Lienīte šajā semestrī būs īsts students, kas dzīvos kojās. Šāda pieredze līdz šim man vēl nav bijusi, tāpēc interesanti. Kojas atrodas Kauņā, kur šo semestri pavadīšu kā ERASMUS+ studente.

Šodien pa lielam beigusies mana pirmā diena šeit. Cēlos jau 6:00. Rīts salts. Noķēru un pabaroju Freiju. Pabaroju ar špricīti mutē, jo citādāk neēd. Ļoti slienājās. Paliek sliktāk. Skumji. Vispār ļoti negribējās braukt, bet šodien jau paredzēti visādi pirmās nedēļas vides, universitātes, cilvēku iepazīšanas pasākumi. Ļoti, ļoti grūti atstāt mājās manas divas vismīļākās būtnes.

Kafija, garda maizīte, pēdējā krāmēšanās. Sanāca lielais koferis, fotosoma un vēl kādi četri maisiņi. Labi, ka šoreiz nav jālido un nav nekādu svara un tilpuma ierobežojumu. Sakrāmējamies mašīnā, kas ir nedaudz piesalusi. Braucam uz Ķekavu, kur paredzēta pārsēšanās mana tēva busiņā. Skaists saullēkts. Milzīgas mašīnu rindas uz Bauskas šosejas virzienā uz Rīgu. Skaidrs, kāpēc Tēvs man negribēja braukt pakaļ.

Atvadas, pārkrāmēšanās.

Apskatīju tēva jauno māju Iecavā – labi pārdomāta un mājīga. Kafija. Braucam tālāk.

Kebabpietura jocīgā kebabnīcā, kas paslēpusies benzīntanka aizmugurē. Izreklamēja man kā visgardākos kebabus Eiropā. Var piekrist, ka bija tiešām garšīgi. Tirgojās pats saimnieks, kuram ļoti patīk parunāties. Pēc skata kaut kas no tuvās Āzijas. Protot 10 valodas. Ar mums sarunājās krieviski un turciski. Ir vērts iegriezties.

Kopmītnēs ieradāmies jau 12:30. Vienkārša iečekošanās. Uznesām mantas. Palieku šeit viena. Istabiņā laikam līdz mēneša beigām būšu viena pati. Otra meitene vismaz arī būs no Latvijas.

Nedaudz iekārtojos, aizgāju uz vietējo lielveikalu, kas ir pavisam netālu. Domāju, kādēļ gan iepirkos Drogās Latvijā, kad šeit tādas arī. Uz precēm šiltītītes arī latviski. Turpat ari lielā Maxima. Nopirku augļus, mazu, lētu tējkannu, pakaramos, tualetes papīru un vēl pāris ikdienā noderīgus sīkumus. Ātri atpakaļ un tad jau pulcēšnās uz ekskursiju pa pilsētu. Gids laikam skaitījās īsts, bet tādas sajūtas nebija. Ne pārāk laba angļu valoda un ne pārāk interesants stāstījums. Bet pa pilsētu vismaz izvazāja. Es vairāk aizrāvos ar iepazīšanos ar cilvēkiem un beigās īpaši nepievērsu. Pagaidām labākais kontakts ar jauku kanādieti vārdā Džūlija.

Aizveda mūs beigās uz vienu lietuviešu cepelīnu restorānu. Izrādās, ka pirms tam uz šo pasākumu bija jāpiereģistrējas un jāsamaksā. Beigās viss tika nokārtots un varējām pa 5eur palikt. Viena no atrakcijām bija, ka varēja pieteikties uz filmēšanu – pirmie iespaidi, ēdot cepelīnu. Man bija jauks pārsteigums, ka garšoja tā kā mammas kartupeļu klimpu zupa. Bija reiz tāds gardums. Beigās gan vēders neapmierināts, jo tie vārīti pienā, kura laktoze vairs nav mana draudzene. Klāt dzerams mājās gatavots kvasiņš un ķiploku grauzdiņi. Sasēdāmies tāds interesants galdiņš – katrs no savas pasaules malas – Latvijas, Somijas, Japānas, Kanādas, Turcijas un Nigērijas.

Starp cepelīniem saņēmu zvanu no mājām, kur kaķītis tika vests pie diviem dažādiem dakteriem. Paliek arvien dzeltenāks un vispār slimāks. Aknas laikam vispār vairs nedarbojoties. Piektdien uztaisīs vēlreiz analīzes. Ja sliktāk, tad vairs neko. Varbūt nedēļas nogalē būs jāatbrauc pēdējoreiz atvadīties. Ceru gan, ka būs labāk, bet īsti ticības nav. Viņa tiešām izskatās arvien briesmīgāk un uzvedas neadekvāti. Cītīgi arī meklē vistumšākos stūrus, kur nolīst.

Šobrīd kojās internets ir noplīsis, tāpēc publicēju izmantojot mobilo. Patīkami, ka man nav nekas papildus jāmaksā un esošais tarifs šeit darbojas tieši tāpat kā Latvijā.

 

Written on January 25th, 2017 , Education, Kauņa Tags: , , , ,

Jau pusgads pavadīts strādājot viesnīcā. Vasara iet uz beigām, drīz pirmais septembris. Varbūt jānomaina viesnīca nedaudz tuvāk mājām. Varbūt arī ne. Šeit, lai arī ne līdz galam izdevīgi, esmu jauki pieradusi pie cilvēkiem un procesiem.

Mācīšos atkal Latvijas Kultūras akadēmijā. Šoreiz apakšprogrammā Tradicionālā kultūra un latviešu folklora. Sanāks vienlaicīgi apgūt priekšmetus gan no pirmā, gan ceturtā kursa un varbūt vēl nedaudz franču valodu kopā ar trešā kursa studentiem. Ļoti gribas atpakaļ akadēmijas sienās pie turienes jaukajiem cilvēkiem. Kursā būsim 9 meitenes. Cik var saprast no FB profiliem, izskatās pēc interesantiem cilvēkiem. Saistībā ar akadēmiju man ir jautājums pašai sev, vai es varu mācīties tikai tik cik ir nepieciešams, nevis līst iekšā gan studējošo pašpārvaldē, gan dažādās akadēmijas padomēs. Pavisam izvairīties noteikti nesanāks, jo jau pirmajā dienā vadīšu vienai pirmkursnieku grupiņai ekskursiju pa Maskavas priekšpilsētu. Pēc nedēļas arī palīdzēšu ar iesvētību rituālu. Teorētiski es par varētu pašpārvaldi kādu gadu vadīt, bet tad man nepietiktu laika gandrīz nekam citam. Naudiņas jau neviens par to nemaksā.

Vēl man gribētos regulāri būt kādas folkloras kopas dalībniecei, kā arī iestāties studenšu korporācijā, bet tad man vajadzētu izdomāt, kā dzīvot vispār negulot :)

Septembrī gaidām ļoti priecīgs notikums – Asnates kāzas. Vispār ir tāda sajūta, ka šovasar ir apprecējušies vai vismaz saderinājušies gandrīz visi mani bijušie klasesbiedri un kursa biedri. laikam kļūstam pieauguši. Laikam.

Written on August 29th, 2015 , Education, Life

Neesmu šajā blogā neko rakstījusi tik sen, ka pat laikam mana mamma vairs ik dienas neienāk, lai pārbaudītu, vai nav kaut kas jauns. Šodien bija Latvijas Kultūras akadēmijas un Stradiņa universitātes organizētās kultūras žurnālistikas vasaras skolas atklāšana. Atcerējos, ka man patīk rakstīt. Ikdienā gan parasti pietrūkst tā klikšķa, kas man liktu tiešām piesēsties un sākt to darīt. Vislabāk tas notiek ne savā istabā un portatīvajā datorā. Tastatūra kaut kā nedaudz ērtāka. Un vides maiņa arī vienmēr ir iedvesmojoša.

Diena gan sākās ar to, ka sapratu, ka jau atkal ir karsts. Tas laikam nevienam nav nekāds jaunums, bet katru riezi karstums mani nedaudz pārsteidz. Labāk jūtos nedaudz vēsākā klimatā. Tiku pie Paldies vīna no cilvēka, kuram palīdzēju iesniegt dokumentus akadēmijā. Izrādās gan, ka tas nebija tik ļoti nepieciešams, jo iestāšanās tika pagarināta un viņa pati šodien varēja ierasties. Nedaudz kāda Ingress spēlētāja iespaidā, nedaudz vienkārši tāpat man arvien vairāk sāk iegaršoties Riesling šķirnes vīnogu vīni. Balti, svaigi, pus kaut kādi tā kā man patīk. No pasta arī jauks pārsteigums – pasta kastītē mani gaidīja gan paciņa, gan uzaicinājums pēc vēl vienas. Neliela vilšanās gan par to, ka tā, kas mani gaidīja pastā, bija tikpat liela kā tā, kas tika iemesta pasta kastītē. Neizprotu principus, pēc kuriem tiek izlemts, kuras likt kastītē un par kurām tikai atstāt ziņu. Varēšu atkal taisīt daudz piespraudītes. Ja vien kāds viņas atkal pasūtītu, būtu pavisam labi. Bija jūnijā pasūtījums no akadēmijas – 150 piespraudītes priekš absolventiem un citiem īpašiem cilvēkiem, kā arī iepriekš diezgan bieži pasūtīja ingress cilvēki uz dažādām pasaules valstīm.

Vakar bijām ar divām jaukām feju meitenēm uz Vecāķiem bildēt lietas un arī pašas sevi, lai būtu skaists un krāsains kopīgais Etsy veikaliņš . Nosaukums tam būs Fairy Hat jeb feju cepure. Skaists sapnis, dārzs, mežs, dabas maģija un daudz skaistuma. Man foto jomā vēl daudz jāmācās. Bilžu arī ļoti daudz  – nezinu, kad tikšu ar visu apstrādi galā. Manas preces šoreiz ir sapņu ķērāji – krāsas un spalvas. Spalvas arī iepinās pie matiem iespraužamās bizītēs.

Šodienas diskusija žurnālistikas vasaras skolā bija par to, kas tad vispār ir kultūra, kā arī, kas Latvijā ir kultūras dienas darba kārtībā. Skaidrs, ka uz kultūru var skatīties gan plašā, gan šaurā nozīmē. Man patīk plašais, antropoloģiskais skatījums, kurā kultūra ir kādas cilvēku grupas kopīgā orientieru sistēma, nevis tas „kas tiek darīts kultūras namā”.  Kultūra vieno. Nauda reizēm ir pārāk svarīga.  Cilvēki vēlas tikt vadīti. Tās tikai dažas no domām, kas vakara gaitā izskanēja.

Tālāk sēdos uz riteņa un braucu uz Ziedoņdārzu, kur notika Ingas Karpičas vadīta sadziedāšanās. Līdz šim esmu bijusi tikai uz tādām, ko vadījusi Vītolu ģimene, tāpēc bija interesanti piedalīties nedaudz citādākā. Es gan ierados, kad pasākums gāja uz izskaņu. Dziedāt man patīk ļoti. Bija nedaudz grūti salīmēties ar visiem kopā, jo bija daudz iepriekš nekad nesatiktu cilvēku un balsu. Ir arī savādi, kad dziedāšanu vada kāds cits, nevis es, kā tas pēdējā laikā biežāk norisinājies. Vajadzēja man iemācīties spēlēt to ģitāru. Varētu tad arī es šādi. Neesmu gan vēl īpaši veca un to var paspēt. Dziedāšana un fotografēšana ir divas lietas, kuras darot, laiks apstājas un vienkārši ir labi. Paliek vienalga kādi ir laika apstākļi un kā es jutos pirms dažām sekundēm. Rakstīšana arī palīdz nedaudz pazust no visa pārējā un izbaudīt procesu.


Man patīk dzīvot. Reizēm gadās dienas, kad man tas ne īpaši patīk, bet šodien man patīk dzīvot. Lielākā daļa no sesijas pārbaudījumiem ir nokārtoti. Rezultāti nav izcili, bet pietiekami labi, lai mani negrauztu sirdsapziņa, kā arī lai nebūtu jāuztraucas par izkrišanu no budžeta vietas. Vēl ir jāpabeidz kursa darba koncepcijas izstrāde un jāuzraksta angļu valodas eksāmens, ko lielākā daļa kārtoja jau pagājušajā sesijā. Man un vēl bariņam tas nebija iespējams, jo mēs atradāmies citās valstī ERASMUS programmas ietvaros. Trīs kursa biedrenēm arī līdz sesijas beigām ir jāuzraksta iepriekšējā gada kursa darbi, kas noteikti ir diezgan stresaini.

Man šī brīža lielākais jaunums ir tāds, ka esmu parakstījusi darba līgumu. Būšu oficiāli sākot jau ar 17. janvāri oficiāli, bet 19. janvāri praktiski daļa no Kristiana Boltaņska izstādes Arsenālā. Ierakstīšu cilvēku sirdspukstus, kuru ritms esot katram cilvēkam unikāls tāpat kā pirkstu nospiedumi. Izstāde norisināsies līdz 20. aprīlim. Šobrīd ļoti ceru, ka lekciju sarakstā pirmdiena nebūs brīva, jo tā ir brīvdiena Arsenālā. Piektdiena būtu labi, ceturtdiena ideāli, bet diez vai tik ļoti paveiksies, jo parasti trešdienās un ceturtdienās ir visvairāk lekciju. Ak, mēs latvieši, kuriem ir tik normāli apvienot dažādas lomas. Mācības un darbs, bērnu audzināšana un darbs. Daudzās citās rietumu kultūrās tas nepavisam neiet cauri. Ir jāizvēlas viena aktuālā loma un jānododas tai pilnībā.

Šodien internets ar mums galīgi nedraudzējas. Parādās apmēram reizi 10 minūtēs uz nepilnu minūti. Nezinu, kas ir noticis, bet ļoti ceru, ka rīt viss būs kārtībā.

Šodien beidzot sāku lasīt Vitorio Hesles grāmatu „Tagadnes krīze un filozofijas atbildība”. Ziemassvētkos aizņēmos no brālīša, kurš studē filozofiju un šo grāmatu sev uzdāvināja svētkos. Cerēju izmantot iepriekšējā kursa darbā, bet nebija laika iedziļināties. Tagad laiks ir. Cenšos ne tikai lasīt, bet arī konspektēt. Tā grūtāk, bet lietderīgāk. Jaunākajā žurnālā „Ir”, kura abonementu man Ziemassvētkos uzdāvināja mamma, bija jauka intervija ar četriem grāmatu blogeriem. Tā ir lieta, ko es arī labprāt darītu. Biežāk gan sanāk skatīties seriālus, jo tos ir vieglāk apvienot ar ēšanu, rokdarbiem vai vienkārši nagu lakošanu. Ir gan arī audio grāmatas. Tad jau redzēs. Kopumā man ir izdevies samazināt seriālu daudzumu, ko es skatos. Cenšos arī neiesākt neko jaunu.

Šonedēļ divas reizes gāju uz pastu. Jaukāk būtu, ja abi uzaicinājumi būtu bijuši vienā dienā, nevis viens vienā un otrs uzreiz nākamajā. Tur rindas ir diezgan pamatīgas. Un šeit ir Maskačka, kas nozīmē, ka rindās stāv cilvēki visnotaļ interesanti. Daudzas lietas, manuprāt, cilvēkiem sen jau vajadzētu kārtot caur i – bankām, piemēram, pensijas saņemšanu un komunālo rēķinu apmaksu. Esmu pieradusi, ka lielākajā daļā vietu, kur ir jāgaida rindā, tas ir atvieglots ar numuriņu sistēmu. Šajā pasta nodaļā vēl darbojas „kurš pēdējais?” princips. Tā vispār man savs rajons ļoti patīk. Kopš spēlēju Ingress, esmu atradusi daudz jaunu ieliņu un parciņu un vispār labāk sapratusi kur un kā ātrāk var aiziet. Pirmajā paciņā bija cimdiņi, ar kuriem var bakstīties gudrajos telefonos. Maksāja zem viena eiro ar visu piegādi. Bieži brīnos par to, ka gandrīz par velti kaut ko var atsūtīt no Honkongas vai ASV. Paciņas izsūtīšana Latvijas teritorijā pat bieži vien sanāk dārgāk. Otrs ieguvums ir tā saucamā power bank – kubiņš, ar kuru varu uzlādēt telefonu vai arī fotoaparātu arī, ja neatrodos pie kādas kontaktdakšas. Ietilpība pietiek divām pilnām uzlādes reizēm. Būtu burvīgi, ja skolas darbi pierakstītos tik ātri, cik mani bloga ieraksti. Kaut kur internetā bija ieteikums rakstīt pētniecisko darbu par kādu tēmu, kas reāli kaitina. Tad parasti ir sakrājies daudz sakāmā, kā arī pa vidam varēs noskaidrot visu par tematu – gan visus par, gan pret.

Cik jauki, ka ir mobilais internets. Visdrīzāk rītdienu man negribētos, lai šo nopublicētu.

Written on January 17th, 2014 , Education, Life Tags: , , , , , , , , ,

Pilnā sparā rit studentiskā atrakcija  - eksāmenu sesija. Es kā vienmēr darbojos divos ātrumos – ļoti lēnā garā tuntuļojos, pastaigājos, baudu dzīvi un tad pamatīgos tempos ar samazinātu miega daudzumu darbojos produktīvi.

Šobrīd vajadzētu būt ļoti produktīvai turku valodas jautājumos, jo rīt ir jānodod vesela čupiņa dažādu darbu. Stresa gan nav. Mani vairāk biedē tikšanās ar kursa darba vadītāju, jo tiks izķidāts un novērtēts mans darbs. Pirmdien diezgan ilgi norunāju ar jauno kursa darba vadītāju. Man patīk šādi prasīgi vadītāji. Ir man lielisks piemērs, kam līdzināties un tiešām censties.

Man pēdējās dienās kaut kā ļoti iepatikušies asi ēdieni. Vislabāk kaut kas saldskābi ass. Garda sanāca mērce no sīpoliem, ķiplokiem, medus, citrona sulas, tomāta un visādiem pipariņiem. Sataisīju ar bulguru. Līdz šim lēnā garā lietoju to, ko biju nopirkusi Vācijā. Atklāju, ka Rimi šis tik vienkāršais ēdiens maksā relatīvi padaudz. G gan nav īpaši sajūsmā.

Šodien pastkastītē mani sagaidīja jauks pārsteigums – vēstule no Asnates. Ziemassvētkos es daudziem uzdāvināju uz papīra rakstītas, atklātas vēstules un tagad arī divas esmu saņēmusi atpakaļ. It kā jau to visu var uzrakstīt kādā sociālajā portālā, e-pastā vai pateikt, bet tas nav tas. Laikam biežāk jāsūta cilvēkiem šādas vēstules, jo tādu saņemt ir tik burvīgi.

Dziest tēja. Jāķeras atkal klāt pie jaukās turku valodas. ņeh

 

Written on January 7th, 2014 , Education, Life Tags: , ,

Šodien jūtos nedaudz sirreāli. Dienas lielākais sasniegums – nodevu kursa darbu. Jocīgi, ka tas bubulis man līdzi vilkās apmēram gadu. Pietrūka man apņemšanās piesēsties un tiešām viņu uzrakstīt. Termiņš dega, līdz ar to nācās to vienkārši izdarīt. Darbs nebūt nav izcils, bet vismaz ir. 8. janvārī uzzināšu savu vērtējumu. Jāķeras laikam klāt nākamajam, kamēr vēl rakstīšanas dzinulis ir iekšā.

No rīta, kas šoreiz bija 10:00 izgāju no mājas, lai akadēmijā dabūtu ieskaites kursa biedriem spāņu un krievu valodā. Pirmā rīta vilšanās bija, ka pastkastītē nebija žurnāla Ir, kura abonementu man  Ziemassvētkos uzdāvināja mamma. Akadēmijā no katedras vispār nebija neviena cilvēka, tāpēc braucu uz centru izdrukāt un iesiet kursa darbu. Lai arī bijusī dzīvokļa biedrene Merķeļa drukā vairs nestrādā, tāpat sagribējās iet uz turieni. Izdrukāju, iesēju. Izdrukātā formātā izskatījās, ka tas tiešām varētu būt puslīdz zinātnisks darbs. Pa ceļam nedaudz padarbojos portālu sišanu (Ingress), bet noturējos pretī kārdinājumam doties spēlēt pa Vecrīgu.

Akadēmijā noķēru krievu valodas pasniedzēju, dabūju ieskaites. Nodevu kursa darbu. Novācu Ziemassvētku dekorācijas. Akadēmija tik ļoti neierasti tukša bija.

Sevi šodien arī nedaudz atalgoju ar dāvaniņu – aizgāju līdz kancelejas preču bāzei un iegādājos plānotāju. Izvēle bija tiešām grūta. Izrādās tas, kurš man visvairāk iepatikās, patiesībā bija mācību plānotājs un sākās jau no septembra. Beigās iegādājos vienu lielāku. Man ārkārtīgi patīk plānotāji, bet vienmēr ir sanācis tā, ka viņi pēc mēneša paliek novārtā. Galvenokārt tādēļ, ka lekcijas, pasākumus, tikšanās vienmēr pierakstu googles kalendārā, kas nozīmē, ka vienmēr ērti var paskatīties no datora vai telefona. Dublēt visu sanāk nedaudz muļķīgi. Šogad plānotāju mēģināšu vairāk izmantot kā To do listi, kurā katrā dienā ir izdarāmās lietas, kuras var jauki pēc izdarīšanas izsvītrot. Man ļoti patīk arī veidot dažādus sarakstu, piemēram, attiecīgajā gadā izlasītu grāmatu vai noskatīto filmu sarakstu. Plānoju šogad arī izmantot sistēmu, ko izmantoja viena mana draudzene – sarakstīt rindā visus tuvos un interesantos cilvēkus, ar kuriem ikdienā īsti nesanāk satikties un rindas kārtībā ar katru satikties uz kādu tēju, filmu vai kādu cita veida pasākumu. Pēc tikšanās cilvēks tiek atkal ierakstīts saraksta beigās. Izklausās nedaudz jocīgi, bet tomēr ir  veids, kā nepazaudēt jaukus kontaktus. Kancelejas preču bāzes kasē strādā burvīgs tantuks, ar kuru parunājām par naudiņām. Pajautāju, vai nav kādu smukie latiņi. Bija. Teica, ka pēc pāris stundām visa nauda jānodod tālāk. Pretī dodot eiro naudiņas, tiku pie latiņa ar zvaniņiem. Tagad man trūkst tik sēnes, bet, šķiet, ka mammas kolekcijā bija vairākas. Uz stārķi un skudru es pat neceru. Nekad gan tā speciāli neesmu šīs naudiņas krājusi. Kaut kā vienkārši uzradās.

Molā iepirku ņammas un uzēdu salātiņus. Maksāt ar Eiro ir jocīgi, jo paiet pārāk ilgs laiks, līdz atpazīstu, kura monēta ir kura. Drīz jau pieradīšu. Turcijā pie lirām ātri pieradu. Pārnākot mājās jauks pārsteigums – mūsu pastkastītē aiz vienas malas kaut kā turējās man paciņa no ebay. Telefona maciņš, kuru pasūtīju jau vairāk kā pirms mēneša. Ilgā nākšana gan nebija nekāds pārsteigums, jo tā parasti notiek ap šiem svētkiem. Kaut kur ceļā ir vēl divas paciņas. Pastkastītē bija arī tik gaidītais žurnāls Ir.

Pagulēju diendusu, iegāju jaukā karstā vannā, uztaisīju vakariņas un te nu es esmu. G atnesis Martini Asti un brie. Būs jauks vakars visdrīzāk skatoties jaunāko Sherlock sēriju.

Es varētu mēģināt apņemties biežāk rakstīt blogu, bet tomēr to nedarīšu. Kā būs, tā būs.

 

Written on January 2nd, 2014 , Education, Life Tags: , , , , , ,

Katru ceturtdienu manu ir semināri. Nepāra nedēļās literatūras vēsturē, pāra teātra vēsturē un baltu mitoloģijā. Vai arī otrādi. Jebkurā gadījumā uz šo ceturtdienas rītu būtu jāizlasa Džoisa Uliss. Viena no tām daudzajām grāmatām, kas katram inteliģentam cilvēkam būtu jāizlasa, bet maz kas ir tiešām izlasījuši. Mans brālis esot. Tas man neliek justies labāk. Pagaidām mani visvairāk kaitina milzīgais komentāru daudzums – gribētos būt tik zinošai, lai lielāko daļu no tā visa zinātu. Vispār jau es pat daudz ko zinu. Negribas arī palaist ko īpaši svarīgu šajos komentāros, kas būtu kā maza zelta atslēdziņa, kas palīdzētu izprast šo 20.gs. literatūras šedevru. Laikam, lai nonāktu līdz šādai atziņai, grāmata ir arī jāizlasa un visdrīzāk ne vienu reizi vien. Pie viena arī Odiseju.

Šodien vispār jūtos nedaudz kašķīga. Svētdienās man vajag sauli, lai es varētu justies labi. Ja ļoti saņemtos, tad varētu justies labi arī tāpat, bet saule… Laiska, skaista svētdiena… SunDay! Man ne īpaši patīk, ka latviešu valodā svētdiena tiek saukta par svētdienu. Kādēļ lai viena diena būtu svētāka par pārējām.

Nākamnedēļ akadēmijā būs studentu pašpārvaldes vēlēšanas. Pieteicos. Ir nedaudz savādi, ka pēc nolikuma ir tā, ka tikai es un Agnese vispār oficiāli varam kļūt par pašpārvaldes vadītājām. Agnese to dara šobrīd un ne īpaši grib palikt šajā postenī. Ir grūti to darīt ilgāk par gadu, jo neglābjami cieš mācības. Darbs, kur arī maksā kādas naudiņas, arī nenāk par ļaunu. Labprāt turpinātu būt tāds kā pašpārvaldes it cilvēks, kurš arī darbojas dažādās padomēs, tajā skaitā akadēmijas Senātā. Pavisam iet prom no visām šīm aktivitātēm negribas, jo man ļoti patīk, ka esmu tik ļoti iekšā un zinu, kas notiek. Pazīstu jau lielu daļu no svarīgākajiem un interesantākajiem pasniedzējiem.

Man ir visjaukākais kaķītis pasaulē. Vismaz vispatīkamākais pieskārienam noteikti. Tagad guļ melnais spalvu kamolītis man pie kājām.

Vakar uzvārīju laša zupu. Es zupas kaut kā vāru ārkārtīgi reti. Šī man garšo jo īpaši labi. Buljons no neliela laša gabaliņa sanāk tik gards, ka ēdot no laimes nezinu kur likties. G arī garšoja. Laikam vajadzētu kādu zupu uzvārīt biežāk. Skatās jau labs ēdiens. Nezinu gan pēc kādiem kritērijiem, bet latvieša apziņā kaut kāda tāda doma ir.

Šajā semestrī ir divi burvīgi priekšmeti pie fantastiskas pasniedzējas. Tie ir Starpkultūru komunikācijas stratēģijas un Interkulturālās komunikācijas teorijas un pētniecības metodes. Uzzinu daudz par to, kāds ir dažādu tautu software. Pie viena kāds tas ir tipiskam latvietim un kā labāk saprasties ar citiem – gan savējiem, gan svešiem un kas tas tāds Svešums vispār ir.

Šodien rakstās par visu un neko. Galvenais, ka vēl joprojām man patīk rakstīt. Sajūta ir tik laba, ka pat aizmirstas, ka zem datora ir lielais Uliss, ko man vajadzēja šajās minūtēs turpināt lasīt. Varbūt sevi nemocīšu. Jāuztaisa kas garšīgs un varbūt jānoskatās ar G kāda filma.

 

 

Written on October 6th, 2013 , Education, Life Tags: , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē