Jau pāris gadus nevienā korī nedziedu, bet reiz bija tāds koris “Norise”. Vairākas reizes ir bijusi doma, ka vajadzētu aiziet ciemos uz kādu koncertu. Galu galā gan daļa dziesmu, gan daļa cilvēku ir sirdij tuvi. Uz nevienu Latvijas koncertu aiziet tomēr nebija sanācis, bet esot šeit, Kauņā, sajūta, ka jāatbalsta savējos, kļūst daudz spēcīgāka. Tā jau parasti savas lietas sanāk visspēcīgāk izjust svešumā. Lietuva gan relatīvi tuva, bet tomēr.

Koru sakrālās mūzikas festivāls “Kaunas musica religiosa”. Pirmā diena Vitauta dižā universitātes lielajā aulā. Ēka atrodas blakus teoloģijas fakultātei. Šajā galā vēl nebija līdz šim būts. Kopumā kārtējais koru pasākums pašiem koristiem. Skatītāji bija ap 12. Nosēdos pašā priekšā, jo bija plāns pafotografēt un kādu dziesmu ierakstīt. Skaņa gan noteikti bija labāka zāles vidū, kur arī sēdēja žūrija.

Skolēnu kori bija trīs, pieaugušie 4 + divi kori piedalījās klasē Contempory music, kur viens koris bija no bērniem, otrs vietējais jauktais.

Pirmie uzstājās Kauņas ģimnāzijas koris Vyturio. Mīlīgi bērni – gan puiši, gan meitenes. Par puišiem patīkams pārsteigums, jo varēja just, ka viņi tur ir, un viņiem jau ir īstu vīru balsis. Kvalitatīvi visskumīgākais koris, bet tāpat jauki, ka uzstājās. Vienīgie, kuriem nebija īpašo kora formu. Meitenēm lielākoties arī nebija kurpītes, bet lielākoties zābaciņi. Jauki bija, ka tika nodziedāts viens Ešenvalda gabals. Vienīgie arī lasīja visas dziesmas no notīm.

Otrais bija gandrīz meiteņu koris no Baltkrievijas Lira. Gandrīz meiteņu, jo bija divi puikas, kas kautrīgi stāvēja maliņā un vienā dziesmā pat nepiedalījās. Šo uzstāšanos ļoti izbaudīju. Perfekti nostrādāts un gandrīz visas dziesmas arī bija ar atbilstošām kustībām. Diemžēl man nav pieejams saraksts ar atskaņotajiem skaņdarbiem, bet brīžiem bija vienalga. Viņu izpildījums tiešām rāva kosmosā kā, manuprāt, reliģiskai mūzikai arī vajadzētu darīt. Cepuri nost meiteņu priekšā. Divas gan bija kormeistares vai ielikteņi, bet parējās arī labi turēja līdzi.

Neliela pauze un tad uznāca krāsainās meitenes no Polijas. Pēc programmiņas viņu nosaukumu nespēju izpīpēt. Laikam vienkārši kādas skolas koris. Katrai bija līdz zemei gari svārki, kas katri bija savā krāsā. Smaidīgas un izskatījās, ka daļa tiešām izbaudīja šo pasākumu. Visām arī smuki sapītas bizītes. Bija labi, bet nekas īpašs. Mīlīgi bija pēdējā dziesma, uz kuru viņas sastājās apkārt visai zālei un dziedāja kanonā.

Tālāk tiek pieteikts sieviešu koris Jūrmala, bet pa durvīm parādās kora Norise diriģentes galva. Visi smuki uznāk. Dažiem jaukas pārsteiguma sejas, ieraugot mani pirmajā rindā. Senos laikos, gatavojoties kādam citam reliģiskās mūzikas koru konkursam, pāris dziesmas ar šo kori sanāca samēģināt, tāpēc liels prieks bija dzirdēt Sisaka Laudate Dominum. Ļoti mīļa dziesmiņa. Šķiet, ka sanāk arī labāk kā agrāk, bet galu galā ir pagājuši vairāki gadi, kopš šo dziesmu sāka mācīties.


Tad jau arī Jūrmalas sieviešu koris. Viena no dziesmām bija tāds amerikānisks gospelis. Ideja jauka, bet tikai diriģente un viena no dziedātājām spēja būt tik dzīvīgi atsperīgas, lai sanāktu tik labi kā dāmām otrā okeāna pusē.

Vietējais jauktais koris Leliumai. Skaistas zili violetas kleitas, uz kurām pasakaini izskatījās medaljoni, kas daļai dāmu bija. Šis vairs nav jauniešu, bet kārtīgu cilvēku gados koris. Fifīgs diriģents. Daudzi izskatījās, ka tiešām izbauda procesu. Kopumā atstāja labu iespaidu.

Pēc programmiņas nākamajiem vajadzēja būt vietējiem Lituanica, bet uznāca atkal krāsaino svārku polietes. Smuki, bet nedaudz jau garlaicīgi. Nezinu vai griezīgās skaņas bija tīšas vai netīšas, bet vismaz pamodināja.

Tad nu beigās arī jauktais koris Lituanica. Iesāka ar man mīļo dziesmu In monte Oliveti. Skaisti. Patika vīru balsis, kas vienas dziesmas beigās radīja tādu paīkamu tēva rūpju sajūtu. Arī noteikti plusiņš reliģiskajai mūzikai. Nobeidza arī ar Laudate Dominum, ko viņi nodziedāja tiešām ātrā tempā. Pat samulsu.

Prieks, ka Norise tika tālāk un rītdien piedalīsies Grand Prix daļā. Uz rītdienas koncertiem gan netikšu, jo jādodas uz citu pilsētu, citiem pasākumiem.

 

Links uz man mīļo dziesmu: Laudate Dominum

Leave A Comment, Written on February 25th, 2017 , Events, Foto, Kauņa, People Tags: , , , , ,

Lienīte šajā semestrī būs īsts students, kas dzīvos kojās. Šāda pieredze līdz šim man vēl nav bijusi, tāpēc interesanti. Kojas atrodas Kauņā, kur šo semestri pavadīšu kā ERASMUS+ studente.

Šodien pa lielam beigusies mana pirmā diena šeit. Cēlos jau 6:00. Rīts salts. Noķēru un pabaroju Freiju. Pabaroju ar špricīti mutē, jo citādāk neēd. Ļoti slienājās. Paliek sliktāk. Skumji. Vispār ļoti negribējās braukt, bet šodien jau paredzēti visādi pirmās nedēļas vides, universitātes, cilvēku iepazīšanas pasākumi. Ļoti, ļoti grūti atstāt mājās manas divas vismīļākās būtnes.

Kafija, garda maizīte, pēdējā krāmēšanās. Sanāca lielais koferis, fotosoma un vēl kādi četri maisiņi. Labi, ka šoreiz nav jālido un nav nekādu svara un tilpuma ierobežojumu. Sakrāmējamies mašīnā, kas ir nedaudz piesalusi. Braucam uz Ķekavu, kur paredzēta pārsēšanās mana tēva busiņā. Skaists saullēkts. Milzīgas mašīnu rindas uz Bauskas šosejas virzienā uz Rīgu. Skaidrs, kāpēc Tēvs man negribēja braukt pakaļ.

Atvadas, pārkrāmēšanās.

Apskatīju tēva jauno māju Iecavā – labi pārdomāta un mājīga. Kafija. Braucam tālāk.

Kebabpietura jocīgā kebabnīcā, kas paslēpusies benzīntanka aizmugurē. Izreklamēja man kā visgardākos kebabus Eiropā. Var piekrist, ka bija tiešām garšīgi. Tirgojās pats saimnieks, kuram ļoti patīk parunāties. Pēc skata kaut kas no tuvās Āzijas. Protot 10 valodas. Ar mums sarunājās krieviski un turciski. Ir vērts iegriezties.

Kopmītnēs ieradāmies jau 12:30. Vienkārša iečekošanās. Uznesām mantas. Palieku šeit viena. Istabiņā laikam līdz mēneša beigām būšu viena pati. Otra meitene vismaz arī būs no Latvijas.

Nedaudz iekārtojos, aizgāju uz vietējo lielveikalu, kas ir pavisam netālu. Domāju, kādēļ gan iepirkos Drogās Latvijā, kad šeit tādas arī. Uz precēm šiltītītes arī latviski. Turpat ari lielā Maxima. Nopirku augļus, mazu, lētu tējkannu, pakaramos, tualetes papīru un vēl pāris ikdienā noderīgus sīkumus. Ātri atpakaļ un tad jau pulcēšnās uz ekskursiju pa pilsētu. Gids laikam skaitījās īsts, bet tādas sajūtas nebija. Ne pārāk laba angļu valoda un ne pārāk interesants stāstījums. Bet pa pilsētu vismaz izvazāja. Es vairāk aizrāvos ar iepazīšanos ar cilvēkiem un beigās īpaši nepievērsu. Pagaidām labākais kontakts ar jauku kanādieti vārdā Džūlija.

Aizveda mūs beigās uz vienu lietuviešu cepelīnu restorānu. Izrādās, ka pirms tam uz šo pasākumu bija jāpiereģistrējas un jāsamaksā. Beigās viss tika nokārtots un varējām pa 5eur palikt. Viena no atrakcijām bija, ka varēja pieteikties uz filmēšanu – pirmie iespaidi, ēdot cepelīnu. Man bija jauks pārsteigums, ka garšoja tā kā mammas kartupeļu klimpu zupa. Bija reiz tāds gardums. Beigās gan vēders neapmierināts, jo tie vārīti pienā, kura laktoze vairs nav mana draudzene. Klāt dzerams mājās gatavots kvasiņš un ķiploku grauzdiņi. Sasēdāmies tāds interesants galdiņš – katrs no savas pasaules malas – Latvijas, Somijas, Japānas, Kanādas, Turcijas un Nigērijas.

Starp cepelīniem saņēmu zvanu no mājām, kur kaķītis tika vests pie diviem dažādiem dakteriem. Paliek arvien dzeltenāks un vispār slimāks. Aknas laikam vispār vairs nedarbojoties. Piektdien uztaisīs vēlreiz analīzes. Ja sliktāk, tad vairs neko. Varbūt nedēļas nogalē būs jāatbrauc pēdējoreiz atvadīties. Ceru gan, ka būs labāk, bet īsti ticības nav. Viņa tiešām izskatās arvien briesmīgāk un uzvedas neadekvāti. Cītīgi arī meklē vistumšākos stūrus, kur nolīst.

Šobrīd kojās internets ir noplīsis, tāpēc publicēju izmantojot mobilo. Patīkami, ka man nav nekas papildus jāmaksā un esošais tarifs šeit darbojas tieši tāpat kā Latvijā.

 

1 Comment, Written on January 25th, 2017 , Education, Kauņa Tags: , , , ,

Ir nedaudz uzkrājies nogurums. Muskuļi un saites visu laiku par sevi atgādina. Gribas mājās karstā vanna, bet līdz tam vēl mazdrusciņ jāpaciešas. Ap vieniem naktī vismaz pilsēta palika klusāka un varēju izgulēties.

Šodien ir svētdiena, kas Barselonā nozīmē divas lietas, pirmkārt, lielākā daļa veikalu ir ciet, otrkārt, liela daļa valsts muzeju pēc 15:00 ir bez maksas. Kad divi tūristi, kas sirdī ir biologi, domā, uz kādu muzeju būtu jauki aiziet, tad, protams, prātā nāk dabas muzejs, bet vispirms vēl pāris lietas. Rīta kafija. Uz brīdi iegājām citā McDonaldā, bet tur bija pārāk daudz tautas un vispār nebija laba sajūta, tāpēc devāmies uz jau ierasto. Kafija un mērcītes vakaram, kad taisīsim budžeta burgerīšus viesnīcā.

Netīšām izgājām pa ieliņām tā, ka tieši iegājām ciemos pie katedrāles zosīm, kuras vēl nebijām satikuši. Skaista un mierīga vieta. Ļoti priecājos, ka neesmu tur tūrisma sezonā. Daudz sakrālāka sajūta gan bija kalna takās, nevis katedrālē. Tālāk devāmies dabas muzeja virzienā, kuram vajadzētu būt netālu no triumfa arkas. Atradām, bet izrādās ciet uz rekonstrukciju. Pastaigājāmies vēlreiz pa parku, kurš šoreiz bija pilns ar atpūtniekiem un to izklaidētājiem. Pie kaskādes bija svinga deju pasākums, bet kaut kā sakautrējos pievienoties. Mums arī bija pārāk daudz mantu, kuras negribējās atstāt bez uzraudzības. Parkā vislielākais prieks bija par kādu mākslinieku, kurš gan nodarbojās ar stikla lodes kontaktžonglēšanu, gan staigāšanu pa slackline, to visu apvienojot kopā ar aktīvu bērnu izklaidēšanu un joku izspēlēšanu. Iedvesmojošs mākslinieks. Pie kaskādes arī papriecājāmies par varavīksnēm.

Kārtējā cepumu un sulas pauze, google maps un es atrodu, ka gar jūras malu var aiziet līdz vietai, kur ir vēl viena dabas muzeja ēka kā arī Primark veikals. Gribējās izmantot izpārdošanu priekus. Redzējām centrālo vilcienu staciju, kas ir patīkami iespaidīga. Tālāk uz pludmali. Netīšām iegājām vienā ragā un nogājām laikam kādus trīs liekus km, bet tas nekas. Pastaiga gar jūru vienmēr jauka. Man gan Vidussjūra pēc manas mīļās Baltijas jūras liekas kaut kādā ziņā nepareiza, bet viss jau atkarīgs no pieraduma. Prieks redzēt, ka daudzi cilvēki šeit nodarbojas ar aktīvo atpūtu. Bija arī vairākas jaukas smilšu skulptūras, kur katrai bija pievienots kāds degošs elements. Populārākais tēls bija pūķis. Diezgan daudz ielu tirgoņu, kas savu preci tirgo uz sedziņām, kuras pāris sekundēs var savākt un doties prom, lai policija neaiztur par nelegālu tirgošanos. Gājām ilgi, bet bija patīkami. Galīgi neticas, ka ir Janvāra vidus. Ziema.

Dabas muzeju atradām par to ļoti priecājāmies. Iešana pa tumsu ar izgaismotiem eksponātiem. Labi aprakstīta un parādīta zemes klimata un dzīvības veidošanās. Daudz fosīliju. Atsevišķa izstāde par dinozauriem. Burvīga fotoizstāde. Zvēri, augi, sēnes, mirkoorganismi, ieži un minerāli. Skaisti, bet nedaudz par daudz. Noguru no informācijas un apkārt skrienošiem bērniem.

Primarks kā jau liels veikals svētdienā bija ciet. Bet vismaz mēs to atradām.

Spēka atpakaļ iet ar kājām nebija, tāpēc meklējām transportu. Sapratām, ka pa ielu, kur atradāmies, iet tikai viena autobusu līnija – H16. Ar šo mēs jau esam braukuši daudz un dikti. Vēl patīkamāks pārsteigums, ka pie stūres mums jau pazīstams šoferītis, kas mūs atveda no otra Barselonas gala, kad atbraucām no kalna. Mans ceļa biedrs ar savu gandrīz 2m augumu, garo bārdu, cepuri un vispār neierasto tēlu ir grūti aizmirstams. Patīk man šādas mazas sagadīšanās. Vakar, kad vēlreiz iegājām paēst mums jau mīļajā vegānēstuvē, tur bija tikai viens brīvs galdiņš – tas, pie kura sēdējām pirmajā reizē, kad vieta bija gandrīz tukša.

Rītdien vēl iziesim bezmaksas Gaudi tūri, tad varbūt Sagrada Famila no iekšpuses un tad jau jāpošas mājup. Ceru, ka sniegs tur vēl ir, jo man ziņo, ka paliek relatīvi silts. Varbūt vēl jānopērk kāds suvenīrs, bet ar tādiem man neiet. Pirkt kaut kādus ķiņķēziņus galīgi negribas, atrast ko tiešām burvīgu nav viegli un nepieciešama veiksme. Patīk reizēm paņemt kādu ziedu vai čiekuru, bet šoreiz nebija nekā tāda, kas gribētu pie manis mājās.

Esmu jau trešajā viesnīcā šī ceļojuma laikā. Jau pēc atsauksmēm varēja gaidīt, ka būs slikti un tā arī ir. Vismaz priekš pēdējā brīža lēti. Aiz loga ir skaļa iela, ir pavēsi, tualete un duša gaitenī. Pēdējais gan šajā galā ir lielai daļai centra viesnīcu. Labi, ka ir pieejama mikroviļņu krāsniņa, kad gribas ko siltu.

Visās viesnīcās šeit recepcijā atšķirībā no Latvijas strādā samērā veci cilvēki. Visur arī jāaizpilda reģistrācijas anketas, atslēgas vienmēr jāatstāj recepcijā, kad dodamies prom. Vēl ir arī kaut kāds savāds nodoklis, kas jāmaksā papildus.

Pirmā viesnīca Hostal Radio bija tāda vidēja, bet vismaz savas labierīcības. Otrā Guesthouse Barcelona Gothic, kas gan bija tikai uz vienu nakti, bija burvīga, lai gan sienas plānas. Nācās no 6:00 – 7:30 klausīties itāļu ballīti aiz sienas. Sajūta tāda, it kā visi būtu vienā istabā.

Kad ir būts kalnā, tik grūti kaut ko rakstīt par pilsētu, jo tā vairs nešķiet ne tik skaista, ne svarīga. Bet tomēr nedaudz par to, kā gāja ceturtdien, 12.janvārī. Diena bija tikpat saulaina un silta (+14) kā iepriekšējās. Sākās kā ierasts mūsu McDonaldā ar kafiju. Tā kā jau bija daudz nostaigāts un nākamajā dienā plānojās kāpiens kalnā, izdomājām, ka būs mierīgā diena ar vakara pastaigu bez noteikta mērķa pa vecpilsētu. Kādā brīdī nonācām pie jūras, bet lielākoties baudījām burvīgos veikaliņus un vispār šaurās ielas. Ziepju burbuļi. Pa kluso uzņemtas bildes, pēc kurām nedaudz dzenas pakaļ un protestē. Simtiem mazu, smuku balkoniņu. Tūristi kā tūrisma objekti. Bezmaksas foto izstāde kādas valdības ēkas laikam trešajā stāvā. Triumfa arka, kas nepavisam nelikās kas īpašs.

Un tad Parc de la Ciutadella. Skaists parks, kurā sastopami ļooti daudz jaunieši un ielu mākslinieki. Liela daļa bez licenzēm, kas šajā pilsētā nepieciešamas. Cik zinu, puiši arī tur mēģināja uzstāties, bet kāds viņus nostučīja un policija palūdza aizvākties. Žēl, jo vispār pilsēta ir maksātspējīga un ielu mākslinieki šeit pelna labi. Parkā īpaši priecājos par strūklaku kaskādi ar zelta zirgiem. Cepumu pauze. Ceļš atpakaļ, neskatoties kartē, pieņemot, ka virziens ir pareizais. Apmēram bija arī. Iznācām uz galvenās ielas kārtējo reizi vienā konkrētā krustojumā. Parasti gan tas notika no otras puses. Patīkami, ka pie viesnīcas ir normāls mazais lielveikals. Tur pirms braukšanas mājup iepirkšu pāris paciņas ar dievīgi gardu humosu. Vakara sarunas un lēmums šo ceļojumu pa pāris dienām saīsināt. Labi, ka ir tūrisma nesezona un aviobiļetes patīkami lētas. Rīgā ielidošu naktī uz 17.janv.

Uz Montserrat kalnu bija plāns doties rīta pusē, bet visiem sanāca lēnais aizgulēšanās rīts, līdz ar to devāmies uz turieni pēcpusdienā. Ar autobusu uz pilsētas nomali ar visām savām mantām. Tur stāv mūsu trīs ceļotāju mašīna ar piekabi. Viens no ceļotājiem šobrīd ir Polijā, līdz ar to bija vieta man un manam koferim. Līdz kalnam ar klosteri tā augšā apmēram 40km, kas ar mašīnu ir gandrīz nekas. Tāda savāda sajūta braukt pa serpentīnaino ceļu, kas veda uz klosteri. Skaisti gan. Šajā ceļojumā un vispār dzīvē kopumā, manī daudz lielāku prieku un sajūsmu rada nevis cilvēku radītās vietas un priekšmeti, bet dabas. Varu sajūsmā kliegt, kad ieraugu kādu neierastu puķīti, ķērpīti vai smukus saules starus koku galotnēs. Tā kā laika nebija īpaši daudz un intereses maz, klosteri tik ātri apskatījām no ārpuses un devāmies augšup kalnā. Teorētiski tur ir funikulieris, kas var uzvest augšā, bet tas, pirmkārt, vairs negāja, otrkārt būtu tāda kā krāpšanās sajūta. Daudz lielāks gandarījums uzkāpt pašai. Kāpiens bija vidēji grūts. Ja ikdienā dzīvotu kādā kalnainākā pilsētā par Rīgu, jau būtu vieglāk. Taka bija patīkami dažāda – gan betona kāpnes, gan ielejas, gan pasakaini skati uz dažādām kalnu grēdām, gan posmi, kur varēju sajusties gandrīz kā džungļos. Mamma iepriekš stāstīja, ka pārsvarā visu laiku bijis karsti, bet zaļie posmi sniedza tik nepieciešamo veldzi. Mūsu gadījumā tie arī pasargāja – šoreiz gan ne no karstuma, bet aukstajiem kalnu vējiem. Tie gan beigās mani atturēja no uzkāpšanas pašā virsotnē. Lielāko ceļa laiku virsjaka bija somā, jo bija pietiekami silti. Skatu laukumiņā kādas desmit, piecpadsmit minūtes no virsotnes jaku nācās uzvilkt, jo brāzmas bija tādas, ka man nedaudz bija bail ka mani aizpūtīs. Laika līdz saulrietam arī nebija daudz, tāpēc izvēlējos doties atpakaļ. Puiši vēlāk mani panāca. Īsas kājas un maza kalnu pieredze man neļāva pārāk ātri pārvietoties. Pa ceļam vēl pāris pasakaini skati un lejā nonācām līdz ar tumsas iestāšanos.

Vakars pēc kalna bija paredzēts īpašs, jo gulēšana nevis viesnīcas nosacītajā komfortā, bet mašīnā tā kā to viņi dara ikdienā. Paveicās un atradām ļoti skaistu vietu kalna pakājē, kur iekurināt ugunskuru. Puiši strādāja kā labi ieeļļots mehānisms un īsā laikā gan iekūra nelielu, bet skaistu ugunskuriņu, gan uzcēla telti. Pie uguns gan pļāpājām, gan cepām folijā kartupelīšus, kas sanāca pasakaini gardi. Uz pannas tika cepti vegānisko burgeru “gaļa” Vīns. Dziesmas. Pilnmēness kā prožektors apgaismoja mūsu šamanisko vakaru. Pilnīgs klusums. Zvaigznes. Par mums izrādīja interesi kāda lapsiņa. Rēja uz mums no dažādām pusēm, līdz aizgāja prom. Puiši pēc pirmajām skaņām bija kaujas gatavībā, ja nu tas ir kas bīstams, bet lapsiņa laikam vienkārši bija ziņkārīga. No rīta apskatīju mūsu ugunskura vietu un priecājos par tās skaistumu – daudz kadiķveidīgu krūmu, citi ar dzelteniem ziediem, skats pār koku galotnēm.

Gulēšana mašīnā bija vidēji ērta. Par mani parūpējās un gan novietoja visērtākajā gulēšanas vietā, gan iedeva pietiekami daudz segu. Īpaši ērti jau nav, bet ir gulēts arī nepatīkamākos apstākļos. Nogulējām līdz pat 11:00. Pēc kāpiena bija sagurums un šoferītim arī vajadzēja izgulēties. Brokastīs šoreiz nevis McDonalda kafija, bet kāda random benzīntanka. Skaists ceļš atpakaļ uz pilsētu.

Atradām jauno viesnīcu, kurā šobrīd sēžu. Uzlādējām ierīces un devāmies atkal nelielā pilsētas apskatē. Nacionālais mākslas muzejs un olimpiskais centrs. Ziemā dienas īsas, tāpēc atkal pārsvarā visu vērojām saulrieta gaismās. Kaut kur tur vajadzēja būt kaktusu dārzam, bet neatradām. Atpakaļ pusi ceļa nogājām, vienkārši ejot aptuvenā virzienā pa parku. Pēc tam paskatījāmies norādes google maps. Izrādās viss ir daudz tuvāk kā brīžiem šķiet.

Tagad sāk arvien jūtamāk sāpēt kāju un dibena muskuļi pēc kalna. Interesanti, kā būs ar staigāšanu rītdien. Mierinu sevi ar mantru “man būs smuks dibens, man būs smuks dibens, man būs smuks dibens…” Kopumā gan sajūta ir ļoti laba. Jūtu kalna mieru sevī. Jāatceras tas turpmāk plānojot ceļojumus – vairāk kalnu un pastaigu taku, mazāk pilsētas kņadas.

 

Sākotnēji šodien bija paredzēta Gaudi diena, bet izskatās, ka būs kādu citu dienu. Vēl tādas šeit paredzētas pietiekami daudz. Pamodāmies vēlāk nekā būtu optimāli ceļošanai, bet varbūt arī labi, jo visos šodienas galvenajos objektos nokļuvām tieši brīdī, kad tur bija lielisks apgaismojums fotografēšanai.

Izskatās, ka kafija McDonaldā būs tradīcija. Diez vai par 1eur ko labāku var atrast. Šī pilsēta lēta nav. Vidēji pusdienu piedāvājums kafejnīcās maksā ap 10eur. Vietējais vīns, kas maksāja zem 2eur gan ir labs :D

Šodiena sanāca staigājamā diena. Nogājām ap 12km. Tagad vakarā ir patīkama noguruma sajūta gan kājās, gan dibena muskuļos. Paldies mammai, kura man aizdeva ļoti ērtus zābaciņus. Daudz kur var aizbraukt ar metro vai autobusu, bet kaut kā interesantāk ir iet ar kājām. Īpaši man patīk apskatīt tās pilsētas daļas, kas nav domātas tūristiem.

Visi zina, ka Sagrada Familia ir populārākais tūrisma objekts pilsētā, līdz ar to mums arī bija līdz turienei jāaiziet. Pirmajā brīdī, kad aiz ielas stūra parādās skats uz šo grandiozo celtni, ir sajūta kā sapnī. Neticas, ka kas tāds realitātē var eksistēt. Skaisti un viss vēl procesā. Iekšā bez online biļetēm nelaida. Izdomājām arī, ka īsti liekas naudiņas nav, tāpēc izlaidīsim skatu no iekšas. Internetos arī lasītas atsauksmes, ka labāk ieguldīt naudiņas netālu esošajā slimnīcā. Uz to arī devāmies un bija vērts. Hospital de Santa Creu i de Sant Pau celta pagājušā gadsimta sākumā un ir tiešām skaista. Bildes gan būs tik ceļojuma beigās. No sākuma mums mēģināja pārdot padārgu ieejas biļeti, bet saprata, ka mēs tādi nabaga stundentiņi un iedeva lētāko.

Pēc slimnīcas apskates devāmies kalnā augšup uz vietu, kas ieteikta kā labākā vieta panorāmas skatu uzņemšanai. Random cilvēkiem internetā bija taisnība un bunkura kalnā bija ļoti, ļoti skaisti. Gan burvīgu augu pilnas takas – gan priežu mežiņi, gan puķītes, kuru ziedi izskatījās pēc pūkainiem kāpuriņiem, gan tiešām burvīgi panorāmas skati. Augšā bija diezgan daudz jauniešu, kas ieradušies pārsvarā pa pārīšiem vērot saulrietu. Tāda jauka bohēmas sajūta.

Spēka atpakaļ iet ar kājām vairs nebija, tāpēc izbaudījām autobusa iespējas. Tad vēl nedaudz naksnīgas pastaigas, līdz atradām normālu veikalu, kur iepirkt pārtiku. Vakariņās pasakaini gardas maizītes.

Rītdien mierīgā diena un viesnīcu maiņa. Parīt brauksim uz Montserrat. Latviešiem doma par kalniem rada patīkamu alku sajūtu.

Leave A Comment, Written on January 12th, 2017 , travel Tags: , , , , ,

Jau kādu pusgadu bija skaidrs, ka došos uz Barselonu satikt kādu sev mīļu cilvēku, kurš devies apmēram gadu ilgā ceļojumā pa pasauli (galvenokārt gan Eiropu) kā ielu mākslinieks. Sākotnēji bija paredzēts doties kaut kad pirms Ziemassvētkiem, bet tajā laikā gan biļetes dārgas, gan ļoti daudz darāmā gan darbā, gan studijās. Tā nu lidmašīnas biļetes tika nopirktas uz Janvāra vidu.

Rīga mani negribēja laist prom – sarīkoja pasakaini skaistu ziemas pasaku ar sniegpārsliņām, kas krīt sapņaini lēni un visos virzienos. Mīļus cilvēkus un kaķīšus arī grūti pamest kaut vai tikai uz 10 dienām.

No Rīgas izlidoju 9. janvārī. Lētākā versija bija ar Wizz air turp ar Norwegian air caur Kompenhāgenu atpakaļ. Izlidot paredzēts bija 16:00. Sanāca pastāvēt neierasti garā rindā uz drošības pārbaudi, bet tas kopumā bija jauki, jo nejutos viena. Tā kā man bija svārki ar neizņemamu jostu, nedaudz arī papīkstēju, bet tas arī piedzīvojums. Laikam iepriekš mani neviens vēl tik cītīgi nebija izmeklējis. Nedaudz satraucos, jo bija jau pāri laikam, kad bija rakstīts, ka vārti veras ciet, bet šoreiz uztraukumam nebija nekāda pamata. Arī pēc izlidošanas laika visi vēl gaidīja. Rezultātā no Rīgas izlidojām 1.5h vēlāk kā paredzēts. Pēc 11h brauciena autobusā uz Varšavu, lidojums likās patīkami īss. Pašā Barselonā sagaidītāji bija man nedaudz jāpagaida, bet drīz jau bija klāt. Ar mašīnu mūs aizveda līdz sakarīgai autobusa pieturai un tad braucām uz viesnīcu.

Hostal Radio ir tāda jocīga viesnīciņa, kur viss ir ļoti maziņš. Esam centrā, bet rajonā, kur ēkas cēla strādniekiem, līdz ar to viss ir ļoti, ļoti kompakti. Lifts ir tāds, kurā man vienai varbūt vieta pietiek, bet diviem cilvēkiem ar mantām ir ļoti, ļoti šauri. Bet istabiņa kopumā normāla – ar savu dušu un labierīcībām, kas Barselonas centra lētā gala viesnīcās nav nemaz tik bieži sastopama ekstra. Patīkams pārsteigums ir tas, ka naktī šeit ir kluss.

Tā kā viņš atbraucis no Spānijas dienvidiem, es no ziemīgās Rīgas, klimata sajūta šeit ir visnotaļ dažāda. Man, protams, šī pārmaiņa ir patīkamāka.

Ēdam brokastīs un vakariņās to, ko var vegānisku sapirkt veikalos, pusdienas kādās ēstuvēs. Pirmās vakariņas sanāca diezgan liela improvizācija, jo viņam bija licies, ka viesnīcā būs viesiem pieejama virtuvīte, bet šeit tādas nav. Bet salātus var sataisīt arī maisiņā un vegānburgerīšu “gaļu” var uzsildīt mikroviļņu krāsniņā. Šampis, lai nosvinētu atklaredzēšanos. Jaukas un ne tik jaukas sarunas.

Naktī priecājos, ka neesmu šeit tūrisma sezonā, jo man bija karsti.

Brokastīs augļi un pēcāk McDonalds kafija. Laba cenas un kvalitātes attiecība un nekādu pārsteigumu. Pie viena arī frī kartupelīši, jo sagribējās ko sāļu.

Galvenais dienas uzdevums bija iegūt sajūtu, kur es esmu un saprast vēsturisko un kultūras kontekstu. Vispirms mierīga pastaiga pa galveno ielu līdz jūrai. Amerikāņu palmas, Ēģiptes smiltis. Kristofors Kolumbs. Daudz visādu jahtu, kuteru un tamlīdzīgu zvēru. Aizliegums barot kaijas un kaiju barotāji.

Jau reiz Varšavā sapratām, ka lielisks veids, kā iepazīt pilsētu ir bezmaksas tūres, kuras parasti vada jaunieši. Šoreiz bija jauka un zinoša meitene. Izvadāja pa visiem svarīgākajiem laukumiem un katedrālēm, bieži vien ielienot ieliņās, kuras no malas nemaz nav pamanāmas. Bija arī lieliska vēstures stunda.

Pusdienas ēdām skaistā un samērā lētā vegānēstuvē. Noteikti tur vēl atgriezīsimies. Ēdu kaut ko, kas saucās thali. Trīs dažādi kariji, basmati rīsi un vēl kaut kādas maizītes, uzkodiņas. Pusdienu piedāvājums tur arī lētāks kā daudzās vietējās ēstuvēs. Atradām arī vegānu veikalu, kas kā izrādās ir tikai dažas mājas tālāk no viesnīcas. Tagad glāze vīna un šis ieraksts. Pēc tam jāsaplāno viss precīzāk pārējām ceļojuma dienām.

Nedaudz gan esmu pārrēķinājusies ar tehniku un neesmu paņēmusi vadu fotoaparātam, jo man likās, ka šeit tāds jau būs. Bildes līdz ar to būs visdrīzāk tikai pēc atgriešanās. Vai arī vairāk jāfotografē ar telefonu.

 

Leave A Comment, Written on January 10th, 2017 , travel Tags: , , , , ,

Atvadīties ir tik grūti un skaisti, ka es izlēmu izmantot iespēju, ka viņš vairākas dienas ir Varšavā, bet man ir trīs brīvdienas pēc kārtas, un satikties vēlreiz, lai pēc tam atvadītos uz ilgāku laiku. Viņš ar draugiem ir devušies aptuveni gadu garā ceļojumā pa pasauli (vismaz sākumā Eiropu un pēc tam varbūt arī tālāk).

Lidmašīna pārāk dārgi, stopi pārāk lēni, pērku nost autobusa biļeti. 11h autobusā turp, kādas 13h atpakaļ. Labi, ka ir jau pieredze ar gariem pārbraucieniem pa Turciju. Ja es vēl spētu aizmigt braucošā transporta līdzeklī, tad būtu pa visam labi. Parasti Rīgas autoostā parādos apmēram reizi gadā. Tagad sanāca jau otro reizi nedēļas laikā, jo tikko biju arī uz Imantdienām Cēsīs.

Pēc nakts maiņas mājās, sakrāmējos, paguļu vienu stundiņu un tad jau uz autobusu. Nokavēju plānoto tramvaju, kurš ieradās kādas 3 min par agru, bet šo biju ierēķinājusi savos plānos un ar nākamo tāpat paspēju laikā.

Eurolines autobuss. Patīkami, ka bija rozete. Ne pārāk patīkami, ka piesolītais wi-fi darbojās tikai līdz mēs pārbraucām Latvijas robežu. Atpakaļceļā gan darbojās visu laiku. Redzēju pa logu savu nākamā gada pavasara semestra pilsētiņu Kauņu. Neizskatījās īpaši atšķirīga no Rīgas, bet tas jau bija gaidāms. Kopumā izskatījās pēc jaukas pilsētas. Galvenā nodarbe autobusā man bija Līgas grāmatas lasīšana, kuru es pabeidzu. Šobrīd ir sajūta, ka varbūt nevajadzēja sasteigt, jo tagad ir žēl, ka beidzās. Gribas vēl tās dzīves garšas. Labi vismaz, ka man ir iespēja ik pa laikam satikt Līgu, kas dzīvo tepat Jēkabpilī, nevis kaut kur nezin kur, un pie tam vēl pārvietojas no valsts uz valsti, no pilsētas uz pilsētu.

Galā autobuss pienāca pat pusstundu agrāk kā plānots, līdz ar to man nācās pagaidīt puišus ar mašīnu, kas tālāk mūs aizveda uz viesnīciņu vecpilsētā. Nedaudz lētāk, protams, var dabūt nakts mītnes ārpus centra, bet starpība bija pietiekami maza, lai tomēr būtu visa centrā. Viesnīca nedaudz savāda, jo tajā vispār nav recepcijas  vai vispār kāda cilvēka uz vietas. Ir kods durvīm un ir kods katrai istabiņai. Priekšapmaksa ar karti. Istaba maza, pagrabā, varēja dzirdēt, kā tiek dauzītas ārdurvis, kuras citādāk nebija iespējams aizvērt, varēja dzirdēt, ko kaimiņi dzied, bet viss bija stilīgi iekārtos ar mazu virtuvīti un ērtu dušu. Iedzeram latviešu aliņus un vispār ļoti izbaudām atkaltikšanos.

Istabiņā bija pieejama gan tēja, gan kafija. Pēdējo no rīta iedzērām un devāmies uz manis atrasto bezmaksas tūri pa pilsētu. Izvēlējos tādu, kas saucās Alternatīvā Varšava un noritēja pāri upei Prāgas pusē, kas vienlaicīgi gan vecāka, gan jaunāka par vecpilsētu, jo kara laikā netika sabombardēta. Gids bija ļoti atraktīvs. Rajons atgādina kaut ko starp Maskačku, Miera ielu, bet tālāk sākas pavisam normāla mūsdienu pilsēta ar daudz jaunām ēkām. Uzzinājām, ka vietējā hipsteru ieliņā nākamajā dienā paredzēti svētki un izdomājām, ka puišiem nākamajā dienā tur jāierodas izpausties savās mākslās.

Lielveikals nedaudz mulsinošs, jo pārtikas veikals ir augšējā, nevis pamata stāvā. Iepriecinoši tas, ka tajā ir nopērkamas diezgan daudz lietas, kas domātas vegāniem. Nākamajā dienā atgriezos, lai iepirktu ļoti gardās sojas desiņas un zirņu pastētes ar papriku, kas tagad mani gaida mājās Rīgas dzīvoklī. Pusdienas kā jau cilvēki ar ierobežotu budžetu ēdām viesnīcā. Svaigi cepta maize, iepriekš minētā pastēte un ļoti gatavs tomāts kopumā bija nosaucam nevis par tomātmaizīti, bet par tomātu kūku – gaisīga un ļoti, ļoti garda.

Nākamais uzdevums bija atrast grafiti lietu veikaliņu, jo puišiem daudzas krāsas iet uz beigām. Adrese mums no mājaslabas dabūta. Jābrauc trīs metro pieturas. Man metro kaut kā ļoti patīk, viņam gan tā bija pirmā reize. Ātri un vienkārši nonākam apmēram vietā, kur vajadzētu būt veikaliņam. Jautājam vietējiem un dabūjam norādes, sekojam norādēm, jautājam nākamajiem, atkal iegūstam norādes un tā vēl pāris reizes. Apgājām attiecīgajam krustojumam apkārt. Rezultātā izlobījām, ka esam pareizajā vietā, bet veikals atrodas pazemē, bet ieeja tajā aizmūrēta. To, ka veikala vairs nav, mājaslapas angļu valodas versijā neviens nebija uzrakstījis. Stāsts gan turpinās un tiek noķerts viens puisis, kas ģērbies drēbēs, kas liecina, ka viņš visdrīzāk pieder subkultūrai, kas ļoti aizraujas ar grafiti. Viņš piezvana savam draugam un mēs tiekam pie cita veikaliņa, kas atrodas apmēram 20 min gājiena attālumā no vietas, kur bijām. Darba laiks beidzas pēc minūtēm 30. Ātrā tempā devāmies norādītajā virzienā un veikaliņu atradām. Nevarēja sūdzēties ne par klientu daudzumu, ne krāsu izvēli (iecienītās firmas krāsu gan nebija).

Ar metro atpakaļ uz vecpilsētu, satiekam pārējos, pārģērbšanās zem tilta un kāds brīdis mākslas un darbu vecpilsētā. Kamēr vēl bija gaišs, kaut ko arī pirka, bet tas drīz beidzās. Vajadzēja sākt vismaz stundu agrāk, bet tā diemžēl nesanāca.

Es no lielās staigāšanas sagurusi, tāpēc devos uz viesnīcu nedaudz atpūsties līdz brīdim, kad viņi vāksies nost, lai sāktu taisīt vakariņas. Virtuvīte noderēja un visi  paēdām siltas un gardas vakariņas. Mēģināju radīt kraukšķīgus zaļi ceptus kartupelīšus, bet uz elektriskās plīts tas laikam vienkārši nav iespējams. Rezultātā tie bija eļļā vārīti kartupelīši. Abi pārējie puiši izmantoja viesnīcas dušu un tad devās prom gulēt zem tilta. Mašīnā gan.

Nakts laikā vēl izgājām nelielā pastaigā pa vecpilsētu smukas vietas meklējumos. Sēžot mūros uz soliņa laternas gaismā kopā ar Viņu, sajutos kā jaukā romantiskā filmā. Tiešām skaisti un Murr ^^

Nākamajā dienā izvācamies no viesnīcas, uzbrūkam lielveikalam, par kura bezmaksas stāvvietu bija prieks un dodamies uz mieraielīgo ielu. Mūs ne pārāk iepriecināja laika prognoze, kas solīja lietu, bet tas pienāca pienācīgi vēlu un mazos daudzumos. Ielas vidū skatuve, kurā skanēja džezs, visās malās dažādu krāmu un fifigņu tirgotāji, jogas meistarklase un daudz hipsterīgu ēstuvju. Es izmantoju iespēju, ka par to, ka uzrakstīju kāda ēdiena recepti, dabūju šķīvi ar bezmaksas ņammām. Turpat outlet/second had veikalā iegādājos arī fantastiski skaistus svārkus. Tā kā šajos svētkos bija vairāk poļu nekā tūristu, puišiem ne pārāk labi gāja, bet tomēr labāk nekā iepriekšējā dienā. Es daudz staigāju no viena gala uz otru, nodrošinot komunikāciju un dzērienus, un kopumā izbaudīju vietu un atmosfēru. Fotografēt gan kaut kā šoreiz negribējās.

Neliela pietura Statoil, kas ir uzņēmums, kuram puiši bieži uzbrūk kafijas, interneta, elektrības un uzkodu iegūšanai. Un tad jau aizved mani līdz lidostai, kur paredzēta iekāpšana atpakaļceļa autobusā. Atvadas. Šoreiz man bija daudz vieglāk un iztiku bez raudāšanas. Arī šodien vēl lomku nav, ir tikai ļoti patīkama pēcgarša. Ja zvaigznes sastāsies pareizajās vietās, tiksimies kādā siltākā zemē ap Ziemassvētkiem.

 

 

Leave A Comment, Written on July 18th, 2016 , travel Tags: , , , , , , ,

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē