ziemā dienas īsas, tāpēc atkal pārsvarā visu vērojām saulrieta gaismās. Kaut kur tur vajadzēja būt kaktusu dārzam, bet neatradām. Atpakaļ pusi ceļa nogājām, vienkārši ejot aptuvenā virzienā pa parku. Pēc tam paskatījāmies norādes google maps. Izrādās viss ir daudz tuvāk kā brīžiem šķiet.

Tagad sāk arvien jūtamāk sāpēt kāju un dibena muskuļi pēc kalna. Interesanti, kā būs ar staigāšanu rītdien. Mierinu sevi ar mantru “man būs smuks dibens, man būs smuks dibens, man būs smuks dibens…” Kopumā gan sajūta ir ļoti laba. Jūtu kalna mieru sevī. Jāatceras tas turpmāk plānojot ceļojumus – vairāk kalnu un pastaigu taku, mazāk pilsētas kņadas.

 

Written on January 14th, 2017 , Foto, travel Tags: , , , , , , ,

Sākotnēji šodien bija paredzēta Gaudi diena, bet izskatās, ka būs kādu citu dienu. Vēl tādas šeit paredzētas pietiekami daudz. Pamodāmies vēlāk nekā būtu optimāli ceļošanai, bet varbūt arī labi, jo visos šodienas galvenajos objektos nokļuvām tieši brīdī, kad tur bija lielisks apgaismojums fotografēšanai.

Izskatās, ka kafija McDonaldā būs tradīcija. Diez vai par 1eur ko labāku var atrast. Šī pilsēta lēta nav. Vidēji pusdienu piedāvājums kafejnīcās maksā ap 10eur. Vietējais vīns, kas maksāja zem 2eur gan ir labs :D

Šodiena sanāca staigājamā diena. Nogājām ap 12km. Tagad vakarā ir patīkama noguruma sajūta gan kājās, gan dibena muskuļos. Paldies mammai, kura man aizdeva ļoti ērtus zābaciņus. Daudz kur var aizbraukt ar metro vai autobusu, bet kaut kā interesantāk ir iet ar kājām. Īpaši man patīk apskatīt tās pilsētas daļas, kas nav domātas tūristiem.

Visi zina, ka Sagrada Familia ir populārākais tūrisma objekts pilsētā, līdz ar to mums arī bija līdz turienei jāaiziet. Pirmajā brīdī, kad aiz ielas stūra parādās skats uz šo grandiozo celtni, ir sajūta kā sapnī. Neticas, ka kas tāds realitātē var eksistēt. Skaisti un viss vēl procesā. Iekšā bez online biļetēm nelaida. Izdomājām arī, ka īsti liekas naudiņas nav, tāpēc izlaidīsim skatu no iekšas. Internetos arī lasītas atsauksmes, ka labāk ieguldīt naudiņas netālu esošajā slimnīcā. Uz to arī devāmies un bija vērts. Hospital de Santa Creu i de Sant Pau celta pagājušā gadsimta sākumā un ir tiešām skaista. Bildes gan būs tik ceļojuma beigās. No sākuma mums mēģināja pārdot padārgu ieejas biļeti, bet saprata, ka mēs tādi nabaga stundentiņi un iedeva lētāko.

Pēc slimnīcas apskates devāmies kalnā augšup uz vietu, kas ieteikta kā labākā vieta panorāmas skatu uzņemšanai. Random cilvēkiem internetā bija taisnība un bunkura kalnā bija ļoti, ļoti skaisti. Gan burvīgu augu pilnas takas – gan priežu mežiņi, gan puķītes, kuru ziedi izskatījās pēc pūkainiem kāpuriņiem, gan tiešām burvīgi panorāmas skati. Augšā bija diezgan daudz jauniešu, kas ieradušies pārsvarā pa pārīšiem vērot saulrietu. Tāda jauka bohēmas sajūta.

Spēka atpakaļ iet ar kājām vairs nebija, tāpēc izbaudījām autobusa iespējas. Tad vēl nedaudz naksnīgas pastaigas, līdz atradām normālu veikalu, kur iepirkt pārtiku. Vakariņās pasakaini gardas maizītes.

Rītdien mierīgā diena un viesnīcu maiņa. Parīt brauksim uz Montserrat. Latviešiem doma par kalniem rada patīkamu alku sajūtu.

