Jau pāris gadus nevienā korī nedziedu, bet reiz bija tāds koris “Norise”. Vairākas reizes ir bijusi doma, ka vajadzētu aiziet ciemos uz kādu koncertu. Galu galā gan daļa dziesmu, gan daļa cilvēku ir sirdij tuvi. Uz nevienu Latvijas koncertu aiziet tomēr nebija sanācis, bet esot šeit, Kauņā, sajūta, ka jāatbalsta savējos, kļūst daudz spēcīgāka. Tā jau parasti savas lietas sanāk visspēcīgāk izjust svešumā. Lietuva gan relatīvi tuva, bet tomēr.

Koru sakrālās mūzikas festivāls “Kaunas musica religiosa”. Pirmā diena Vitauta dižā universitātes lielajā aulā. Ēka atrodas blakus teoloģijas fakultātei. Šajā galā vēl nebija līdz šim būts. Kopumā kārtējais koru pasākums pašiem koristiem. Skatītāji bija ap 12. Nosēdos pašā priekšā, jo bija plāns pafotografēt un kādu dziesmu ierakstīt. Skaņa gan noteikti bija labāka zāles vidū, kur arī sēdēja žūrija.

Skolēnu kori bija trīs, pieaugušie 4 + divi kori piedalījās klasē Contempory music, kur viens koris bija no bērniem, otrs vietējais jauktais.

Pirmie uzstājās Kauņas ģimnāzijas koris Vyturio. Mīlīgi bērni – gan puiši, gan meitenes. Par puišiem patīkams pārsteigums, jo varēja just, ka viņi tur ir, un viņiem jau ir īstu vīru balsis. Kvalitatīvi visskumīgākais koris, bet tāpat jauki, ka uzstājās. Vienīgie, kuriem nebija īpašo kora formu. Meitenēm lielākoties arī nebija kurpītes, bet lielākoties zābaciņi. Jauki bija, ka tika nodziedāts viens Ešenvalda gabals. Vienīgie arī lasīja visas dziesmas no notīm.

Otrais bija gandrīz meiteņu koris no Baltkrievijas Lira. Gandrīz meiteņu, jo bija divi puikas, kas kautrīgi stāvēja maliņā un vienā dziesmā pat nepiedalījās. Šo uzstāšanos ļoti izbaudīju. Perfekti nostrādāts un gandrīz visas dziesmas arī bija ar atbilstošām kustībām. Diemžēl man nav pieejams saraksts ar atskaņotajiem skaņdarbiem, bet brīžiem bija vienalga. Viņu izpildījums tiešām rāva kosmosā kā, manuprāt, reliģiskai mūzikai arī vajadzētu darīt. Cepuri nost meiteņu priekšā. Divas gan bija kormeistares vai ielikteņi, bet parējās arī labi turēja līdzi.

Neliela pauze un tad uznāca krāsainās meitenes no Polijas. Pēc programmiņas viņu nosaukumu nespēju izpīpēt. Laikam vienkārši kādas skolas koris. Katrai bija līdz zemei gari svārki, kas katri bija savā krāsā. Smaidīgas un izskatījās, ka daļa tiešām izbaudīja šo pasākumu. Visām arī smuki sapītas bizītes. Bija labi, bet nekas īpašs. Mīlīgi bija pēdējā dziesma, uz kuru viņas sastājās apkārt visai zālei un dziedāja kanonā.

Tālāk tiek pieteikts sieviešu koris Jūrmala, bet pa durvīm parādās kora Norise diriģentes galva. Visi smuki uznāk. Dažiem jaukas pārsteiguma sejas, ieraugot mani pirmajā rindā. Senos laikos, gatavojoties kādam citam reliģiskās mūzikas koru konkursam, pāris dziesmas ar šo kori sanāca samēģināt, tāpēc liels prieks bija dzirdēt Sisaka Laudate Dominum. Ļoti mīļa dziesmiņa. Šķiet, ka sanāk arī labāk kā agrāk, bet galu galā ir pagājuši vairāki gadi, kopš šo dziesmu sāka mācīties.


Tad jau arī Jūrmalas sieviešu koris. Viena no dziesmām bija tāds amerikānisks gospelis. Ideja jauka, bet tikai diriģente un viena no dziedātājām spēja būt tik dzīvīgi atsperīgas, lai sanāktu tik labi kā dāmām otrā okeāna pusē.

Vietējais jauktais koris Leliumai. Skaistas zili violetas kleitas, uz kurām pasakaini izskatījās medaljoni, kas daļai dāmu bija. Šis vairs nav jauniešu, bet kārtīgu cilvēku gados koris. Fifīgs diriģents. Daudzi izskatījās, ka tiešām izbauda procesu. Kopumā atstāja labu iespaidu.

Pēc programmiņas nākamajiem vajadzēja būt vietējiem Lituanica, bet uznāca atkal krāsaino svārku polietes. Smuki, bet nedaudz jau garlaicīgi. Nezinu vai griezīgās skaņas bija tīšas vai netīšas, bet vismaz pamodināja.

Tad nu beigās arī jauktais koris Lituanica. Iesāka ar man mīļo dziesmu In monte Oliveti. Skaisti. Patika vīru balsis, kas vienas dziesmas beigās radīja tādu paīkamu tēva rūpju sajūtu. Arī noteikti plusiņš reliģiskajai mūzikai. Nobeidza arī ar Laudate Dominum, ko viņi nodziedāja tiešām ātrā tempā. Pat samulsu.

Prieks, ka Norise tika tālāk un rītdien piedalīsies Grand Prix daļā. Uz rītdienas koncertiem gan netikšu, jo jādodas uz citu pilsētu, citiem pasākumiem.

 

Links uz man mīļo dziesmu: Laudate Dominum

Written on February 25th, 2017 , Events, Foto, Kauņa, People Tags: , , , , ,

Ir nedaudz uzkrājies nogurums. Muskuļi un saites visu laiku par sevi atgādina. Gribas mājās karstā vanna, bet līdz tam vēl mazdrusciņ jāpaciešas. Ap vieniem naktī vismaz pilsēta palika klusāka un varēju izgulēties.

Šodien ir svētdiena, kas Barselonā nozīmē divas lietas, pirmkārt, lielākā daļa veikalu ir ciet, otrkārt, liela daļa valsts muzeju pēc 15:00 ir bez maksas. Kad divi tūristi, kas sirdī ir biologi, domā, uz kādu muzeju būtu jauki aiziet, tad, protams, prātā nāk dabas muzejs, bet vispirms vēl pāris lietas. Rīta kafija. Uz brīdi iegājām citā McDonaldā, bet tur bija pārāk daudz tautas un vispār nebija laba sajūta, tāpēc devāmies uz jau ierasto. Kafija un mērcītes vakaram, kad taisīsim budžeta burgerīšus viesnīcā.

Netīšām izgājām pa ieliņām tā, ka tieši iegājām ciemos pie katedrāles zosīm, kuras vēl nebijām satikuši. Skaista un mierīga vieta. Ļoti priecājos, ka neesmu tur tūrisma sezonā. Daudz sakrālāka sajūta gan bija kalna takās, nevis katedrālē. Tālāk devāmies dabas muzeja virzienā, kuram vajadzētu būt netālu no triumfa arkas. Atradām, bet izrādās ciet uz rekonstrukciju. Pastaigājāmies vēlreiz pa parku, kurš šoreiz bija pilns ar atpūtniekiem un to izklaidētājiem. Pie kaskādes bija svinga deju pasākums, bet kaut kā sakautrējos pievienoties. Mums arī bija pārāk daudz mantu, kuras negribējās atstāt bez uzraudzības. Parkā vislielākais prieks bija par kādu mākslinieku, kurš gan nodarbojās ar stikla lodes kontaktžonglēšanu, gan staigāšanu pa slackline, to visu apvienojot kopā ar aktīvu bērnu izklaidēšanu un joku izspēlēšanu. Iedvesmojošs mākslinieks. Pie kaskādes arī papriecājāmies par varavīksnēm.

Kārtējā cepumu un sulas pauze, google maps un es atrodu, ka gar jūras malu var aiziet līdz vietai, kur ir vēl viena dabas muzeja ēka kā arī Primark veikals. Gribējās izmantot izpārdošanu priekus. Redzējām centrālo vilcienu staciju, kas ir patīkami iespaidīga. Tālāk uz pludmali. Netīšām iegājām vienā ragā un nogājām laikam kādus trīs liekus km, bet tas nekas. Pastaiga gar jūru vienmēr jauka. Man gan Vidussjūra pēc manas mīļās Baltijas jūras liekas kaut kādā ziņā nepareiza, bet viss jau atkarīgs no pieraduma. Prieks redzēt, ka daudzi cilvēki šeit nodarbojas ar aktīvo atpūtu. Bija arī vairākas jaukas smilšu skulptūras, kur katrai bija pievienots kāds degošs elements. Populārākais tēls bija pūķis. Diezgan daudz ielu tirgoņu, kas savu preci tirgo uz sedziņām, kuras pāris sekundēs var savākt un doties prom, lai policija neaiztur par nelegālu tirgošanos. Gājām ilgi, bet bija patīkami. Galīgi neticas, ka ir Janvāra vidus. Ziema.

Dabas muzeju atradām par to ļoti priecājāmies. Iešana pa tumsu ar izgaismotiem eksponātiem. Labi aprakstīta un parādīta zemes klimata un dzīvības veidošanās. Daudz fosīliju. Atsevišķa izstāde par dinozauriem. Burvīga fotoizstāde. Zvēri, augi, sēnes, mirkoorganismi, ieži un minerāli. Skaisti, bet nedaudz par daudz. Noguru no informācijas un apkārt skrienošiem bērniem.

Primarks kā jau liels veikals svētdienā bija ciet. Bet vismaz mēs to atradām.

Spēka atpakaļ iet ar kājām nebija, tāpēc meklējām transportu. Sapratām, ka pa ielu, kur atradāmies, iet tikai viena autobusu līnija – H16. Ar šo mēs jau esam braukuši daudz un dikti. Vēl patīkamāks pārsteigums, ka pie stūres mums jau pazīstams šoferītis, kas mūs atveda no otra Barselonas gala, kad atbraucām no kalna. Mans ceļa biedrs ar savu gandrīz 2m augumu, garo bārdu, cepuri un vispār neierasto tēlu ir grūti aizmirstams. Patīk man šādas mazas sagadīšanās. Vakar, kad vēlreiz iegājām paēst mums jau mīļajā vegānēstuvē, tur bija tikai viens brīvs galdiņš – tas, pie kura sēdējām pirmajā reizē, kad vieta bija gandrīz tukša.

Rītdien vēl iziesim bezmaksas Gaudi tūri, tad varbūt Sagrada Famila no iekšpuses un tad jau jāpošas mājup. Ceru, ka sniegs tur vēl ir, jo man ziņo, ka paliek relatīvi silts. Varbūt vēl jānopērk kāds suvenīrs, bet ar tādiem man neiet. Pirkt kaut kādus ķiņķēziņus galīgi negribas, atrast ko tiešām burvīgu nav viegli un nepieciešama veiksme. Patīk reizēm paņemt kādu ziedu vai čiekuru, bet šoreiz nebija nekā tāda, kas gribētu pie manis mājās.

Esmu jau trešajā viesnīcā šī ceļojuma laikā. Jau pēc atsauksmēm varēja gaidīt, ka būs slikti un tā arī ir. Vismaz priekš pēdējā brīža lēti. Aiz loga ir skaļa iela, ir pavēsi, tualete un duša gaitenī. Pēdējais gan šajā galā ir lielai daļai centra viesnīcu. Labi, ka ir pieejama mikroviļņu krāsniņa, kad gribas ko siltu.

Visās viesnīcās šeit recepcijā atšķirībā no Latvijas strādā samērā veci cilvēki. Visur arī jāaizpilda reģistrācijas anketas, atslēgas vienmēr jāatstāj recepcijā, kad dodamies prom. Vēl ir arī kaut kāds savāds nodoklis, kas jāmaksā papildus.

Pirmā viesnīca Hostal Radio bija tāda vidēja, bet vismaz savas labierīcības. Otrā Guesthouse Barcelona Gothic, kas gan bija tikai uz vienu nakti, bija burvīga, lai gan sienas plānas. Nācās no 6:00 – 7:30 klausīties itāļu ballīti aiz sienas. Sajūta tāda, it kā visi būtu vienā istabā.

Kad ir būts kalnā, tik grūti kaut ko rakstīt par pilsētu, jo tā vairs nešķiet ne tik skaista, ne svarīga. Bet tomēr nedaudz par to, kā gāja ceturtdien, 12.janvārī. Diena bija tikpat saulaina un silta (+14) kā iepriekšējās. Sākās kā ierasts mūsu McDonaldā ar kafiju. Tā kā jau bija daudz nostaigāts un nākamajā dienā plānojās kāpiens kalnā, izdomājām, ka būs mierīgā diena ar vakara pastaigu bez noteikta mērķa pa vecpilsētu. Kādā brīdī nonācām pie jūras, bet lielākoties baudījām burvīgos veikaliņus un vispār šaurās ielas. Ziepju burbuļi. Pa kluso uzņemtas bildes, pēc kurām nedaudz dzenas pakaļ un protestē. Simtiem mazu, smuku balkoniņu. Tūristi kā tūrisma objekti. Bezmaksas foto izstāde kādas valdības ēkas laikam trešajā stāvā. Triumfa arka, kas nepavisam nelikās kas īpašs.

Un tad Parc de la Ciutadella. Skaists parks, kurā sastopami ļooti daudz jaunieši un ielu mākslinieki. Liela daļa bez licenzēm, kas šajā pilsētā nepieciešamas. Cik zinu, puiši arī tur mēģināja uzstāties, bet kāds viņus nostučīja un policija palūdza aizvākties. Žēl, jo vispār pilsēta ir maksātspējīga un ielu mākslinieki šeit pelna labi. Parkā īpaši priecājos par strūklaku kaskādi ar zelta zirgiem. Cepumu pauze. Ceļš atpakaļ, neskatoties kartē, pieņemot, ka virziens ir pareizais. Apmēram bija arī. Iznācām uz galvenās ielas kārtējo reizi vienā konkrētā krustojumā. Parasti gan tas notika no otras puses. Patīkami, ka pie viesnīcas ir normāls mazais lielveikals. Tur pirms braukšanas mājup iepirkšu pāris paciņas ar dievīgi gardu humosu. Vakara sarunas un lēmums šo ceļojumu pa pāris dienām saīsināt. Labi, ka ir tūrisma nesezona un aviobiļetes patīkami lētas. Rīgā ielidošu naktī uz 17.janv.

Uz Montserrat kalnu bija plāns doties rīta pusē, bet visiem sanāca lēnais aizgulēšanās rīts, līdz ar to devāmies uz turieni pēcpusdienā. Ar autobusu uz pilsētas nomali ar visām savām mantām. Tur stāv mūsu trīs ceļotāju mašīna ar piekabi. Viens no ceļotājiem šobrīd ir Polijā, līdz ar to bija vieta man un manam koferim. Līdz kalnam ar klosteri tā augšā apmēram 40km, kas ar mašīnu ir gandrīz nekas. Tāda savāda sajūta braukt pa serpentīnaino ceļu, kas veda uz klosteri. Skaisti gan. Šajā ceļojumā un vispār dzīvē kopumā, manī daudz lielāku prieku un sajūsmu rada nevis cilvēku radītās vietas un priekšmeti, bet dabas. Varu sajūsmā kliegt, kad ieraugu kādu neierastu puķīti, ķērpīti vai smukus saules starus koku galotnēs. Tā kā laika nebija īpaši daudz un intereses maz, klosteri tik ātri apskatījām no ārpuses un devāmies augšup kalnā. Teorētiski tur ir funikulieris, kas var uzvest augšā, bet tas, pirmkārt, vairs negāja, otrkārt būtu tāda kā krāpšanās sajūta. Daudz lielāks gandarījums uzkāpt pašai. Kāpiens bija vidēji grūts. Ja ikdienā dzīvotu kādā kalnainākā pilsētā par Rīgu, jau būtu vieglāk. Taka bija patīkami dažāda – gan betona kāpnes, gan ielejas, gan pasakaini skati uz dažādām kalnu grēdām, gan posmi, kur varēju sajusties gandrīz kā džungļos. Mamma iepriekš stāstīja, ka pārsvarā visu laiku bijis karsti, bet zaļie posmi sniedza tik nepieciešamo veldzi. Mūsu gadījumā tie arī pasargāja – šoreiz gan ne no karstuma, bet aukstajiem kalnu vējiem. Tie gan beigās mani atturēja no uzkāpšanas pašā virsotnē. Lielāko ceļa laiku virsjaka bija somā, jo bija pietiekami silti. Skatu laukumiņā kādas desmit, piecpadsmit minūtes no virsotnes jaku nācās uzvilkt, jo brāzmas bija tādas, ka man nedaudz bija bail ka mani aizpūtīs. Laika līdz saulrietam arī nebija daudz, tāpēc izvēlējos doties atpakaļ. Puiši vēlāk mani panāca. Īsas kājas un maza kalnu pieredze man neļāva pārāk ātri pārvietoties. Pa ceļam vēl pāris pasakaini skati un lejā nonācām līdz ar tumsas iestāšanos.

Vakars pēc kalna bija paredzēts īpašs, jo gulēšana nevis viesnīcas nosacītajā komfortā, bet mašīnā tā kā to viņi dara ikdienā. Paveicās un atradām ļoti skaistu vietu kalna pakājē, kur iekurināt ugunskuru. Puiši strādāja kā labi ieeļļots mehānisms un īsā laikā gan iekūra nelielu, bet skaistu ugunskuriņu, gan uzcēla telti. Pie uguns gan pļāpājām, gan cepām folijā kartupelīšus, kas sanāca pasakaini gardi. Uz pannas tika cepti vegānisko burgeru “gaļa” Vīns. Dziesmas. Pilnmēness kā prožektors apgaismoja mūsu šamanisko vakaru. Pilnīgs klusums. Zvaigznes. Par mums izrādīja interesi kāda lapsiņa. Rēja uz mums no dažādām pusēm, līdz aizgāja prom. Puiši pēc pirmajām skaņām bija kaujas gatavībā, ja nu tas ir kas bīstams, bet lapsiņa laikam vienkārši bija ziņkārīga. No rīta apskatīju mūsu ugunskura vietu un priecājos par tās skaistumu – daudz kadiķveidīgu krūmu, citi ar dzelteniem ziediem, skats pār koku galotnēm.

Gulēšana mašīnā bija vidēji ērta. Par mani parūpējās un gan novietoja visērtākajā gulēšanas vietā, gan iedeva pietiekami daudz segu. Īpaši ērti jau nav, bet ir gulēts arī nepatīkamākos apstākļos. Nogulējām līdz pat 11:00. Pēc kāpiena bija sagurums un šoferītim arī vajadzēja izgulēties. Brokastīs šoreiz nevis McDonalda kafija, bet kāda random benzīntanka. Skaists ceļš atpakaļ uz pilsētu.

Atradām jauno viesnīcu, kurā šobrīd sēžu. Uzlādējām ierīces un devāmies atkal nelielā pilsētas apskatē. Nacionālais mākslas muzejs un olimpiskais centrs. Ziemā dienas īsas, tāpēc atkal pārsvarā visu vērojām saulrieta gaismās. Kaut kur tur vajadzēja būt kaktusu dārzam, bet neatradām. Atpakaļ pusi ceļa nogājām, vienkārši ejot aptuvenā virzienā pa parku. Pēc tam paskatījāmies norādes google maps. Izrādās viss ir daudz tuvāk kā brīžiem šķiet.

Tagad sāk arvien jūtamāk sāpēt kāju un dibena muskuļi pēc kalna. Interesanti, kā būs ar staigāšanu rītdien. Mierinu sevi ar mantru “man būs smuks dibens, man būs smuks dibens, man būs smuks dibens…” Kopumā gan sajūta ir ļoti laba. Jūtu kalna mieru sevī. Jāatceras tas turpmāk plānojot ceļojumus – vairāk kalnu un pastaigu taku, mazāk pilsētas kņadas.

 

Written on January 14th, 2017 , Foto, travel Tags: , , , , , , ,

Neesmu šajā blogā neko rakstījusi tik sen, ka pat laikam mana mamma vairs ik dienas neienāk, lai pārbaudītu, vai nav kaut kas jauns. Šodien bija Latvijas Kultūras akadēmijas un Stradiņa universitātes organizētās kultūras žurnālistikas vasaras skolas atklāšana. Atcerējos, ka man patīk rakstīt. Ikdienā gan parasti pietrūkst tā klikšķa, kas man liktu tiešām piesēsties un sākt to darīt. Vislabāk tas notiek ne savā istabā un portatīvajā datorā. Tastatūra kaut kā nedaudz ērtāka. Un vides maiņa arī vienmēr ir iedvesmojoša.

Diena gan sākās ar to, ka sapratu, ka jau atkal ir karsts. Tas laikam nevienam nav nekāds jaunums, bet katru riezi karstums mani nedaudz pārsteidz. Labāk jūtos nedaudz vēsākā klimatā. Tiku pie Paldies vīna no cilvēka, kuram palīdzēju iesniegt dokumentus akadēmijā. Izrādās gan, ka tas nebija tik ļoti nepieciešams, jo iestāšanās tika pagarināta un viņa pati šodien varēja ierasties. Nedaudz kāda Ingress spēlētāja iespaidā, nedaudz vienkārši tāpat man arvien vairāk sāk iegaršoties Riesling šķirnes vīnogu vīni. Balti, svaigi, pus kaut kādi tā kā man patīk. No pasta arī jauks pārsteigums – pasta kastītē mani gaidīja gan paciņa, gan uzaicinājums pēc vēl vienas. Neliela vilšanās gan par to, ka tā, kas mani gaidīja pastā, bija tikpat liela kā tā, kas tika iemesta pasta kastītē. Neizprotu principus, pēc kuriem tiek izlemts, kuras likt kastītē un par kurām tikai atstāt ziņu. Varēšu atkal taisīt daudz piespraudītes. Ja vien kāds viņas atkal pasūtītu, būtu pavisam labi. Bija jūnijā pasūtījums no akadēmijas – 150 piespraudītes priekš absolventiem un citiem īpašiem cilvēkiem, kā arī iepriekš diezgan bieži pasūtīja ingress cilvēki uz dažādām pasaules valstīm.

Vakar bijām ar divām jaukām feju meitenēm uz Vecāķiem bildēt lietas un arī pašas sevi, lai būtu skaists un krāsains kopīgais Etsy veikaliņš . Nosaukums tam būs Fairy Hat jeb feju cepure. Skaists sapnis, dārzs, mežs, dabas maģija un daudz skaistuma. Man foto jomā vēl daudz jāmācās. Bilžu arī ļoti daudz  – nezinu, kad tikšu ar visu apstrādi galā. Manas preces šoreiz ir sapņu ķērāji – krāsas un spalvas. Spalvas arī iepinās pie matiem iespraužamās bizītēs.

Šodienas diskusija žurnālistikas vasaras skolā bija par to, kas tad vispār ir kultūra, kā arī, kas Latvijā ir kultūras dienas darba kārtībā. Skaidrs, ka uz kultūru var skatīties gan plašā, gan šaurā nozīmē. Man patīk plašais, antropoloģiskais skatījums, kurā kultūra ir kādas cilvēku grupas kopīgā orientieru sistēma, nevis tas „kas tiek darīts kultūras namā”.  Kultūra vieno. Nauda reizēm ir pārāk svarīga.  Cilvēki vēlas tikt vadīti. Tās tikai dažas no domām, kas vakara gaitā izskanēja.

Tālāk sēdos uz riteņa un braucu uz Ziedoņdārzu, kur notika Ingas Karpičas vadīta sadziedāšanās. Līdz šim esmu bijusi tikai uz tādām, ko vadījusi Vītolu ģimene, tāpēc bija interesanti piedalīties nedaudz citādākā. Es gan ierados, kad pasākums gāja uz izskaņu. Dziedāt man patīk ļoti. Bija nedaudz grūti salīmēties ar visiem kopā, jo bija daudz iepriekš nekad nesatiktu cilvēku un balsu. Ir arī savādi, kad dziedāšanu vada kāds cits, nevis es, kā tas pēdējā laikā biežāk norisinājies. Vajadzēja man iemācīties spēlēt to ģitāru. Varētu tad arī es šādi. Neesmu gan vēl īpaši veca un to var paspēt. Dziedāšana un fotografēšana ir divas lietas, kuras darot, laiks apstājas un vienkārši ir labi. Paliek vienalga kādi ir laika apstākļi un kā es jutos pirms dažām sekundēm. Rakstīšana arī palīdz nedaudz pazust no visa pārējā un izbaudīt procesu.


Samērā nesen viena cītīga blogu rakstītāja man jautāja, kāpēc es pēdējā laikā neko nerakstu. Laikam tā paša iemesla pēc, kāpēc tik grūti rakstīt arī lielākus darbus – par tiem ir, pirmkārt, jāatceras un, otrkārt, jāiesāk. It kā nav tik grūti, bet tomēr sajūta ir tāda, ka ir.

Šodiena ir interesanta diena. G vārda diena. Bija plāns viņu apsveikt ar G burta formātā izceptu (pirmā stāva konditorejā) kliņģeri. Kliņģeris gan bija izcepts, bet cepēja bija pārklausījusies un izcepusi D formātā, kas īpaši neatšķiras no pavisam vienkārša, apaļa kliņģera. Īpašs ir jebkurā gadījumā, jo ir sāļais. Kliņģeris arī bija par pus kilogramu smagāks, kā biju pasūtījusi. Mierinājums vismaz tāds, ka tiku pie 10% atlaides par visu šo. Un ir garšīgs.

Vēl viena atrakcija bija tāda, ka mamma mani nolaupīja un aizvedas uz t/c Spice. Tur ir Veselības centra 4 vakcinācijas filiāle. Man teorētiski vajadzēja revakcinēties jau pirms kādiem trim gadiem, bet pērnā gada vasarā man antivielas vēl bija. Tad pavadīju mammu pa kurpju veikaliem. Tiku arī pie skaistas zaļi pavasarīgas jaciņas. Es pati gan drēbes par tādu naudu nepērku (ja vien tas nav mētelis vai žakete). Tad kūka un kapučīno un jau esmu atvesta atpakaļ mājās. Beidzot arī apskatīju īpašo Jāņa Rozes grāmatnīcu. Ir tiešām jauka vieta. Grāmatas angliski pat par patīkamām cenām.

Šonedēļ arī atklāju velo sezonu. Pirmdien nobraucu laikam 23km. Pamatā tas bija līdz Pļavniekiem un atpakaļ pa vidam vairākas reizes apbraukājot rajonu, spēlējot spēli Ingress. Par to es plānoju uzcept kādu atsevišķu bloga ierakstu. Ir tik jauki spēlēt spēli, kas liek iet ārā un satikties ar īstiem cilvēkiem. Otrs brauciens bija uz centru un atpakaļ. Beidzot sapratu, kā darbojas Salu tilta tuneļi. Biju tik reiz pirms pāris gadiem braukusi un toreiz tiku pie vadātāja pilnas sajūtas. Izbraucu arī pa Daugavas promenādi pie Spīķeriem. Rīga ir ļoti, ļoti skaista.

Mājās ir ļoti gards alkohols, bet šovakar man to nav lemts garšot. Pareizā diena lai potētos :D

Aktuālā šī brīža krāsa ir zaļa. Jau atkal un laikam arī vēl joprojām. Pavasaris sirdī. Baltums aiz loga rada nelielu mulsuma sajūtu, bet drīz jau būs. Būs zaļas lapiņas un ziedi. Būs viss zaļš, skaists un modies. Jāmazgā logi un jāsvin dzīve. Drīz (20.03) jāsvin jaunais gads. Tam par godu esmu izgatavojusi skaistu, personalizētu plānotāju. Cerēju, ka varēšu to iesiet sietajos vākos un ar spirāli, kā to jau reiz darīju, taisot dāvanu kladīti. Diemžēl tas nav tik vienkārši un neietilpst standarta pakalpojumos. Toreiz taisīja bijusī dzīvokļa biedrene, bet tagad viņa strādā kur citur.

Šī arī bija jauka nedēļa, jo tikpat kā nebija jāiet uz darbu (nedēļu iepriekš gan bija jāiet gandrīz katru dienu). Nav tā, ka man tur nepatiktu, bet ir beigusies sajūsmas stadija. Vēl tik nedaudz vairāk par mēnesi un tas beigsies. Būs noteikti savādi, ka pēkšņi būs daudz brīva laika. Būs tad jāpievēršas vairāk dažādu fifigņu izgatavošanai un pārdošanai. Jaunākā lieta, ko gatavoju ir foto rotas – auskariņi un kuloniņi. Kad atnāks pa pastu materiāli, tad būs arī piespraužami žetoni.

Rītdien dažādas ar akadēmiju saistītas atrakcijas. Vispirms rektora vēlēšanu komisijas sēde. Uzzināšu, kas kandidēs uz šo amatu. Pagaidām zinu tikai vienu, ko mēs, studējošo pašpārvalde, izvirzījām. Pēc tam senāta sēde. Tas man atgādina, ka jāaizpilda valsts amatpersonas ienākumu deklarācija.

+dažas bildītes no ceturtdienas gājiena uz Bolderājas bāku

 

Jau gandrīz mēnesi strādāju foto drukas birojā erafoto.lv. Darbs liek aizdomāties par dažādiem ar fotografēšanu saistītiem jautājumiem. Viens no tiem ir, kādēļ vispār digitālo fotogrāfiju laikmetā tās būtu jādrukā uz papīra. Tā kā cilvēki to dara, acīmredzot, iemesli tam ir.

Kvalitāte

Pati arī esmu vairākas reizes drukājusi savas bildītes. Tās galvenokārt ir manas labākās, kā arī tās, kuras gribu pēc tam pārvērst par apsveikuma kartiņām vai citāda veida dāvanām. Izdrukātās izskatās daudz labāk nekā monitorā, lai arī manējais ir diezgan kvalitatīvs. Bieži vien gan ir tā, ka viena un tā pati fotogrāfija izskatās diezgan citādāk uz dažādiem monitoriem, jo tie netiek kalibrēti vai arī tas pat nav iespējams. Īstu melno krāsu kur ieraudzīt digitālā formātā arī bieži nesanāk.

Drošība un pieejamība

Digitālās tehnoloģijas ir attīstījušās strauji un turpina to darīt. It kā forši, bet līdz ar to rodas savienojamības problēmas. Piemēram, fotogrāfijas, kas ierakstītas disketē, tagad kur paskatīties ir diezgan problemātiski. Diski arī tiek izmantoti arvien retāk un daudziem datoriem vairs nav diskdziņa, kur tādus ielikt. Zibatmiņas ir daudz vairāk piemērotas datu pārvietošanai, nevis glabāšanai. Ārējie cietie diski mēdz nomirt vai būt grūti savienojami ar datoru. Paši datori arī tiek ik pa laikam mainīti vai kādu iemeslu dēļ nomirst. Vēl ir arī mākoņservisi, kas nav no sliktākajiem variantiem, bet es kaut kā nespēju pilnībā uzticēties datu glabāšanas struktūrām, kas atrodas kaut kur nezin kurā pasaules malā. Kāda dabas vai cilvēku radīta katastrofa un viss ir zudis. Pieņemu, ka par to firmas ir domājušas, un es vienkārši līdz galam neizprotu visas detaļas. Nelielai tehnoloģiju nedrošības paranojai gan tas nepalīdz

Ar labu tinti uz laba papīra izdrukātas fotogrāfijas, ja vien nesadegs, netiks izmestas vai galīgi neizmērcēsies, izdzīvos visa mūsu mūža garumā un visdrīzāk arī mūs veiksmīgi pārdzīvos.

Lielākā daļa fotogrāfiju tiek publicētas dažādos sociālajos vai speciālos fotogrāfu portālos. Jauks veids, kā ātri parādīt jaunākās fotogrāfijas  visiem, kam tas varētu vai nevarētu interesēt. Daudzi šādi portāli gan laika gaitā mēdz aiziet aizmirstībā. Pašas fotogrāfijas arī strauji zaudē savu aktualitāti un pazūd lielajā informācijas gūzmā. Manuprāt šādi var jauki ātri bez īpašām emocijām parādīt fotogrāfijas lielam cilvēku daudzumam, bet ar tuviem cilvēkiem tas īsti labi neiet cauri. Daudz patīkamāk ir, kad atnākuši ciemiņi, parādīt savas ceļojumu fotogrāfijas foto albumā, nevis uz datora vai TV ekrāna. Arī bērnu fotogrāfijas izskatās daudz iespaidīgāk sakārtotas vienā lielā foto albumā, kur var redzēt, kā cilvēciņš aug un mainās. Kad bērni izaug, viņiem pašiem interesanti paskatīties uz sevi pagātnē. Var no digitālajām foto sesijām atlasīt labākās un iespaidīgākās un izdrukāt šādam albumam. Ikdienā gan redzu, ka jaunie vecāki mēdz aizrauties un fotografēt pilnīgi visu, ko viņu atvases dara. Šāds pārspīlējums der digitālajam formātam, bet druka ir kas īpašs. Arī kāzu bildes izskatās daudz iespaidīgāk, ja ir sakārtotas albumā vai pat fotogrāmatā.

Prieks

Fotogrāfijas mēdz būt burvīgas dāvanas. Mīļotajam cilvēkam vai ģimenes locekļiem rāmītī, makā vai atveramā kulonā. Vai vienkārši kā mākslas darbs, ko pielikt pie sienas. Šāda dāvana noteikti sagādās daudz vairāk prieka kā e-pasta pielikumā pievienots fails. Vēl var drukāt uz krūzītēm, peles paliktņiem, kalendāriem, telefonu vāciņiem, foto tapetēm, un sazin uz kā vēl ne.

Iedvesma

Man pašai patīk izdrukāt bildes iedvesmai. Skaistas un motivējošas fotogrāfijas pie sienas un spoguļa. Pašas pagatavotu foršāko ēdienu bildes pie ledusskapja. Dažas reizēm izmatoju kā grāmatzīmītes.

 

Jebkurā gadījumā drukātas fotogrāfijas nav nedz labākas, nedz sliktākas par digitālajām, bet vienkārši citādākas. Tas ir tāpat kā ar grāmatām  – var ērti un ātri tādas lasīt digitālā formātā telefonā, e-grāmatu lasītājā, planšetē vai vienkārši datora ekrānā, bet īsta grāmata rada pavisam citu sajūtu. Tai ir sava smarža un tekstūra, sava aura.

 


 

Written on July 9th, 2013 , Foto, Work Tags: , , , ,

Written on March 6th, 2013 , Animals, Ankara, Foto Tags: , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē