Atvadīties ir tik grūti un skaisti, ka es izlēmu izmantot iespēju, ka viņš vairākas dienas ir Varšavā, bet man ir trīs brīvdienas pēc kārtas, un satikties vēlreiz, lai pēc tam atvadītos uz ilgāku laiku. Viņš ar draugiem ir devušies aptuveni gadu garā ceļojumā pa pasauli (vismaz sākumā Eiropu un pēc tam varbūt arī tālāk).

Lidmašīna pārāk dārgi, stopi pārāk lēni, pērku nost autobusa biļeti. 11h autobusā turp, kādas 13h atpakaļ. Labi, ka ir jau pieredze ar gariem pārbraucieniem pa Turciju. Ja es vēl spētu aizmigt braucošā transporta līdzeklī, tad būtu pa visam labi. Parasti Rīgas autoostā parādos apmēram reizi gadā. Tagad sanāca jau otro reizi nedēļas laikā, jo tikko biju arī uz Imantdienām Cēsīs.

Pēc nakts maiņas mājās, sakrāmējos, paguļu vienu stundiņu un tad jau uz autobusu. Nokavēju plānoto tramvaju, kurš ieradās kādas 3 min par agru, bet šo biju ierēķinājusi savos plānos un ar nākamo tāpat paspēju laikā.

Eurolines autobuss. Patīkami, ka bija rozete. Ne pārāk patīkami, ka piesolītais wi-fi darbojās tikai līdz mēs pārbraucām Latvijas robežu. Atpakaļceļā gan darbojās visu laiku. Redzēju pa logu savu nākamā gada pavasara semestra pilsētiņu Kauņu. Neizskatījās īpaši atšķirīga no Rīgas, bet tas jau bija gaidāms. Kopumā izskatījās pēc jaukas pilsētas. Galvenā nodarbe autobusā man bija Līgas grāmatas lasīšana, kuru es pabeidzu. Šobrīd ir sajūta, ka varbūt nevajadzēja sasteigt, jo tagad ir žēl, ka beidzās. Gribas vēl tās dzīves garšas. Labi vismaz, ka man ir iespēja ik pa laikam satikt Līgu, kas dzīvo tepat Jēkabpilī, nevis kaut kur nezin kur, un pie tam vēl pārvietojas no valsts uz valsti, no pilsētas uz pilsētu.

Galā autobuss pienāca pat pusstundu agrāk kā plānots, līdz ar to man nācās pagaidīt puišus ar mašīnu, kas tālāk mūs aizveda uz viesnīciņu vecpilsētā. Nedaudz lētāk, protams, var dabūt nakts mītnes ārpus centra, bet starpība bija pietiekami maza, lai tomēr būtu visa centrā. Viesnīca nedaudz savāda, jo tajā vispār nav recepcijas  vai vispār kāda cilvēka uz vietas. Ir kods durvīm un ir kods katrai istabiņai. Priekšapmaksa ar karti. Istaba maza, pagrabā, varēja dzirdēt, kā tiek dauzītas ārdurvis, kuras citādāk nebija iespējams aizvērt, varēja dzirdēt, ko kaimiņi dzied, bet viss bija stilīgi iekārtos ar mazu virtuvīti un ērtu dušu. Iedzeram latviešu aliņus un vispār ļoti izbaudām atkaltikšanos.

Istabiņā bija pieejama gan tēja, gan kafija. Pēdējo no rīta iedzērām un devāmies uz manis atrasto bezmaksas tūri pa pilsētu. Izvēlējos tādu, kas saucās Alternatīvā Varšava un noritēja pāri upei Prāgas pusē, kas vienlaicīgi gan vecāka, gan jaunāka par vecpilsētu, jo kara laikā netika sabombardēta. Gids bija ļoti atraktīvs. Rajons atgādina kaut ko starp Maskačku, Miera ielu, bet tālāk sākas pavisam normāla mūsdienu pilsēta ar daudz jaunām ēkām. Uzzinājām, ka vietējā hipsteru ieliņā nākamajā dienā paredzēti svētki un izdomājām, ka puišiem nākamajā dienā tur jāierodas izpausties savās mākslās.

Lielveikals nedaudz mulsinošs, jo pārtikas veikals ir augšējā, nevis pamata stāvā. Iepriecinoši tas, ka tajā ir nopērkamas diezgan daudz lietas, kas domātas vegāniem. Nākamajā dienā atgriezos, lai iepirktu ļoti gardās sojas desiņas un zirņu pastētes ar papriku, kas tagad mani gaida mājās Rīgas dzīvoklī. Pusdienas kā jau cilvēki ar ierobežotu budžetu ēdām viesnīcā. Svaigi cepta maize, iepriekš minētā pastēte un ļoti gatavs tomāts kopumā bija nosaucam nevis par tomātmaizīti, bet par tomātu kūku – gaisīga un ļoti, ļoti garda.

Nākamais uzdevums bija atrast grafiti lietu veikaliņu, jo puišiem daudzas krāsas iet uz beigām. Adrese mums no mājaslabas dabūta. Jābrauc trīs metro pieturas. Man metro kaut kā ļoti patīk, viņam gan tā bija pirmā reize. Ātri un vienkārši nonākam apmēram vietā, kur vajadzētu būt veikaliņam. Jautājam vietējiem un dabūjam norādes, sekojam norādēm, jautājam nākamajiem, atkal iegūstam norādes un tā vēl pāris reizes. Apgājām attiecīgajam krustojumam apkārt. Rezultātā izlobījām, ka esam pareizajā vietā, bet veikals atrodas pazemē, bet ieeja tajā aizmūrēta. To, ka veikala vairs nav, mājaslapas angļu valodas versijā neviens nebija uzrakstījis. Stāsts gan turpinās un tiek noķerts viens puisis, kas ģērbies drēbēs, kas liecina, ka viņš visdrīzāk pieder subkultūrai, kas ļoti aizraujas ar grafiti. Viņš piezvana savam draugam un mēs tiekam pie cita veikaliņa, kas atrodas apmēram 20 min gājiena attālumā no vietas, kur bijām. Darba laiks beidzas pēc minūtēm 30. Ātrā tempā devāmies norādītajā virzienā un veikaliņu atradām. Nevarēja sūdzēties ne par klientu daudzumu, ne krāsu izvēli (iecienītās firmas krāsu gan nebija).

Ar metro atpakaļ uz vecpilsētu, satiekam pārējos, pārģērbšanās zem tilta un kāds brīdis mākslas un darbu vecpilsētā. Kamēr vēl bija gaišs, kaut ko arī pirka, bet tas drīz beidzās. Vajadzēja sākt vismaz stundu agrāk, bet tā diemžēl nesanāca.

Es no lielās staigāšanas sagurusi, tāpēc devos uz viesnīcu nedaudz atpūsties līdz brīdim, kad viņi vāksies nost, lai sāktu taisīt vakariņas. Virtuvīte noderēja un visi  paēdām siltas un gardas vakariņas. Mēģināju radīt kraukšķīgus zaļi ceptus kartupelīšus, bet uz elektriskās plīts tas laikam vienkārši nav iespējams. Rezultātā tie bija eļļā vārīti kartupelīši. Abi pārējie puiši izmantoja viesnīcas dušu un tad devās prom gulēt zem tilta. Mašīnā gan.

Nakts laikā vēl izgājām nelielā pastaigā pa vecpilsētu smukas vietas meklējumos. Sēžot mūros uz soliņa laternas gaismā kopā ar Viņu, sajutos kā jaukā romantiskā filmā. Tiešām skaisti un Murr ^^

Nākamajā dienā izvācamies no viesnīcas, uzbrūkam lielveikalam, par kura bezmaksas stāvvietu bija prieks un dodamies uz mieraielīgo ielu. Mūs ne pārāk iepriecināja laika prognoze, kas solīja lietu, bet tas pienāca pienācīgi vēlu un mazos daudzumos. Ielas vidū skatuve, kurā skanēja džezs, visās malās dažādu krāmu un fifigņu tirgotāji, jogas meistarklase un daudz hipsterīgu ēstuvju. Es izmantoju iespēju, ka par to, ka uzrakstīju kāda ēdiena recepti, dabūju šķīvi ar bezmaksas ņammām. Turpat outlet/second had veikalā iegādājos arī fantastiski skaistus svārkus. Tā kā šajos svētkos bija vairāk poļu nekā tūristu, puišiem ne pārāk labi gāja, bet tomēr labāk nekā iepriekšējā dienā. Es daudz staigāju no viena gala uz otru, nodrošinot komunikāciju un dzērienus, un kopumā izbaudīju vietu un atmosfēru. Fotografēt gan kaut kā šoreiz negribējās.

Neliela pietura Statoil, kas ir uzņēmums, kuram puiši bieži uzbrūk kafijas, interneta, elektrības un uzkodu iegūšanai. Un tad jau aizved mani līdz lidostai, kur paredzēta iekāpšana atpakaļceļa autobusā. Atvadas. Šoreiz man bija daudz vieglāk un iztiku bez raudāšanas. Arī šodien vēl lomku nav, ir tikai ļoti patīkama pēcgarša. Ja zvaigznes sastāsies pareizajās vietās, tiksimies kādā siltākā zemē ap Ziemassvētkiem.

 

 

Leave A Comment, Written on July 18th, 2016 , travel Tags: , , , , , , ,

Man patīk veidot savas dzīves statistiku. Visplašākā ir par maniem gulēšanas paradumiem, kas fiksēta jau kādu trīs gadu garumā. Tad kā jau lielākajai daļai meiteņu tiek fiksēti ikmēneša asiņošanas paradumi. Tagad pievienoju šim blogam mazu vidžetiņu, kas rāda, kā man šogad sokas ar grāmatu lasīšanu.

Gaidu piegādi no amazon, kur ir divas grāmatiņas, kuras ļoti gribas izlasīt, bet nesanāca atrast virtuālu versiju, par kuru nebūtu jāmaksā.

Varbūt kļūt par grāmatu blogeri? Kā to īsti dara? Laikam jau primāri ir vienkārši jālasa un par to jāraksta un tad jau redzēs vai un kas tur sanāks.

1 Comment, Written on March 29th, 2016 , Uncategorized Tags: , , ,

Pēdējās divas dienas apvienošu vienā.

Rīts saraustīts un dažādu emociju pilns. Ir nopirktas biļetes autobusam, kas atiet 7:05. Modinātāji sāk skanēt jau no 5:00. Laika daudz, jo autoosta ir samērā netālu – mazāk kā 10min ar tramvaju. Saģērbjos. Modinu meitenes. Modinu puišus. Uzsildu recepcijā nopirkto zupu, jo mums līdzi iedotās brokastis ir tieši tas pats ēdiens, kas bijis visu šo projektu un mēs to vairs nespējam ieēst. Sastopu turku grupu, no kuriem atvados. Viņiem autobuss sešos. Modinu puišus. Modinu meitenes. Apēdu zupu, pabeidzu krāmēties. Aizeju nopirkt recepcijā divas kafijas – vienu sev, otru vienai no meitenēm. Modinu vēlreiz puišus – izskatās, ka beidzot viņiem pieleca, ka tiešām jāceļas. Modinu meitenes. Meitenes pamostas, dušā, sataisās. Esmu pavisam gatava. Gaidu recepcijā. 6:30. Skrienam uz tramvaju. Redzam kā tramvajs aizbrauc. Nākamais 7:55, kas ir par vēlu. Skrienam atpakaļ uz viesnīcu, lai mums izsauc taksi. Lai izsauc taksi PIECIEM cilvēkiem. Atbrauc taksis un saka, ka vieta ir tikai četriem, vienam jāpaliek šeit. Tā tas neiet cauri. Skrienam atkal uz tramvaju. Ierodamies Medowhall, kas ir vieta, kur sastopas gan vilciens, gan tramvajs, gan autobusi, gan arī atrodas pilsētas lielākais lielveikals. Ceram, ka ar nopirkto biļeti varēsim braukt ar nākamo autobusu uz Londonu. Ar 10 min nokavēšanos ierodas autobuss. Ļoti ilgi pēta biļeti. Domā. Pēta. Jā, varam! Tāds atvieglojums.

Šobrīd esam nākamajā pieturā, kas arī atrodas Šefīldas centrā. Būtu zinājuši, ka maršruts ir tāds, būtu uzreiz pēc pirmā nokavētā tramvaja devušies uz otru pusi un nonāktu šeit laikā un mierīgi paspētu. Bet tas ir no sērijas kā būtu, ja būtu, bet tā vairs nav. Ir auksts un saulains. Var vērot cik, pilsēta ir skaista un kontrastu pilna – senas ķieģeļu mājas mijas ar modernām, stiklotām ēkām, pa vidam vēl ne viena vien sena vai ne tik sena fabrika vai noliktava. Viens no puišiem jauki krāc. Nedaudz žēl, ka datora lādētāju atstāju lielajā koferī, kas atrodas bagāžas nodalījumā. Pa ceļam varētu skatīties Black Books. Dažas sērijas palika nenoskatītas.

Pārējie saldi čučēja, es lasīju grāmatiņu. Iebraucam Londonā. Vispirms mūsu rumāniete izkāpj laukā citā autoostā, jo kratīties vēl stundu uz Viktorijas staciju jēgas nav. Viņa dodas apciemot savu mammu. Mēs braucam tālāk un pa ceļam jau fotografējam, vērojam un priecājamies par to cik pilsētā ir daudz visa kā. Izkāpjam un mēģinām saprast, uz kuru pusi vispār būtu jādodas. Gribas ēst, bet vispirms gribas aiziet līdz mūsu couchsurfing vietai. Kartē precīzu kilometru daudzumu neapskatīju, bet izskatījās diezgan tuvu. Es gan attālumu novērtēju relatīvi par mērvienību ņemot Haidparku. Tas izrādās ir ļoti liels parks un rezultātā nogājām kilometrus sešus un varbūt vēl mazliet. Pa ceļam gājām garām ļoti daudz mazām dažādu tautu bodītēm un ēstuvēm. Likās, ka nonāksim rajonā, kas arī ir tāds. Līdz galam neizturējām un iegājām tesco iepirkt ēdmaņas. Man augļi un batoniņi. Hosts uz stundiņu izgājis, tāpēc mums jāpagaida. Esam ieklīduši ļoti skaistā, sakārtotā, pieklājīgā apkaimē. Tāda Londonas idille. Tā kā mums jāgaida, ļāvu internetam man ieteikt tuvāko un labāko kafejnīcu. Franču tā bija un bija tiešām mīlīga. Mūsu pagaidu mājvieta pavisam tuvu. Tur mūs sagaida divi burvīgi britu puiši un priekš Londonas milzīgs skaists dzīvoklis. Telpā četri divriteņi. Abi puiši iegrimuši datordarbos, lai arī parasti to dara savos birojos. Padzeram tēju un mums iesaka labu maršrutu, kā pēc iespējas ātrāk kājām apskatīt visas galvenās Londonas vietas. Pārvietojamies ātri, jo saule pamazām jau iet uz rieta pusi, bet saulrietu vēlamies sagaidīt kalna virsotnē ar labu skatu.

Pirmā pietura Abby road. Visiem pazīstamā pāreja tur ir, bet nav nekas īpašs. Tūristu bari cītīgi ik pa brīdim aptur satiksmi, jo mēģina tikt pie attiecīgas fotogrāfijas. Tālāk dodamies uz Primerose hill, kur jābūt labajam skatam. Ir arī. Panorāmas skati, degošas debesis, daudz interesantu cilvēku, kuriem arī ir bijis tāds pats plāns kā mums. Pamazām pa kalnu lejā. Garām zoodārzam. Pilsēta zum un spīd. Autobusu un takšu tik daudz. Vedu visus uz Nacionālo galeriju, jo vēlējos bildi ar to. Pārējie to laikam īsti nezināja.  Bija doma pastaigāt vēl gar upi, bet ieraudzījām visiem pazīstamo torni un taisnā ceļā devāmies uz to. Big bens. Londonas acs. Daudz tūristu, daudz kameru, prieks, ka esam šeit. Viktorijas iela. Bekingemas pils (vispār nekā īpaša). Parki. Viegls lietutiņš (vienīgais visa ceļojuma laikā). Skaista maldīšanās pa Haidparku. Ceļi, kas pēc google maps domām ir ātrākie, realitātē nemaz nav pieejami. Burzma, kanāls, ļoti, ļoti sāpošas kājas. Regulāri atpaliku no pārējiem, jo manas kurpes jaunas un ne līdz galam piemērotas šādiem pārgājieniem. Tulznas. Sāpošs ceļgals. Neliela klibošana. Kopā nogājām apmēram 24km

Milzīgs prieks pārnākot pie jaukajiem britu puišiem, kuri mums pagatavojuši vakariņas. Iesākumā silta baltmaize un irāņu maize ar paštaisītu humusu, pēc tam sēņu risoto. Bija tik ļoti patīkami ēst īstu ēdienu pēc tam, kad visa projekta laiku mūs tik slikti baroja. Kaut kā gan bija grūti. Apmēram tāpat, kad sanācis ilgāku laiku badoties, pirmo kumosu norīšana ir ļoti problemātiska. Mūs cienāja arī ar alkoholiskiem dzērieniem. Uz vakariņām pievienojas arī mūsu burvīgā rumāniete, lai nākamajā dienā varam visi kopā doties. Puišiem dzīvē ar finansēm slikti neklājas, ņemot vērā to, ka ir gan pabeigta Oksforda, gan ar riteņiem apceļota gandrīz visa Āzija, gan viņi var atļauties šādu dzīvokli tik labā Londonas rajonā. Mums ar viņiem ļoti, ļoti noveicās.

Mums gulēšanai bija divas istabas, jo trešais dzīvokļa iemītnieks nebija uz vietas. No rīta puiši prom, bet mēs drīkstam palikt cik ilgi vien vēlamies. Kafija, irāņu maize ar humusu, daudz, daudz saules un miera. Pamazām sataisāmies un dodamies uz centru. Kārtējie seši kilometri un šoreiz atkal velkot līdzi koferus. Iepriekšējā dienā savu vilku pati, bet otrajā apmēram pusi ceļa nedaudz paskubināts man palīdzēja viens no mūsu puišiem. Otram lielais koferis, kurš pilns ar mūsu mantām.

Autoostā nonākam agrāk un mums ļauj braukt ar vienu autobusu ātrāk. Stanstedas lidostā lēnām, nesteidzoties gan paēdām, gan pārkrāmējām mantas, lai lielais koferis nesvērtu vairāk par 15kg. Man ir sajūta, ka mans mazais koferis ari ir līdzīgā svarā, bet tas nav svarīgi. Galvenais, ka pareizais izmērs. Man ļoti patīk veids kā M&S piedāvā ēdienu – jaukās mazās paciņās, kur iekšā ir garda, kvalitatīva pārtika. Atsevišķi stāv proteīnu uzņemšanai paredzētās un arī daudz dažādu augļu. Ēdu lasi ar pupiņām, kaut kādu juraszāli un vasabi mērci. Klāt kastīte ar dažādām ogām. Kopumā Londonā iztērēju nepilnas 15 mārciņas.

Iekāpšana lidmašīnā kavējās. Visi veiksmīgi sakāpuši un jau kādu nepilnu stundu lidojam. Esmu rindā, kur lidmašīnai loga vispār nav. Ļoti gaidu mājas, dušu, Freiju un savu gultu. Jāpiebeidz grāmatas lasīšana un būs vēl lielāka pabeigtības sajūta. Kopumā sajūtu ziņā šī ir bijusi ļoti gara nedēļa.

Grāmata tika piebeigta. Nosēdāmies veiksmīgi. Suņuki gan izrādīja pastiprinātu interesi par mūsu puišiem, bet, cik zinu, viņi neko tādu neveda. Mani sagaidīja, atveda un tagad mājas. Šeit ir ļoti mājīgi :) Sajūta ir tāda, ka kaut kas nav īsti pareizi. Šeit ir ziemīgāk un divu stundu laika nobīde.

 

Leave A Comment, Written on February 17th, 2016 , travel

Pirms brīža sabijos par to, cik maz laika man palicis miegam, bet tad sapratu, ka skatos planšetes pulkstenī, kas vēl joprojām ir Latvijas laiks. Iemels agrajam rītam būs tāds, ka uz Londonu braucam nevis otrdien un pavadām kādas divas stundas, bet gan jau rītdien un pavadām visdrīzāk veselu dienu nacionālajā muzejā. Biedrs bija ļoti, ļoti priecīgs, kad viens no couchsurfing potenciālajiem hostiem apstiprināja četru cilvēku uzņemšanu. Brīdis gandrīz sakrita ar to brīdi, kad beidzās oficiālās projekta nodarbības.

Vispār rīts iesākās ar skaistiem saulstariem, kurus pa dienu papildināja arī sniegpārsliņas. Vēsi un skaisti.

Brokastīs tieši tas pats, kas iepriekšējās. Ne tā, ka tās pašas lietas, bet arī tieši tie paši kruasāni no projekta sākuma. Piepirkts klāt tik vēl kaut kāds bulciņveidīgs izstrādājums. No rīta viesnīcā padzēros malciņu no turienes kafijas. Tā bija daudz, daudz gardāka par to šķīstošo nešķīsteni, ko mums katru dienu dod.

Tā kā šodien atkal nedarbojās tramvaji, jābrauc ar autobusu, jānokavē nodarbības sākums un līdz ar to jāzaudē iespēja tikt pie pārtraukuma. Iesākumā caurskatījām pasniedzēja sagatavotos materiālus, kas pa lielam bija no wikipēdijas izdrukāta informācija. Uzdevums pa pāriem pārlasīt un pārrunāt neskaidros vārdiņus. Pāris sekundes, viss skaidrs. Visi, izņemot mūsu (latviešu) grupu savus modeļus biznesa plāna vizualizācijai sāka taisīt vakar. Es pa ceļam uz nodarbību apšņācu vietējos krūmus, lai tiktu pie dekoratīviem zaļumiem, un mēs kopā radījām pasakaini skaistu kafejnīcas modeli. Kafejnīca uz jumta siltumnīcā. Plāns uz vietas audzēt dažādas tējas. Jauniešiem pirmā darba iespēja. Vecmāmiņas, kuras vēlas ar jaunajiem parunāties pie tējas un augiem dobēs. Mums vienīgajiem bija skaista prezentācija (prezi.com ir lieliska padarīšana). Biznesa plāns arī visvairāk atgādināja īstu biznesa plānu. Vienai grupai bija prezentācija turciski, jo viņu radītais projekts jau ir tāds, kurš ir saņēmis finansējumu un Turcijā tiek pamazām īstenots. Itāļi pa lielam mēģināja pārdot neko. Portugāļiem burvīgs zaļš restorāns, ar kuru mūsu kafejnīca varētu sadarboties. Vēl viena grupa izveidoja jauku koferi pašgājēju. Ideja kā tāda nav jauna, bet bija jauki papildinājumi.

Pusdienās netiku pie pasūtītajiem makaroniem, bet to vietā bija baltmaize ar sieru un kaut kādu mērcīti. Pārāk daudz baltmaizes. Apēdu pavisam nedaudz un izmantoju iespēju ēst banānus.

Noslēgums. Youth Pass izdalīšana. Kas tas ir kāda no tā jēga neviens nepaskaidroja. Vēlāk viesnīcā nāca mainīt pret citu, jo bija uzdrukājusi nepareizus datumus. Šī maiņa kopumā izvērtās interesantāka kā varēja būt. Noslēgumā mums visiem vajadzēja aizpildīt ANONĪMAS anketas. Galvenais organizators mums pārmeta, ka mēs neesam novērtējuši visu tik labi kā pārējie. Ka esam pa vidam sūdzējušies par dažādām lietām kā ēdiens vai pajautājuši, vai pasniedzējs zina, kas ir enedžaizeris (pēc tam, kad viņš tādu bija pieteicis, bet novadījis ko citu). Teica, ka mums vajadzējis novērtēt programmu daudz pozitīvāk, jo viņš taču ir tik lielisks pasniedzējs. Piekrītu, ka viņš ir lielisks angļu valodas pasniedzējs un ar fantastisku personību, bet šāds projekts ir kas pilnīgi cits un viņam vēl nesanāca. Mēs daudz vairāk iemācījāmies no mūsu komandas Madu, kurai ir liela pieredze gan piedaloties šādos projektos, gan arī to rakstīšanā. Visas pārējās valstis esot novērtējušas daudz pozitīvāk. Visbiežāk gan sanāca tā, ka nodarbībās gandrīz visu darījām tieši mēs – gan radījām idejas, gan prezentējām, gan mēģinājām iesaistīt parējos, bet to ir grūti izdarīt, ja īsti nezina angļu valodu.

Visus mūs izbesīja, aizgāja un visdrīzāk mēs viņu vairs nesatiksim. Rīt Londona! Man gan ir aizdomas, ka Šefīlda kopumā ir daudz jaukāka pilsēta, bet Londona kaut kad dzīvē ir jāredz. Vismaz visas galvenās tūristu vietas.

 

 

Leave A Comment, Written on February 15th, 2016 , travel

Rīts sākās ar to, ka saules nav. Nav arī tramvaju. Jāmeklē autobuss, kas aizvieto tramvajus. Izskatās, ka tas tā būs visu nedēļas nogali. Gaidot autobusu nedaudz nosalām, bet vismaz dabūjām pasēdēt divstāvīgā autobusa otrajā stāvā. Jauks un nedaudz citādāks skats uz pilsētu.

Brokastis paliek vēl sliktākas. Mūs, latviešus, izglāba mūsu profesors, kurš mūs pacienāja ar augļiem. Zemenes, mellenes, arbūzs un citi labumi. Vitamīnu mums ļoti šeit pietrūkst.

Šodien runājam par sociālajām problēmām mūsu valstīs. Imigrācija, emigrācija, bezdarbs. Nekā jauna.

Uzdevums sadalīties grupās un izveidot biznesa plānu, kas ietilptu sociālās uzņēmējdarbības pasaulē. Tā vienkārši no zila gaisa. Jāsadalās grupās pa pieciem. Kaut kā sanāca, ka visi latvieši vienā barā. Tā kā tā ir vienīgā aktivitāte + mums visiem angļu valoda ir pietiekami laba, lai nevajadzētu prasīt palīdzību pasniedzējam, devāmies visi uz hoteli.

Ēdiens ir viena no šī projekta visjūtamākajām problēmām. Pilnīgi visi dalībnieki izskatās ļoti saguruši, lai arī lielākā daļa neballējās un bija pietiekami daudz gulējuši. Kā jau iepriekš minēju brokastīs ir maize, kruasāni, fetveidīgs siers, ievārījumi, olīvas, nutella, bulciņas, sūdīga kafija vai melnā tēja. Varbūt kāds ābols vai banāns. Pusdienās auksts ēdiens no lielveikala. Dažādi makaronu salāti, burgeri, majonēzīgas maizītes. Nedaudz sakarīgākas ir salātu paciņas, bet arī nekas īpašs. Vakariņās picas, kebabi, frī kartupeļi, dažādi vistas izstrādājumi un apstrādājumi.

Pa ceļam uz viesnīcu iegājām veikalā, kur redzējām lietas, kuras mums dod pusdienās. Lēti. Projekta ietvaros viņi noteikti saņem daudz vairāk naudas nekā uz mums tiek iztērēts. Pašas iepirkām salātus, augļus, ūdeni, apelsīnu sulu. Es arī tomātu zupiņu, kuru vēlāk recepcijas mikroviļņu krāsniņā varēšu uzsildīt. Ūdens ir sanākusi neliela problēma man, jo sapratu, ka kopumā esmu ļoti dehidrējusies.

Diendusa. Savācamies visi istabiņā. Pa kādiem 70% uztaisām mūsu biznesa plānu, kas ir kafejnīciņa Šovakar ar vienu no pēdējiem transportiem uz centru, uz klubu. Viesu saraksts. Dejas. Ar dejošanu es savā pasaulē saprotu ko citu. Kratīšanās uz vietas nav man. Labāk dejot ar kādu. Deja kā saruna ar otru cilvēku. Labirinti. Galvenais dzēriens ir ūdens. Dredi. Cilvēki pasākumos galīgi nerespektē citu privāto telpu. Grūžas virsū un cauri. Īpaši uzbruka viens ļoti dredains indivīds. Taksis. Duša. Miegs.

 

Leave A Comment, Written on February 14th, 2016 , travel Tags: , ,

Cilvēki no “uz vienu alu” pārradās atkal četros. Es it kā esmu izgulējusies, bet šobrīd atrodoties universitātes telpās jūtos savādi sagurusi.

Salmiņi, skočs, mašīnīte. Sadalāmies grupās, ceļam torņus. Dotas 10 min. Mana grupa šajā laikā pabeidza visaugstāko torni. Pēc pagarinājuma otrā vieta. Spēlējoties vēl pēc tam sanāca pavisam augsts.

Pārāk viegli gramatikas uzdevumi. Skatāmies šovu Dragons den. Izklaidējošs, bet kopumā diezgan izstiepts. Vērts gan reizēm paskatīties, lai iemācītos kā veidot interesantas runas.

Atkal grupās. Katrai grupai kāds no jocīgajiem ķīniešu izgudrojums, kuram jāizveido laba pārdošanas runa. Sanāca nedaudz pagatavoties tur. Tad pusdienas. Tad lekcija. Mēģinām notirgot ledāju.

Kopā aizgājām uz universitātes Arts tower, kur atrodas, kas ļoti neparasts. Partenoster lifts. Tas nekad neapstājas. Kabīnītes kā karuselī visu laiku iet uz riņķi. 18 stāvi. Uzbraucām līdz 17, kas ir augstākā vieta, kur var tikt. Lieliski skati. Patīkams adrenalīns. Dažiem sanāca arī bik iesprūst.

Aizeju uz iepriekš ieteikto grāmatu veikalu. Vairāki stāvi. Daudz, bet ne tik daudz cik gribētos. Nopirku vienu antropoloģijas un vienu T. Brooks Shanara sērijas grāmatiņu. Nezināju, ka to ir tik daudz. Likās, ka pērku pirmo, bet patiesībā vienu no pēdējām.

Iepirku vēl drēbes Primark. Vairāk šogad tādas nevajadzētu pirkt.

Atpakaļ uz viesnīcu. Gaidām vakariņas. Pārāk ilgi. Aukstas, treknas, pārāk gaļīgas.

Visi gatavojas doties uz pilsētu ballēt. Tā kā pa dienu jau uznāca lēkme, kurā man vajadzēja tikt prom no cilvēkiem. Labi, ka nedevos, jo pēc tam atsauksmes bija, ka tur bija nenormāli pārpildīts.

 

 

Leave A Comment, Written on February 13th, 2016 , travel

Skan modinātājs. Pārāk skaļi un ne mans. Tā kā guļu gultu konstrukcijas otrajā stāvā, izslēgt lejā esošo troksni nevaru. Abas istabas biedrenes mierīgi guļ tālāk, jo viņām gulēt sanācis pavisam maz. Līdz brīdim, kad jāsatiekas lejā lai kopīgi dotos uz pilsētas centru, vēl pusotra stunda. Pamazām sataisos un vienkārši mierīgā garā padzīvojos internetos. 20min pirms satikšanās brīža cītīgāk modinu un pamodinu meitenes. Viņas prātīgas un visu paspēja. Nopirku recepcijā ūdeni par vienu mārciņu, kas ir nepieklājīgi dārgi. Iepriekš lielajā lielveikalā arī cītīgi meklēju kādu veikaliņu, kur ūdeni iegādāt, bet tādu ir ļoti maz un ūdens dārgs. Lētāk ir poundshopā iepirkt labi daudz kolas. Ūdens tur nebija. Brokastis mums, kā jau iepriekš minēju, vietā, kur notiks aktivitātes, nevis viesnīcā, tāpēc uz vietas ātri kaut ko iekost pagrūti.

Pie viesnīcas beidzot satiekam visus šī projekta dalībniekus. Krāsaini, bet kopumā samērā kautrīgi visi. Igaunietes tik tādas jaukas un smaidīgas. Bulgāru puisis arī tāds viegli starojošs. Mēs latvieši saņēmām uzdevumu visus aizvest uz tramvaju un nogādāt universitātes tramvaja pieturā. To arī izdarījām. Bija teikts, ka tajā galā mūs sagaidīs viens cits turks. Gaidām. Gaidām vēl mazliet. Ierodas, aizved, ieved vienā no daudzajām Šefīldas universitātes ēkām. Kabinets. Tur priekšā mūsu galvenais pasniedzējs, tipiski britiski profesorīgāis Pauls, kurš ir no šīs pilsētas, bet vispār pēdējos gados dzīvojas pa Jaunzēlandi. Brokastīs kādas trīs veida saldās bulciņas, kruasāni, svaigais siers, olīvas, āboli, tēja un kafija. Kopumā tāda mazuma piegarša, bet šī vēl nav dienas lielākā ēšanas vilšanās. Mums pastāsta, ko mēs pa lielam darīsim šodien un visu nākamo nedēļu. Samelojos par pēdējo daļu, jo mēs nezinām, ko, kur un kā mēs darīsim un kur mums jābūt. Visu laiku informācija ir tikai par kādām divām, trim nākamajā aktivitātēm. Diezgan bieži rodas sajūta, ka paši organizatori nezina kur, kas un kā tieši notiks. Šādas tādas iepazīšanās spēles, bet nekā tāda, kas mums ļautu tiešām iepazīties ar visiem vai vismaz iemācīties visu vārdus.

Sadalījāmies grupās pa valstīm un vajadzēja izveidot mini prezentāciju  par to, kas mēs esam, kāpēc mēs šeit esam, ko mēs šeit vēlamies sasniegt. Prieks, ka otra latviešu meitene ir ar veiklu roku un uzzīmēja uz mūsu plakāta skaistu Rīgas siluetu. Uz plakāta arī mūsu pārstāvētās organizācijas nosaukums – arkadaş. Vārds turku valodā nozīmē draugs. Organizācija, kas izpauž dažāda veida draudzību starp Ķekavu un Bursu, kas ir pilsēta Turcijā. Prezentējām divreiz gandrīz vienu un to pašu. Pirmajā piegājienā Turcija un Itālija prezentājās viens otram un tajā pašā laikā Latvija, Igaunija un Bulgārija darīja to pašu. Pēc tam grupas sadalījās tā, ka Igauņi kopā ar itāļiem, bet pārējie savā starpā. Rezultātā mēs ar bulgāriem viens otru dziedējām divreiz, bet itāļus vispār nesatikām. Pirmajā mūsu prezentācijā uz blokflautas nospēlēju Virs galvas mūžīgs piena ceļš. Otrajā reizē mēs vienu pantiņu nodziedājām. Nepatīk, ka satraucoties pazūd balss un rezultātā sanāca dziedāt ļoti uz kakla, kas ir grūti un neskan tik labi, cik gribētos.

Pusdienas. Es biju pasūtījusi pastu ar vistu. Rezultātā visi tika pie paciņām, kas nopērkamas veikalos. Tiku pie vistas makaronu salātiem. Pietrūka silta ēdiena. Tā bija gandrīz visiem un nākamajās dienās tā turpinās būt.

Pēc pusdienām ejam uz pilsētas muzeju. Interesanti, kas mums tur būs jādara. Izrādās vienkārši jāapskata muzejs un pēc stundas turpat jāsatiekas. Pēc pāris stundām paredzēts kultūru prezentēšanas vakars, kuram prezentācijas ziņām mums nekas vēl nebija sagatavots. Tik dažādi ēdieni un lentītes, kuras pārvērst rokassprādzēs un visiem sadāvināt. Braucam uz viesnīcu. Istabas biedrene dušā. Es taisu kartiņas ar dažādam latviešu zīmēm, par kurām vakarā pastāstīt. Labā ziņa vismaz ir tāda, ka, lai ko arī es nestāstītu, visi tāpat ticēs, ka es stāstu kaut ko prātīgu. Beigās sanāca samērā labi, bet, protams, ka varēja būt daudz, daudz labāk. Atpakaļ centrā jābūt piecos. Bijām tik precīzi, cik precīzi vien ir iespējams ierasties. Ejam uz citu ēku. Ļoti, ļoti skaistu senu arhitektūras pērli, kurā dzīvo topošie inženieri. Tiku pie kārtīgas Cūkkārpas sajūtas, jo gājām pa neskaitāmām trepēm un gaiteņiem. Daudz iespaidīgāka gan bija tikšana ārā, kur man viena vietējā mēģināja palīdzēt, bet mēs maldījāmies ļoti.

Vakariņās man pica. Margarita. Biju jau piemirsusi, ka tādu pasūtīju. Samērā garšīga. Trekna un par daudz. Sagatavojam lietas prezentēšanai. Ēdienu gan nācās griezt ar manu mazo, spico nazīti, kurs man vienmēr līdzi, un kuru kaut kā mistiski man neatņēma lidostā. Aizmirsu, ka man tāds ir. Prezentējāmies pēdējie. Katra valsts uzlika kādu video, kas tieši radīts savas valsts parādīšanai. Mēs to īsti nebijām izdarījuši. Uzlikām youtube to, kas pirmais parādījām un lūdzām Dievu, Māru un mīļo Laimu, lai tas būtu kas labs un tiešām parādītu lietas. Pašiem arī bija interesanti skatīties. No bulgāriem dabūju mazu pudelīti ar rožu eļļu. Dievinu bulgāru rožu aromātu! Dejas. Tās pārsvarā tikai filmēju. Piedalījos tikai mūsu atrakcijā Pastum, pastum pietupies. Jautri, bet ne līdz galam.

Tā kā man no rīta piemetās tā vaina, kas sievietēm regulāri piemetas reizi mēnesī, nejutos īpaši labi un tinos mājās. Ūdens, ibumetīns, duša un te nu es esmu. Vēl jāieliek datorā visas bildes un tad dienu varēšu noslēgt un doties gulēt. Rītvakar gan gulēšanas laikam nebūs un būs jāballējas.

 

1 Comment, Written on February 12th, 2016 , travel Tags:

Liene is proudly powered by WordPress and the Theme Adventure by Eric Schwarz
Entries (RSS) and Comments (RSS).

Liene

Lienes pēdu nospiedumi šajā skaistajā pasaulē