Written on January 12th, 2017 , travel Tags: , , , , ,

Jau kādu pusgadu bija skaidrs, ka došos uz Barselonu satikt kādu sev mīļu cilvēku, kurš devies apmēram gadu ilgā ceļojumā pa pasauli (galvenokārt gan Eiropu) kā ielu mākslinieks. Sākotnēji bija paredzēts doties kaut kad pirms Ziemassvētkiem, bet tajā laikā gan biļetes dārgas, gan ļoti daudz darāmā gan darbā, gan studijās. Tā nu lidmašīnas biļetes tika nopirktas uz Janvāra vidu.

Rīga mani negribēja laist prom – sarīkoja pasakaini skaistu ziemas pasaku ar sniegpārsliņām, kas krīt sapņaini lēni un visos virzienos. Mīļus cilvēkus un kaķīšus arī grūti pamest kaut vai tikai uz 10 dienām.

No Rīgas izlidoju 9. janvārī. Lētākā versija bija ar Wizz air turp ar Norwegian air caur Kompenhāgenu atpakaļ. Izlidot paredzēts bija 16:00. Sanāca pastāvēt neierasti garā rindā uz drošības pārbaudi, bet tas kopumā bija jauki, jo nejutos viena. Tā kā man bija svārki ar neizņemamu jostu, nedaudz arī papīkstēju, bet tas arī piedzīvojums. Laikam iepriekš mani neviens vēl tik cītīgi nebija izmeklējis. Nedaudz satraucos, jo bija jau pāri laikam, kad bija rakstīts, ka vārti veras ciet, bet šoreiz uztraukumam nebija nekāda pamata. Arī pēc izlidošanas laika visi vēl gaidīja. Rezultātā no Rīgas izlidojām 1.5h vēlāk kā paredzēts. Pēc 11h brauciena autobusā uz Varšavu, lidojums likās patīkami īss. Pašā Barselonā sagaidītāji bija man nedaudz jāpagaida, bet drīz jau bija klāt. Ar mašīnu mūs aizveda līdz sakarīgai autobusa pieturai un tad braucām uz viesnīcu.

Hostal Radio ir tāda jocīga viesnīciņa, kur viss ir ļoti maziņš. Esam centrā, bet rajonā, kur ēkas cēla strādniekiem, līdz ar to viss ir ļoti, ļoti kompakti. Lifts ir tāds, kurā man vienai varbūt vieta pietiek, bet diviem cilvēkiem ar mantām ir ļoti, ļoti šauri. Bet istabiņa kopumā normāla – ar savu dušu un labierīcībām, kas Barselonas centra lētā gala viesnīcās nav nemaz tik bieži sastopama ekstra. Patīkams pārsteigums ir tas, ka naktī šeit ir kluss.

Tā kā viņš atbraucis no Spānijas dienvidiem, es no ziemīgās Rīgas, klimata sajūta šeit ir visnotaļ dažāda. Man, protams, šī pārmaiņa ir patīkamāka.

Ēdam brokastīs un vakariņās to, ko var vegānisku sapirkt veikalos, pusdienas kādās ēstuvēs. Pirmās vakariņas sanāca diezgan liela improvizācija, jo viņam bija licies, ka viesnīcā būs viesiem pieejama virtuvīte, bet šeit tādas nav. Bet salātus var sataisīt arī maisiņā un vegānburgerīšu “gaļu” var uzsildīt mikroviļņu krāsniņā. Šampis, lai nosvinētu atklaredzēšanos. Jaukas un ne tik jaukas sarunas.

Naktī priecājos, ka neesmu šeit tūrisma sezonā, jo man bija karsti.

Brokastīs augļi un pēcāk McDonalds kafija. Laba cenas un kvalitātes attiecība un nekādu pārsteigumu. Pie viena arī frī kartupelīši, jo sagribējās ko sāļu.

Galvenais dienas uzdevums bija iegūt sajūtu, kur es esmu un saprast vēsturisko un kultūras kontekstu. Vispirms mierīga pastaiga pa galveno ielu līdz jūrai. Amerikāņu palmas, Ēģiptes smiltis. Kristofors Kolumbs. Daudz visādu jahtu, kuteru un tamlīdzīgu zvēru. Aizliegums barot kaijas un kaiju barotāji.

Jau reiz Varšavā sapratām, ka lielisks veids, kā iepazīt pilsētu ir bezmaksas tūres, kuras parasti vada jaunieši. Šoreiz bija jauka un zinoša meitene. Izvadāja pa visiem svarīgākajiem laukumiem un katedrālēm, bieži vien ielienot ieliņās, kuras no malas nemaz nav pamanāmas. Bija arī lieliska vēstures stunda.

Pusdienas ēdām skaistā un samērā lētā vegānēstuvē. Noteikti tur vēl atgriezīsimies. Ēdu kaut ko, kas saucās thali. Trīs dažādi kariji, basmati rīsi un vēl kaut kādas maizītes, uzkodiņas. Pusdienu piedāvājums tur arī lētāks kā daudzās vietējās ēstuvēs. Atradām arī vegānu veikalu, kas kā izrādās ir tikai dažas mājas tālāk no viesnīcas. Tagad glāze vīna un šis ieraksts. Pēc tam jāsaplāno viss precīzāk pārējām ceļojuma dienām.

Nedaudz gan esmu pārrēķinājusies ar tehniku un neesmu paņēmusi vadu fotoaparātam, jo man likās, ka šeit tāds jau būs. Bildes līdz ar to būs visdrīzāk tikai pēc atgriešanās. Vai arī vairāk jāfotografē ar telefonu.

 

Written on January 10th, 2017 , travel Tags: , , , , ,

Atvadīties ir tik grūti un skaisti, ka es izlēmu izmantot iespēju, ka viņš vairākas dienas ir Varšavā, bet man ir trīs brīvdienas pēc kārtas, un satikties vēlreiz, lai pēc tam atvadītos uz ilgāku laiku. Viņš ar draugiem ir devušies aptuveni gadu garā ceļojumā pa pasauli (vismaz sākumā Eiropu un pēc tam varbūt arī tālāk).

Lidmašīna pārāk dārgi, stopi pārāk lēni, pērku nost autobusa biļeti. 11h autobusā turp, kādas 13h atpakaļ. Labi, ka ir jau pieredze ar gariem pārbraucieniem pa Turciju. Ja es vēl spētu aizmigt braucošā transporta līdzeklī, tad būtu pa visam labi. Parasti Rīgas autoostā parādos apmēram reizi gadā. Tagad sanāca jau otro reizi nedēļas laikā, jo tikko biju arī uz Imantdienām Cēsīs.

Pēc nakts maiņas mājās, sakrāmējos, paguļu vienu stundiņu un tad jau uz autobusu. Nokavēju plānoto tramvaju, kurš ieradās kādas 3 min par agru, bet šo biju ierēķinājusi savos plānos un ar nākamo tāpat paspēju laikā.

Eurolines autobuss. Patīkami, ka bija rozete. Ne pārāk patīkami, ka piesolītais wi-fi darbojās tikai līdz mēs pārbraucām Latvijas robežu. Atpakaļceļā gan darbojās visu laiku. Redzēju pa logu savu nākamā gada pavasara semestra pilsētiņu Kauņu. Neizskatījās īpaši atšķirīga no Rīgas, bet tas jau bija gaidāms. Kopumā izskatījās pēc jaukas pilsētas. Galvenā nodarbe autobusā man bija Līgas grāmatas lasīšana, kuru es pabeidzu. Šobrīd ir sajūta, ka varbūt nevajadzēja sasteigt, jo tagad ir žēl, ka beidzās. Gribas vēl tās dzīves garšas. Labi vismaz, ka man ir iespēja ik pa laikam satikt Līgu, kas dzīvo tepat Jēkabpilī, nevis kaut kur nezin kur, un pie tam vēl pārvietojas no valsts uz valsti, no pilsētas uz pilsētu.

Galā autobuss pienāca pat pusstundu agrāk kā plānots, līdz ar to man nācās pagaidīt puišus ar mašīnu, kas tālāk mūs aizveda uz viesnīciņu vecpilsētā. Nedaudz lētāk, protams, var dabūt nakts mītnes ārpus centra, bet starpība bija pietiekami maza, lai tomēr būtu visa centrā. Viesnīca nedaudz savāda, jo tajā vispār nav recepcijas  vai vispār kāda cilvēka uz vietas. Ir kods durvīm un ir kods katrai istabiņai. Priekšapmaksa ar karti. Istaba maza, pagrabā, varēja dzirdēt, kā tiek dauzītas ārdurvis, kuras citādāk nebija iespējams aizvērt, varēja dzirdēt, ko kaimiņi dzied, bet viss bija stilīgi iekārtos ar mazu virtuvīti un ērtu dušu. Iedzeram latviešu aliņus un vispār ļoti izbaudām atkaltikšanos.

Istabiņā bija pieejama gan tēja, gan kafija. Pēdējo no rīta iedzērām un devāmies uz manis atrasto bezmaksas tūri pa pilsētu. Izvēlējos tādu, kas saucās Alternatīvā Varšava un noritēja pāri upei Prāgas pusē, kas vienlaicīgi gan vecāka, gan jaunāka par vecpilsētu, jo kara laikā netika sabombardēta. Gids bija ļoti atraktīvs. Rajons atgādina kaut ko starp Maskačku, Miera ielu, bet tālāk sākas pavisam normāla mūsdienu pilsēta ar daudz jaunām ēkām. Uzzinājām, ka vietējā hipsteru ieliņā nākamajā dienā paredzēti svētki un izdomājām, ka puišiem nākamajā dienā tur jāierodas izpausties savās mākslās.

Lielveikals nedaudz mulsinošs, jo pārtikas veikals ir augšējā, nevis pamata stāvā. Iepriecinoši tas, ka tajā ir nopērkamas diezgan daudz lietas, kas domātas vegāniem. Nākamajā dienā atgriezos, lai iepirktu ļoti gardās sojas desiņas un zirņu pastētes ar papriku, kas tagad mani gaida mājās Rīgas dzīvoklī. Pusdienas kā jau cilvēki ar ierobežotu budžetu ēdām viesnīcā. Svaigi cepta maize, iepriekš minētā pastēte un ļoti gatavs tomāts kopumā bija nosaucam nevis par tomātmaizīti, bet par tomātu kūku – gaisīga un ļoti, ļoti garda.

Nākamais uzdevums bija atrast grafiti lietu veikaliņu, jo puišiem daudzas krāsas iet uz beigām. Adrese mums no mājaslabas dabūta. Jābrauc trīs metro pieturas. Man metro kaut kā ļoti patīk, viņam gan tā bija pirmā reize. Ātri un vienkārši nonākam apmēram vietā, kur vajadzētu būt veikaliņam. Jautājam vietējiem un dabūjam norādes, sekojam norādēm, jautājam nākamajiem, atkal iegūstam norādes un tā vēl pāris reizes. Apgājām attiecīgajam krustojumam apkārt. Rezultātā izlobījām, ka esam pareizajā vietā, bet veikals atrodas pazemē, bet ieeja tajā aizmūrēta. To, ka veikala vairs nav, mājaslapas angļu valodas versijā neviens nebija uzrakstījis. Stāsts gan turpinās un tiek noķerts viens puisis, kas ģērbies drēbēs, kas liecina, ka viņš visdrīzāk pieder subkultūrai, kas ļoti aizraujas ar grafiti. Viņš piezvana savam draugam un mēs tiekam pie cita veikaliņa, kas atrodas apmēram 20 min gājiena attālumā no vietas, kur bijām. Darba laiks beidzas pēc minūtēm 30. Ātrā tempā devāmies norādītajā virzienā un veikaliņu atradām. Nevarēja sūdzēties ne par klientu daudzumu, ne krāsu izvēli (iecienītās firmas krāsu gan nebija).

Ar metro atpakaļ uz vecpilsētu, satiekam pārējos, pārģērbšanās zem tilta un kāds brīdis mākslas un darbu vecpilsētā. Kamēr vēl bija gaišs, kaut ko arī pirka, bet tas drīz beidzās. Vajadzēja sākt vismaz stundu agrāk, bet tā diemžēl nesanāca.

Es no lielās staigāšanas sagurusi, tāpēc devos uz viesnīcu nedaudz atpūsties līdz brīdim, kad viņi vāksies nost, lai sāktu taisīt vakariņas. Virtuvīte noderēja un visi  paēdām siltas un gardas vakariņas. Mēģināju radīt kraukšķīgus zaļi ceptus kartupelīšus, bet uz elektriskās plīts tas laikam vienkārši nav iespējams. Rezultātā tie bija eļļā vārīti kartupelīši. Abi pārējie puiši izmantoja viesnīcas dušu un tad devās prom gulēt zem tilta. Mašīnā gan.

Nakts laikā vēl izgājām nelielā pastaigā pa vecpilsētu smukas vietas meklējumos. Sēžot mūros uz soliņa laternas gaismā kopā ar Viņu, sajutos kā jaukā romantiskā filmā. Tiešām skaisti un Murr ^^

Nākamajā dienā izvācamies no viesnīcas, uzbrūkam lielveikalam, par kura bezmaksas stāvvietu bija prieks un dodamies uz mieraielīgo ielu. Mūs ne pārāk iepriecināja laika prognoze, kas solīja lietu, bet tas pienāca pienācīgi vēlu un mazos daudzumos. Ielas vidū skatuve, kurā skanēja džezs, visās malās dažādu krāmu un fifigņu tirgotāji, jogas meistarklase un daudz hipsterīgu ēstuvju. Es izmantoju iespēju, ka par to, ka uzrakstīju kāda ēdiena recepti, dabūju šķīvi ar bezmaksas ņammām. Turpat outlet/second had veikalā iegādājos arī fantastiski skaistus svārkus. Tā kā šajos svētkos bija vairāk poļu nekā tūristu, puišiem ne pārāk labi gāja, bet tomēr labāk nekā iepriekšējā dienā. Es daudz staigāju no viena gala uz otru, nodrošinot komunikāciju un dzērienus, un kopumā izbaudīju vietu un atmosfēru. Fotografēt gan kaut kā šoreiz negribējās.

Neliela pietura Statoil, kas ir uzņēmums, kuram puiši bieži uzbrūk kafijas, interneta, elektrības un uzkodu iegūšanai. Un tad jau aizved mani līdz lidostai, kur paredzēta iekāpšana atpakaļceļa autobusā. Atvadas. Šoreiz man bija daudz vieglāk un iztiku bez raudāšanas. Arī šodien vēl lomku nav, ir tikai ļoti patīkama pēcgarša. Ja zvaigznes sastāsies pareizajās vietās, tiksimies kādā siltākā zemē ap Ziemassvētkiem.

 

 

Written on July 18th, 2016 , travel Tags: , , , , , , ,

Pēdējās divas dienas apvienošu vienā.

Rīts saraustīts un dažādu emociju pilns. Ir nopirktas biļetes autobusam, kas atiet 7:05. Modinātāji sāk skanēt jau no 5:00. Laika daudz, jo autoosta ir samērā netālu – mazāk kā 10min ar tramvaju. Saģērbjos. Modinu meitenes. Modinu puišus. Uzsildu recepcijā nopirkto zupu, jo mums līdzi iedotās brokastis ir tieši tas pats ēdiens, kas bijis visu šo projektu un mēs to vairs nespējam ieēst. Sastopu turku grupu, no kuriem atvados. Viņiem autobuss sešos. Modinu puišus. Modinu meitenes. Apēdu zupu, pabeidzu krāmēties. Aizeju nopirkt recepcijā divas kafijas – vienu sev, otru vienai no meitenēm. Modinu vēlreiz puišus – izskatās, ka beidzot viņiem pieleca, ka tiešām jāceļas. Modinu meitenes. Meitenes pamostas, dušā, sataisās. Esmu pavisam gatava. Gaidu recepcijā. 6:30. Skrienam uz tramvaju. Redzam kā tramvajs aizbrauc. Nākamais 7:55, kas ir par vēlu. Skrienam atpakaļ uz viesnīcu, lai mums izsauc taksi. Lai izsauc taksi PIECIEM cilvēkiem. Atbrauc taksis un saka, ka vieta ir tikai četriem, vienam jāpaliek šeit. Tā tas neiet cauri. Skrienam atkal uz tramvaju. Ierodamies Medowhall, kas ir vieta, kur sastopas gan vilciens, gan tramvajs, gan autobusi, gan arī atrodas pilsētas lielākais lielveikals. Ceram, ka ar nopirkto biļeti varēsim braukt ar nākamo autobusu uz Londonu. Ar 10 min nokavēšanos ierodas autobuss. Ļoti ilgi pēta biļeti. Domā. Pēta. Jā, varam! Tāds atvieglojums.

Šobrīd esam nākamajā pieturā, kas arī atrodas Šefīldas centrā. Būtu zinājuši, ka maršruts ir tāds, būtu uzreiz pēc pirmā nokavētā tramvaja devušies uz otru pusi un nonāktu šeit laikā un mierīgi paspētu. Bet tas ir no sērijas kā būtu, ja būtu, bet tā vairs nav. Ir auksts un saulains. Var vērot cik, pilsēta ir skaista un kontrastu pilna – senas ķieģeļu mājas mijas ar modernām, stiklotām ēkām, pa vidam vēl ne viena vien sena vai ne tik sena fabrika vai noliktava. Viens no puišiem jauki krāc. Nedaudz žēl, ka datora lādētāju atstāju lielajā koferī, kas atrodas bagāžas nodalījumā. Pa ceļam varētu skatīties Black Books. Dažas sērijas palika nenoskatītas.

Pārējie saldi čučēja, es lasīju grāmatiņu. Iebraucam Londonā. Vispirms mūsu rumāniete izkāpj laukā citā autoostā, jo kratīties vēl stundu uz Viktorijas staciju jēgas nav. Viņa dodas apciemot savu mammu. Mēs braucam tālāk un pa ceļam jau fotografējam, vērojam un priecājamies par to cik pilsētā ir daudz visa kā. Izkāpjam un mēģinām saprast, uz kuru pusi vispār būtu jādodas. Gribas ēst, bet vispirms gribas aiziet līdz mūsu couchsurfing vietai. Kartē precīzu kilometru daudzumu neapskatīju, bet izskatījās diezgan tuvu. Es gan attālumu novērtēju relatīvi par mērvienību ņemot Haidparku. Tas izrādās ir ļoti liels parks un rezultātā nogājām kilometrus sešus un varbūt vēl mazliet. Pa ceļam gājām garām ļoti daudz mazām dažādu tautu bodītēm un ēstuvēm. Likās, ka nonāksim rajonā, kas arī ir tāds. Līdz galam neizturējām un iegājām tesco iepirkt ēdmaņas. Man augļi un batoniņi. Hosts uz stundiņu izgājis, tāpēc mums jāpagaida. Esam ieklīduši ļoti skaistā, sakārtotā, pieklājīgā apkaimē. Tāda Londonas idille. Tā kā mums jāgaida, ļāvu internetam man ieteikt tuvāko un labāko kafejnīcu. Franču tā bija un bija tiešām mīlīga. Mūsu pagaidu mājvieta pavisam tuvu. Tur mūs sagaida divi burvīgi britu puiši un priekš Londonas milzīgs skaists dzīvoklis. Telpā četri divriteņi. Abi puiši iegrimuši datordarbos, lai arī parasti to dara savos birojos. Padzeram tēju un mums iesaka labu maršrutu, kā pēc iespējas ātrāk kājām apskatīt visas galvenās Londonas vietas. Pārvietojamies ātri, jo saule pamazām jau iet uz rieta pusi, bet saulrietu vēlamies sagaidīt kalna virsotnē ar labu skatu.

Pirmā pietura Abby road. Visiem pazīstamā pāreja tur ir, bet nav nekas īpašs. Tūristu bari cītīgi ik pa brīdim aptur satiksmi, jo mēģina tikt pie attiecīgas fotogrāfijas. Tālāk dodamies uz Primerose hill, kur jābūt labajam skatam. Ir arī. Panorāmas skati, degošas debesis, daudz interesantu cilvēku, kuriem arī ir bijis tāds pats plāns kā mums. Pamazām pa kalnu lejā. Garām zoodārzam. Pilsēta zum un spīd. Autobusu un takšu tik daudz. Vedu visus uz Nacionālo galeriju, jo vēlējos bildi ar to. Pārējie to laikam īsti nezināja.  Bija doma pastaigāt vēl gar upi, bet ieraudzījām visiem pazīstamo torni un taisnā ceļā devāmies uz to. Big bens. Londonas acs. Daudz tūristu, daudz kameru, prieks, ka esam šeit. Viktorijas iela. Bekingemas pils (vispār nekā īpaša). Parki. Viegls lietutiņš (vienīgais visa ceļojuma laikā). Skaista maldīšanās pa Haidparku. Ceļi, kas pēc google maps domām ir ātrākie, realitātē nemaz nav pieejami. Burzma, kanāls, ļoti, ļoti sāpošas kājas. Regulāri atpaliku no pārējiem, jo manas kurpes jaunas un ne līdz galam piemērotas šādiem pārgājieniem. Tulznas. Sāpošs ceļgals. Neliela klibošana. Kopā nogājām apmēram 24km

Milzīgs prieks pārnākot pie jaukajiem britu puišiem, kuri mums pagatavojuši vakariņas. Iesākumā silta baltmaize un irāņu maize ar paštaisītu humusu, pēc tam sēņu risoto. Bija tik ļoti patīkami ēst īstu ēdienu pēc tam, kad visa projekta laiku mūs tik slikti baroja. Kaut kā gan bija grūti. Apmēram tāpat, kad sanācis ilgāku laiku badoties, pirmo kumosu norīšana ir ļoti problemātiska. Mūs cienāja arī ar alkoholiskiem dzērieniem. Uz vakariņām pievienojas arī mūsu burvīgā rumāniete, lai nākamajā dienā varam visi kopā doties. Puišiem dzīvē ar finansēm slikti neklājas, ņemot vērā to, ka ir gan pabeigta Oksforda, gan ar riteņiem apceļota gandrīz visa Āzija, gan viņi var atļauties šādu dzīvokli tik labā Londonas rajonā. Mums ar viņiem ļoti, ļoti noveicās.

Mums gulēšanai bija divas istabas, jo trešais dzīvokļa iemītnieks nebija uz vietas. No rīta puiši prom, bet mēs drīkstam palikt cik ilgi vien vēlamies. Kafija, irāņu maize ar humusu, daudz, daudz saules un miera. Pamazām sataisāmies un dodamies uz centru. Kārtējie seši kilometri un šoreiz atkal velkot līdzi koferus. Iepriekšējā dienā savu vilku pati, bet otrajā apmēram pusi ceļa nedaudz paskubināts man palīdzēja viens no mūsu puišiem. Otram lielais koferis, kurš pilns ar mūsu mantām.

Autoostā nonākam agrāk un mums ļauj braukt ar vienu autobusu ātrāk. Stanstedas lidostā lēnām, nesteidzoties gan paēdām, gan pārkrāmējām mantas, lai lielais koferis nesvērtu vairāk par 15kg. Man ir sajūta, ka mans mazais koferis ari ir līdzīgā svarā, bet tas nav svarīgi. Galvenais, ka pareizais izmērs. Man ļoti patīk veids kā M&S piedāvā ēdienu – jaukās mazās paciņās, kur iekšā ir garda, kvalitatīva pārtika. Atsevišķi stāv proteīnu uzņemšanai paredzētās un arī daudz dažādu augļu. Ēdu lasi ar pupiņām, kaut kādu juraszāli un vasabi mērci. Klāt kastīte ar dažādām ogām. Kopumā Londonā iztērēju nepilnas 15 mārciņas.

Iekāpšana lidmašīnā kavējās. Visi veiksmīgi sakāpuši un jau kādu nepilnu stundu lidojam. Esmu rindā, kur lidmašīnai loga vispār nav. Ļoti gaidu mājas, dušu, Freiju un savu gultu. Jāpiebeidz grāmatas lasīšana un būs vēl lielāka pabeigtības sajūta. Kopumā sajūtu ziņā šī ir bijusi ļoti gara nedēļa.

Grāmata tika piebeigta. Nosēdāmies veiksmīgi. Suņuki gan izrādīja pastiprinātu interesi par mūsu puišiem, bet, cik zinu, viņi neko tādu neveda. Mani sagaidīja, atveda un tagad mājas. Šeit ir ļoti mājīgi :) Sajūta ir tāda, ka kaut kas nav īsti pareizi. Šeit ir ziemīgāk un divu stundu laika nobīde.

 

Written on February 17th, 2016 , travel

Pirms brīža sabijos par to, cik maz laika man palicis miegam, bet tad sapratu, ka skatos planšetes pulkstenī, kas vēl joprojām ir Latvijas laiks. Iemels agrajam rītam būs tāds, ka uz Londonu braucam nevis otrdien un pavadām kādas divas stundas, bet gan jau rītdien un pavadām visdrīzāk veselu dienu nacionālajā muzejā. Biedrs bija ļoti, ļoti priecīgs, kad viens no couchsurfing potenciālajiem hostiem apstiprināja četru cilvēku uzņemšanu. Brīdis gandrīz sakrita ar to brīdi, kad beidzās oficiālās projekta nodarbības.

Vispār rīts iesākās ar skaistiem saulstariem, kurus pa dienu papildināja arī sniegpārsliņas. Vēsi un skaisti.

Brokastīs tieši tas pats, kas iepriekšējās. Ne tā, ka tās pašas lietas, bet arī tieši tie paši kruasāni no projekta sākuma. Piepirkts klāt tik vēl kaut kāds bulciņveidīgs izstrādājums. No rīta viesnīcā padzēros malciņu no turienes kafijas. Tā bija daudz, daudz gardāka par to šķīstošo nešķīsteni, ko mums katru dienu dod.

Tā kā šodien atkal nedarbojās tramvaji, jābrauc ar autobusu, jānokavē nodarbības sākums un līdz ar to jāzaudē iespēja tikt pie pārtraukuma. Iesākumā caurskatījām pasniedzēja sagatavotos materiālus, kas pa lielam bija no wikipēdijas izdrukāta informācija. Uzdevums pa pāriem pārlasīt un pārrunāt neskaidros vārdiņus. Pāris sekundes, viss skaidrs. Visi, izņemot mūsu (latviešu) grupu savus modeļus biznesa plāna vizualizācijai sāka taisīt vakar. Es pa ceļam uz nodarbību apšņācu vietējos krūmus, lai tiktu pie dekoratīviem zaļumiem, un mēs kopā radījām pasakaini skaistu kafejnīcas modeli. Kafejnīca uz jumta siltumnīcā. Plāns uz vietas audzēt dažādas tējas. Jauniešiem pirmā darba iespēja. Vecmāmiņas, kuras vēlas ar jaunajiem parunāties pie tējas un augiem dobēs. Mums vienīgajiem bija skaista prezentācija (prezi.com ir lieliska padarīšana). Biznesa plāns arī visvairāk atgādināja īstu biznesa plānu. Vienai grupai bija prezentācija turciski, jo viņu radītais projekts jau ir tāds, kurš ir saņēmis finansējumu un Turcijā tiek pamazām īstenots. Itāļi pa lielam mēģināja pārdot neko. Portugāļiem burvīgs zaļš restorāns, ar kuru mūsu kafejnīca varētu sadarboties. Vēl viena grupa izveidoja jauku koferi pašgājēju. Ideja kā tāda nav jauna, bet bija jauki papildinājumi.

Pusdienās netiku pie pasūtītajiem makaroniem, bet to vietā bija baltmaize ar sieru un kaut kādu mērcīti. Pārāk daudz baltmaizes. Apēdu pavisam nedaudz un izmantoju iespēju ēst banānus.

Noslēgums. Youth Pass izdalīšana. Kas tas ir kāda no tā jēga neviens nepaskaidroja. Vēlāk viesnīcā nāca mainīt pret citu, jo bija uzdrukājusi nepareizus datumus. Šī maiņa kopumā izvērtās interesantāka kā varēja būt. Noslēgumā mums visiem vajadzēja aizpildīt ANONĪMAS anketas. Galvenais organizators mums pārmeta, ka mēs neesam novērtējuši visu tik labi kā pārējie. Ka esam pa vidam sūdzējušies par dažādām lietām kā ēdiens vai pajautājuši, vai pasniedzējs zina, kas ir enedžaizeris (pēc tam, kad viņš tādu bija pieteicis, bet novadījis ko citu). Teica, ka mums vajadzējis novērtēt programmu daudz pozitīvāk, jo viņš taču ir tik lielisks pasniedzējs. Piekrītu, ka viņš ir lielisks angļu valodas pasniedzējs un ar fantastisku personību, bet šāds projekts ir kas pilnīgi cits un viņam vēl nesanāca. Mēs daudz vairāk iemācījāmies no mūsu komandas Madu, kurai ir liela pieredze gan piedaloties šādos projektos, gan arī to rakstīšanā. Visas pārējās valstis esot novērtējušas daudz pozitīvāk. Visbiežāk gan sanāca tā, ka nodarbībās gandrīz visu darījām tieši mēs – gan radījām idejas, gan prezentējām, gan mēģinājām iesaistīt parējos, bet to ir grūti izdarīt, ja īsti nezina angļu valodu.

Visus mūs izbesīja, aizgāja un visdrīzāk mēs viņu vairs nesatiksim. Rīt Londona! Man gan ir aizdomas, ka Šefīlda kopumā ir daudz jaukāka pilsēta, bet Londona kaut kad dzīvē ir jāredz. Vismaz visas galvenās tūristu vietas.

 

 

Written on February 15th, 2016 , travel

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē